Ukrainas valsts vadība līdz pēdējam brīdim uzstāja, ka Ukrainai jau šajā samitā jāsaņem praktiski beznosacījumu uzaicinājums dalībai NATO un jāpievienojas aliansei tūlīt pēc kara beigām. Tomēr tā vietā Ukraina saņēma apliecinājumu, ka NATO uzaicinās to iestāties aliansē, tiklīdz būs saņemta sabiedroto piekrišana un izpildīti noteikti izvirzītie nosacījumi.

Bet ko darīt, ja visi sabiedrotie nepiekritīs?

Un kādi tad īsti būs nosacījumi? Kāds Ukrainas drošības līmenis būs pietiekams, lai mēs iestātos NATO? Ja runājam par kara beigām, tad kādām īsti tām beigām jāizskatās? Neviens nav publiski paskaidrojis nevienu no šiem jautājumiem.

Godīgi sakot, bija jābūt fanātiskam optimistam, lai noticētu, ka NATO nekavējoties aicinās savās rindās valsti, kas karo ar citu, turklāt vēl kodolvalsti. Bailes zaudēt ierasto labklājību Rietumu valstīm vienmēr ir bijis spēcīgs, pat ja ne vienīgais lēmumu virzītājspēks.

Man personīgi nebija īpašu gaidu par kaut kādiem superveiksmīgiem Viļņas sarunu rezultātiem Ukrainai.

Bez kara Ukrainā joprojām ir vēl daudz citu problēmu,

kas kavē tās ceļu gan uz Eiropas Savienību, gan uz dalību NATO. Tas ir arī demokrātisku attīstības principu, angažētas tiesu sistēmas un liela mēroga korupcijas, kā arī vārda brīvības ierobežojumu jautājums. Nekas no tā kara laikā nav pazudis.

Ukraina šoreiz paredzami palika bez oficiālā ielūguma. Iesaistīto loģika ir tāda, ka, uzaicinājums “izprovocēs Krieviju” uz nebeidzamu karu un rezultātā ievilks tajā arī NATO valstis. Rietumi turpretī vēlas redzēt vismaz kādu gaismu tuneļa galā.

NATO, manuprāt, atstāja manevra iespējas, lai tirgotos ar Krieviju arī turpmāk. Lai arī kā kāds nevēlētos to apzināties, Ukrainai agri vai vēlu būs jāsēžas pie sarunu galda ar Krieviju. Un pie šī galda, iespējams, galvenā krievu prasība būs tieši Ukrainas nepievienošanās statuss. Šī prasība jau iepriekš vairākkārt tika izvirzīta tā sauktā Minskas līguma laikā, sarunās par miera noregulēšanu Donbasā. Un šis jautājums atkal un atkal parādīsies arī turpmākajās miera sarunās, esmu pārliecināts.

Vai iespējams miers apmaiņā pret Ukrainas neiestāšanos NATO?

Esmu pārliecināts, ka šāda cena šķiet ne tā sliktākā pašai aliansei, ASV un Eiropai. Bet kā ar pašiem ukraiņiem? Jāteic, ka par to valstī nav vienprātības un domas atšķiras.

Kopumā es šobrīd neredzu iemeslu “bērt pelnus uz galvas” un klaigāt, ka viss ir zudis. Jā, Ukraina vēl nav uzaicināta iestāties NATO, taču tai ir apsolīts nozīmīgs militārais atbalsts, kas, manuprāt, šodien ir daudz svarīgāks par dalību aliansē. Un tieši šim atbalstam vai drīzāk tā rezultātiem kaujas laukā galu galā var būt ļoti izšķirīga loma tajās tik ļoti gaidītajās sarunās ar krieviem kara beigās.

Oleksandrs Grinka, žurnālists