Te nu daudziem var rasties jautājums: kāda tad ir cilvēka ciešanu robeža, cik daudz ukraiņi vēl var izturēt? Pat paši ukraiņi uz šo jautājumu nespēs atbildēt.

Bet daudzi, un tas jāsaka godīgi, aizvien vairāk vēlas vismaz kaut kādu pamieru.

Kara gados Ukrainas valsts ir zaudējusi savus labākos dēlus, varētu teikt, zaudējusi savas tautas krāsu. Tie bija īsti patrioti, kuri pirmajās dienās pēc sirds aicinājuma devās aizstāvēt savu dzimteni.

Tagad kļūst arvien grūtāk atrast motivētus cīnītājus un pašā valstī mobilizācijas kampaņa nebūt netiek uztverta tikai pozitīvi.

Daudzi cenšas izvairīties no tikšanās ar militāro vervēšanas centru speciālistiem, ne visi radinieki priecājas sūtīt savu vienīgo dēlu vai apgādnieku vīru karā un līdz ar to potenciālā nāvē.

Tāda ir realitāte Ukrainā. Un nav jēgas to slēpt. Daudzi cilvēki vēlas elementāru sirdsmieru, kas jau sen ir aizmirsies. Tāpēc arvien biežāk Ukrainas iekšienē tiek runāts par miera sarunām ar Krieviju.

Jaunākajās aptaujās redzams, ka gandrīz trešdaļa ukraiņu atzīst, ka, lai panāktu mieru un saglabātu neatkarību, pieļaujams, ka Ukraina atsakās no dažām savas valsts teritorijām.

Tajā pašā laikā, pēc prezidenta Volodimira Zelenska domām, sarunas ar Krieviju ir nereālas un miera līgums ar Krievijas Federāciju būs “slazds”, jo Krievijas diktators Vladimirs Putins jebkurā sev izdevīgā brīdī pārkāps noslēgto līgumu. Viņam vienkārši nevar uzticēties.

Zelenskis uzskata, ka Maskava izmantos jebkādu karadarbības pauzi, lai “stiprinātu muskuļus kaujas laukā”, un agri vai vēlu uzbruks vēlreiz.

Bet viņš pats saprot, ka pie sarunu galda tomēr kādreiz būs jāsēžas. Tāpēc iespējas jau tiek pētītas.

Ne velti Zelenskis sazvanījies ar Donaldu Trampu, kurš varētu būt nākamais ASV prezidents, un aicinājis viņu uz Kijivu. Un tieši tāpēc Ukrainas ārlietu ministrs nesen devās vizītē uz Ķīnu.

Tas viss tikai vēlreiz apliecina, ka jau tagad politiķi strādā pie labvēlīgas augsnes iespējamām miera sarunām. Taču pagaidām ir runa tikai par augsni, nekādas konkrētas sarunu kontūras vēl nav iezīmētas.

Pasaule gaida ASV prezidenta vēlēšanas, jo to rezultāti lielā mērā noteiks arī šo sarunu noskaņojumu. Un gribot negribot gan Eiropai, gan NATO būs jārēķinās ar jauno Ukrainas atbalsta politiku, ko ietekmēs viena vai otra kandidāta uzvara.

Trampa atgriešanās prezidenta amatā arī vairs netiek uztverta kā baisa iespējamība.

Krievija jūt ukraiņu noskaņojumu.

Bet agresorvalstij pašai pamiers ir vajadzīgs ne mazāk. Un tā vēlas pietuvoties sarunu procesam ar saviem trumpjiem, pareizāk sakot, ar jaunām iekarotām teritorijām.

Kamēr krieviem frontē nav satriecošu panākumu, tiek likts lietā civilais terors. Iespējams, var pastiprināties raķešu uzbrukumi slimnīcām, bērnudārziem un skolām.

Tādējādi krievi Ukrainā turpinās sēt paniku ar cerību, ka drīz vien no kara šausmām nogurušie ukraiņi izmisumā paši sāks lūgt savas valsts vadītājus pēc iespējas drīzāk izbeigt karu un vienoties ar Krieviju.

Oleksandrs Grinka, žurnālists