…un līgava melnā kleitā. Literatūrkritiķe un rakstniece Lāsma Gaitniece pēta savu senču gaitas
“Sava tēva Ērika Ģibieša senču gaitas esmu krietni izpētījusi un pirms kāda laika ķēros klāt mammas Silvijas dzimtai. Droši varu apgalvot, ka šī pētniecība kļuvusi par manu hobiju. Esmu atradusi tik daudz kā interesanta!” teica literatūrkritiķe, rakstniece, Latvijas Rakstnieku savienības biedre Lāsma Gaitniece.
Daiga Lutere
"Kurzemes Vārds"
Interese par dzimtas vēsturi Lāsmai radusies tikai pirms gadiem astoņiem, kam pamudinājums bija draudzenes Ingas Kopes-Grosas aizraujošie stāsti par saviem radiem.
Atklājās, ka no tēva Ērika puses radu saknes stiepjas līdz Austrālijai, kur pirmā latviešu sieviete civilās aviācijas pilote bija viņa māsīca Valda Ošs-Lamonda. Savukārt mātes Silvijas līnija cieši saistīta ar vāciešiem. Turklāt vairāki Mūžībā aizgājušie radinieki kā prototipi izmantoti Lāsmas literārajos darbos.
“Laikam jau tas saistošākais, ka, caur šādu prizmu mēģinot izprast vēsturi un pētot savas dzimtas cilvēku likteņus, atklājas daudz pilnīgāka aina,” pārdomās dalījās L. Gaitniece.
“Lai uzzinātu nezināmo, izmantoju dažādus avotus, piemēram, vecus fotoalbumus. Vairākas mīklas, ja tā tās var dēvēt, man palīdzēja atminēt sociālā medija Facebook grupas “Dzimtas detektīvs” biedri – fantastiski atsaucīgi cilvēki. Īpašs paldies Aijai Stepenai. Vēl datus meklēju Dzimtsarakstu departamentā, Latvijas Nacionālajā arhīvā, dažādu baznīcu grāmatās un citviet. Pati pie sevis smaidu, ka mans hobijs nav pārlieku dārgs, bet nav arī pavisam bez maksas. Par katru valsts iestādēs saņemto izziņu ir jāmaksā.”
Viss liecinot, ka no vectēva Otto Johana Čaibeļa puses senčos bijuši Latvijā dzīvojušie vācieši. Kad to uzzinājusi, Lāsmai kļuvis skaidrs, kādēļ visās lietās vēlas skaidrību un kārtību: “Varbūt smieklīgi, bet “ordnungs” (no vācu valodas – kārtība – D. L.) man ir svarīgs! Gan sadzīvē, gan darbā, gan, piedodiet, arī kapos. Mājās joprojām šad tad runājam vāciski.”
Vecmāmiņas Eleonoras Šarlotes rados ir tikai latvieši. Viņa nāk no trūcīgas, bet čaklas ģimenes. Vectēvs Otto Johans pirms Otrā pasaules kara bija Rīgā atzīts amatnieks, metāla apstrādes meistars. Ar viņa rokām darināti durvju rokturi un lustras, kas greznoja 1936.gadā atklāto Ķemeru viesnīcu. Savukārt vectēva brālēns Alberts Georgs Boots bija ambiciozāks. Viņam Rīgas centrā piederēja firma – medicīnisku izmeklēšanas aparātu un to piederumu pārstāvniecība.
“Vēl, runājot par Čaibeļu līniju, atklājās, ka attālos rados mums ir aktrise un režisore Irmgarde Mitrēvice (dzimusi Čaibele), turklāt, kas ir vēl uzjautrinošāk, Liepājā esam dzīvojušas pat viena nosaukuma ielā,” pauž L. Gaitniece.
“Vecajās fotogrāfijās es saskatu vērtību – kā ģimene, radi pulcējās, gāja uz salonu pie fotogrāfa. Kā bildes lika albumos un glabāja. Tagad šī tradīcija izputējusi,” turpina rakstniece.
“Jāatzīst, šķirojot mammas brālēna, kurš jau Aizsaulē, albumus, atradu vairākas vienādas fotogrāfijas, no kurām daļu uzdāvināju Latvijas Kara muzejam. Biju starā, kad savu dāvinājumu pamanīju Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogā. Fotogrāfijas, turklāt ne savas dzimtas, bet tādas, ko man uzticējuši Liepājas vecie mediķi, esmu atdevusi P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejam un Jūrmalas muzejam. Nu sirds droša, ka tās glabāsies muzeju arhīvos.”
Pati savas dzimtas koku Lāsma nezīmēja ar roku, bet izmantoja interneta sniegtās iespējas vietnē Timenote.
Ko ieteikt tiem, kuri nodomājuši ķerties pie savas dzimtas izpētes? L. Gaitniece saka: “Jāapzinās, ka var rasties situācija, ka faktu vākšana attiecībā uz kādu cilvēku apstājas un nav izkustināma ne no vietas. Nav atrodamas nekādas ziņas, un viss. Bet ir fakti, kas atklājas viegli un ātri.
Vēl jābūt gataviem par dzimtu uzzināt skumjas lietas. Var atklāties pašnāvības, šķirtas laulības, ārlaulības vai agrīnā vecumā miruši bērni.
Sākot pētījumus, protams, gribas uzzināt labo, skaisto, interesanto, bet dzīve nav rožu dārzs, jāprot pieņemt arī tumšās, skarbās puses. Ja reiz esat nolēmuši pētīt dzimtas vēsturi, apbruņojieties ar ziloņa pacietību, un uz priekšu! Jā, viss prasa laiku un uzmanību, bet tas noteikti nebūs zemē nomests laiks.”