Taču piektajā kara gadā prezidents baidās rīkot pat savu ikgadējo parādi savā galvaspilsētā. Jo negaidīti tajā varētu “piedalīties” Ukrainas bezpilota lidaparātu eskadra.

Tāpēc viņš bija spiests vērsties pie Trampa un lūgt viņu ietekmēt Ukrainu, lai atļautu Maskavā parādi rīkot mierīgi.

Tā vēsture griežas spirālē!

Protams, tas bija pazemojums imperatoram.

Jo gadiem ilgi Putins publiski centās izlikties par cilvēku, kurš pilnībā kontrolē situāciju – gan pasaulē, gan valstī, gan savā svītā.

Taču jaunākie Eiropas pētījumi rāda pavisam citu ainu: bailes, izolācija un neuzticēšanās pat pret tuvākajiem.

Pēc starptautisko pētniecisko žurnālistu domām, Krievijas prezidents nopietni baidās no atentāta mēģinājuma. Tas attiecas ne tikai uz hipotētisku ārēju draudu, bet arī uz riskiem pašā Krievijas elitē.

Ievērojami pastiprināti Federālā apsardzes dienesta veiktie drošības pasākumi.

Putins arvien retāk parādās publiski, izvairās no braucieniem (pat uz tradicionālo Valdaja tikšanos) un daudz laika pavada drošos bunkuros.

Parāde Sarkanajā laukumā ir tikai mazs ķieģelītis plašākā procesā, kas risinās ap Krievijas diktatoru uz kara ar Ukrainu fona.

Skaidrs, ka Putins jau ir sapratis, ka viņš nevar iziet no kara sev pieņemamos parametros, proti, piespiest Ukrainu pieņemt Kremļa formulētos militāri politiskos nosacījumus. Vismaz īstermiņā un vidējā termiņā.

Turklāt, kā izrādās, viņš to nevar panākt ne ar ārpolitikas centieniem, ne pastiprinot Krievijas izlūkdienestu darbību (tostarp, informatīvo un psiholoģisko karu).

Turklāt ir kļuvusi acīmredzama arī neiespējamība Ukrainu nolikt uz ceļiem ne finansiāli un ekonomiski, ne resursu un tehnoloģiju ziņā.

Ukrainas spējas karot, lai gan būtiski nepalielinās, vismaz būtiski nesamazinās.

Ja Putins tagad apstātos, tas būtībā nozīmētu atzīt sakāvi konfrontācijā ar Ukrainas “nacistu režīmu”. Tāpēc viņam tuvākajā nākotnē ir nepieciešamas dažas steidzamas globālas uzvaras, lai glābtu sevi no briesmīga kauna.

Tādēļ viņš vasarā ir ieplānojis vairākas ofensīvas operācijas Ukrainā. Tās būs sava veida izmisuma operācijas.

Ja tās cietīs neveiksmi, un, visticamāk, tās cietīs neveiksmi, viņam būs jāliek uz visu banku. Piemēram, izsludinot vēl viena miljona cilvēku mobilizāciju. Vai arī atrodot jaunu ienaidnieku un jaunus “nacistus”. Un tādus varētu “atrast” Baltijas valstīs…

Putinam gan ir vēl viena daudz vieglāka izeja: iemūrēt sevi bunkurā.

Taču jau tagad dažas lietas kļūst skaidras. Statistiski vidējais krievs zaudē ticību Putinam kā “valsts dievībai”.

Galu galā prezidents, kas slēpjas no droniem un baidās no interneta, ne gluži atbilst visvarena valdnieka tēlam.

Un militārā parāde, kas vēl pirms dažiem gadiem bija spēka un varas simbols, kļūst par pazemojuma un bezpalīdzības simbolu.

Oleksandrs Grinka, žurnālists