Gailis ir privātīpašniecisks, grib būt galvenais, taču tā ne vienmēr sanāk – var secināt no putnkopes Ievas Lindenbaumas sacītā. Nākamais ir viņas – Sarkanā gaiļa – gads. Taču gaiļi no olām viņas saimniecībā Nīcas pagasta “Lejiņās” vairumā šķīlušies jau šogad.

Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem šogad gaiļi Ievas saimniecībā bijuši ar visai rāmu raksturu. Ne cilvēkiem brukuši virsū, ne pārāk savā starpā cīnījušies. Mazliet sparīgāki bijuši augumā mazākie gaiļi. Tie kāvušies gan savā starpā, gan ar lielajiem sugasbrāļiem. “Gailis grib, lai viņš būtu galvenais saimē. Valdnieks – kā harēmā,” raksturo saimniece. Jautāta, vai vistas tādu kārtību pieņem, viņa saka: “Ir arī tā, ka vista negrib kādu gaili. Sit, skrien virsū viņam, nelaiž klāt.” Kūtī ik pa laikam iedziedas gaiļi. Tikko ienācis viens no mazajiem gaiļiem – Urfis. Saimniece katram dod vārdu. “Viņam ir tāda vista, balta, mīlule. Tā viņu paglauda. To viņš neaiztiek. Bet melnās vistas no ēdiena dzen nost,” novērojusi Ieva. “Cik interesanti, es tā domāju,  mums dzīvē, tik putniem arī!”

Nesen kaimiņš lūdzis kādu gaili. Ieva vienu izvēlējusies, devusi, kaimiņš gribējis dot naudu, bet viņa nav ņēmusi – tā Ziemassvētku dāvana. “Gribēju, lai no manis ir prom, lai nav jākauj.” Taču otrā dienā kaimiņš putnu atvedis atpakaļ, sakot, ka tas ir slims. “Nebija slims. Putnam taču arī grūti svešā vietā uzreiz pierast!” Ieva saka. Paņēmusi atpakaļ un kaimiņam uzdāvinājusi vienu no saviem Turcijas gaiļiem. Tie izšķīlušies no olām, kas atvestas no Turcijas. Izauguši dikti lieli – sver savus divarpus kilogramus. “Tagad, kur es eju, tur šis, ko atnesa atpakaļ, man pakaļ. Tik priecīgs, ka ticis atkal mājās.”