Kinoloģe bija smagā stāvoklī. Viņa zaudēja daudz asiņu, tika caursista augšstilba artērija, cietušas galvas smadzenes, stipri cietis viss ķermenis. Viņu izglāba ārsti, kas veica nopietnu operāciju. Bet ceļš uz atveseļošanos joprojām ir ļoti garš.

Pēc mēneša Larisa pirmo reizi izgāja ārā. Precīzāk, viņa tika izvesta ratiņkrēslā, lai satiktu savu draudzeni – sunīti vārdā Spārkija, ar kuru viņi kopā izglābuši ne vienu vien dzīvību. Abas raudāja, kad satikās…

Larisa ar mazkustīgu roku slaucīja asaras no suņa acīm, Sparkija laizīja asaras no Larisas vaigiem…

Bet stāsts par Mariupoles militārpersonu Vladislavu un viņa suneni Džekiju ir Oskara cienīgs. Viņi strādāja kopā kinologu dienestā, un abi tika ielenkti pēc 24. februāra. Un visas grūtības viņi piedzīvoja un pārvarēja kopā – rūpnīcā ”Azovstaļ”. Kādu reizi Vlads vienā no uzdevumiem bija spiests pamest suni, taču vairs nevarēja atgriezties uzņēmumā.

Ar katru dienu situācija Mariupolē pasliktinājās, tāpēc Vladislavam un viņa biedriem tika pavēlēts atstāt pilsētu individuāli – “kā nu kurš var”. Militārpersonai palīdzēja izkļūt no pilsētas civiliedzīvotāji.

Tiklīdz parādījās iespēja sazināties, Vlads sazinājās ar saviem kolēģiem, kuri palika ”Azovstaļā”. Viņam stāstīja, ka krievi uz metalurģijas rūpnīcu nometuši spēcīgu bumbu, kas nogalināja gandrīz visus suņus, kas atradās rūpnīcā.

Tomēr Džekiju starp viņiem nevarēja atrast, tāpēc Vladam palika cerība. Un iedomājieties – viņa tomēr izdzīvoja!

Viņa pārdzīvoja bombardēšanu, aizbēga, noskrēja 15 kilometrus, kas šķīra rūpnīcu un Vlada māju, un apgūlās viņa gultā,

gaidot savu saimnieku.

Pēc tam brīvprātīgajiem bija iespēja paņemt Džekiju no okupētās Mariupoles. Tiklīdz tas notika, suns tika nodots tā saimniekam… Tā bija ļoti smeldzīga un aizkustinoša tikšanās, jo Vlads neticēja savām acīm un bija ļoti aizkustināts, un Džekija uzreiz atpazina savu mīļoto saimnieku un sāka smilkstēt. Viņi abi raudāja…

Tagad viņi atkal ir kopā. Tagad viņi dienē Harkovas apgabalā, kur četrkājainais draugs palīdz militārpersonām atrast cilvēkus un munīciju.

Kamdēļ es par to visu rakstu? Šie divi mazie stāsti ir tikai daži no simtiem, kas radušies šajā karā. Par Cilvēka un Suņa Draudzību. Draudzība, kas rada brīnumu un liek uz ikdienišķām lietām paraudzīties citādāk. Draudzība, kas var būt kā uzticības un attiecību patiesuma standarts. Draudzība, kas ir stiprāka par “Azovstaļ” tēraudu…

Oleksandrs Grinka, žurnālists