Kas ir mainījies manā valstī šajos sešos kara mēnešos? Pats galvenais – valsts kļuvusi citādāka.

Citādi kļuvuši tās iedzīvotāji. Tagad pat tur, kur karadarbība nenotiek, situācija ir saspringta un sarežģīta. Jo katru dienu zemes klēpī tiek guldīti Ukrainas aizstāvji, jo katru dienu skan trauksmes signāli, jo katru dienu mirst civiliedzīvotāji – kurš iet bojā uz okupantu atstātā ar stiepli iedarbināmā spridzekļa mežā, lasot sēnes, kurš uzspridzinās mīnu laukā, novācot ražu…

Šodien uz ielām reti redzamas laimīgas vai smaidošas sejas. Šodien apkārt ir arvien mazāk bērnu smieklu. Jo bērni ir nobrieduši vairāk par saviem gadiem un jau pieaugušo līmenī izprot visu, ko jūt viņu tēti un mammas, vectētiņi un vecmāmiņas.

Vizuāli pilsētas it kā nav mainījušās, taču šīm pilsētām nav elpas. Nolemtība, izmisums un bailes no rītdienas ir pastāvīgi jūtamas.

Visas šīs stresa situācijas noteikti ietekmē veselību tagad vai ietekmēs pēc mēneša vai gada. Ne velti ukraiņu ārsti saka, ka valstī strauji pieaudzis infarktu, insultu, psihisku traucējumu un smagu depresīvu stāvokļu skaits. Cilvēka organisms nevar izturēt pastāvīgu stresu un piedzīvo izsīkumu, kas beidzas ar traģēdiju vai ar hospitalizāciju.

Es pat nerunāju par teritorijām, kas atrodas tuvu frontes līnijai vai robežojas ar Krieviju. Tur šis stress ir vēl augstākā līmenī. Piemēram, manā dzimtajā Sumi reģionā, kura robežas kopējais garums ar agresorvalsti ir 560 kilometri, situācija ir vēl sliktāka. Jo dažkārt diennaktī no Krievijas teritorijas atlido divi simti dažāda veida lādiņu.

Viņi šauj no mīnmetējiem, raķešu un lielgabalu artilērijas, lidmašīnām un helikopteriem. Katru dienu pieaug iznīcināto skolu, bērnudārzu, ciematu padomju un administratīvo ēku skaits. Un civiliedzīvotāju nāves gadījumu skaits.

Bet pat šādos apstākļos cilvēki dzīvo. Cenšas dzīvot… Viņi turpina novākt ražu dārzos un ganīt govis zem pāri galvām svilpjošiem mīnmetēju lādiņiem, turpina iet uz darbu. Tie, kam tāds vēl ir…

Pie nemitīgajām trauksmes sirēnām un sprādzieniem esot grūti pierast. Bet arī ukraiņu bērni pie tiem pieraduši. Tagad skolotāji vairs nav pārsteigti, ka skolēni pievienojas tiešsaistes nodarbībām, fonā skanot sprādzieniem dažu kilometru attālumā no viņu mājām.

Un bēgļi… Viņu plūsmas turpinās. Protams, ne tādos apjomos, kā tas bija kara pirmajās dienās. Taču pat pie gājēju kontrolpunktiem uz Ukrainas un Polijas robežas šodien ir garas rindas. Daži tikai tagad pamet Ukrainu, daži dodas apciemot radus un draugus mājās un pēc tam atkal atgriezties drošākās valstīs.

Šodien Eiropas valstu robežas ar Ukrainu asociējas ar portālu uz citu pasauli. Vienā – bailes un sāpes, bet otrā – miers un klusums.

Oleksandrs Grinka, žurnālists