Cilvēkiem parādījušās jaunas bailes un priekšnojautas, jauna dzīves realitāte un gaidas, ar kurām reizēm kļuvis grūti sadzīvot.

Krievijas agresija izraisījusi dramatiskas pārmaiņas pašā Ukrainas sabiedrībā. Patlaban ukraiņi piedzīvo savas identitātes nostiprināšanos. Un viens no identitātes rādītājiem ir ukraiņu valoda.

Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma sākuma ir sācis velties pārejas vilnis ukraiņu valodas lietošanā. Tā ukraiņi uzsver savu atšķirību no agresorvalsts un norāda uz piederību savējiem.

Cilvēki ir mainījuši attieksmi pret vēsturiskām personībām, kuras bija demonizējusi padomju/krievu propaganda. Pieaug atbalsts Ukrainas baznīcai.

Valsts mērogā beidzot ir zudusi vienotības izjūta ar “vecāko brāli”.

Šī izjūta tika dēstīta desmitiem, pat simtiem gadu. Krievu kultūras atcelšana, bet galvenokārt – ar kultūras palīdzību veiktās kolonizācijas attaisnošanas pārtraukšana kļuvusi par vēl vienu identitātes rādītāju.

Tomēr pašlaik vissvarīgākais kara laika negatīvais faktors ir posttraumatiskais stress, ar ko saskārusies visa Ukraina. Valda totāla neizbēgamu apdraudējumu sajūta, nav patvēruma, un drošību neviens negarantē.

Turklāt, ja kara sākumā dominējošās emocijas bija dusmas (62%), tad beidzamajā laikā dominē spriedze (42%), cerība (41%) un nogurums (41%). Kā liecina socioloģiskie pētījumi, gandrīz divas trešdaļas ukraiņu pēdējā laikā ir piedzīvojuši stresu vai smagu nervozitāti.

Tai pašā laikā ukraiņi šobrīd ir gandrīz pilnīgi vienoti savā ģeopolitiskajā redzējumā. Atbalsts integrācijai Eiropā un dalībai NATO ir visu laiku augstākais un daudz augstāks nekā citās valstīs, kad tās pievienojās šīm aliansēm.

Miljoniem ukraiņu lielākās bailes mūsdienās ir nevis sakāve (cilvēki jau no pirmajām iebrukuma dienām ticēja bruņotajiem spēkiem, un 87 procenti ukraiņu ir pilnīgi vai drīzāk pārliecināti, ka Ukraina ir spējīga uzvarēt),

bet gan bailes, ka pārmaiņas var nenotikt un viss paliks kā agrāk.

Karš ar savām sāpēm, asinīm, ciešanām un postījumiem pavēris logu straujām pārmaiņām, un būs divtik sāpīgi, ja tas netiks izmantots.

Šīs bailes tiek skaidrotas arī ar to, ka dažādos vēstures periodos ukraiņi pēc militārām uzvarām bieži nespēja līdz galam nostiprināt savu neatkarību un zaudēja savus ieguvumus.

Tāpēc daudzi ukraiņi skeptiski vērtē pašreizējos demokrātijas ierobežojumus, kurus varas iestādes skaidro kā nepieciešamus kara laikā. Īpaši mediju monopolizāciju un cenzūru, atsevišķu pilsoņu brīvību ierobežošanu, parlamenta un pašvaldību lomas mazināšanu, lēmumu pieņemšanas centralizāciju un darbības caurskatāmības mazināšanos.

Eiropā par to gandrīz nerunā, bet pašā Ukrainā tā kļūst par nopietnu problēmu…

Oleksandrs Grinka, žurnālists