Tie esam visi mēs – gan Laivinieks, Dzintara latvieši – domā Liepājas dziesmas “Pilsētā, kurā piedzimst vējš” autors, komponists Imants Kalniņš.

Tieši tā viņš skaidro Māra Čaklā sarakstītos dziesmas vārdus, jo dziesma nav par tiem, kas gozējas televizoru ekrānos vai uz žurnālu vākiem. “Bet telefonists īstenībā bija brīnišķīgs mūziķis, kurš sacerējis dziesmu “Tikai no tevis nav vēstules”,” Liepājas himnas tēlu atklāšanas svētkos liepājniekiem sacīja komponists. “Es domāju, ka Vārna ir pats dzejnieks – viens varen gudrs putns, kas skatās, vēro un tāpēc visu zina.” Ejot garām Vārnai, I. Kalniņš teikšot: “Esi sveicināts, dzejniek!”

Uz svētkiem sanākušo Kūrmājas prospektā bija pulka – gan populāri, gan vienkārši liepājnieki, gan Goda liepājnieki, gan arī dažādu paaudžu mūziķi. Bija gan dziesmu līdzdūcēji, gan klausītāji. Piecu mākslas darbu atklāšanas gaitu vadīja Dace Gruntmane, virzot ļaužu straumi no Laivinieka (autors Ģirts Burvis), kurš atrodams pie bijušās jūrskolas, tagadējās prokuratūras ēkas, uz Vārnas tēlu (autors Kārlis Īle), tad pie Ģirta Burvja darinātā mirdzošā Dzintara latviešu galda ar alus kausiem – tikai par Dzintara latviešiem pie tā būs jāstājas (jo apsēsties nevar, lai gan gribētāju jau tagad netrūkst) pašiem liepājniekiem. Tad – uz Kārļa Ūliha ielas stūri, kur novietojies vēsturiskais, simtgadīgais telefona stabs ar Telefonistu augšā. Šis atkal ir Ģirta Burvja darbs.

Un visbeidzot – pie zemei pieplakušā Cilvēku meža, kurš saskatāms un sataustāms pakājē pie pieminekļa bojāgājušajiem zvejniekiem un jūrniekiem. Cilvēku mežam liepājnieki bijājās pāri kāpt, bet uz trepītēm pie pieminekļa spēlēja un dziedāja muzikanti, kuri aicināja ļaudis tuvāk, un tā drīz Cilvēku mežs bija pie pilsētnieku kājām.

“Bija vērts gaidīt,” tagad domā skulptūru projekta jeb Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansētā projekta “Tūrisma maršruta “Liepāja kā pa notīm” pilnveidošana un papildināšana” vadītāja Laura Lipska. Kā jau rakstīts, skulptūru atklāšanu pašvaldība bija izsludinājusi jau divas nedēļas iepriekš, bet toreiz svētkus nācās atlikt, jo tēli vēl nebija izvietoti.

L. Lipska un A. Ansule atzīmēja, ka šīs skulptūras Liepājā ir pirmās no jauna radītās pēc apmēram četrdesmit gadu ilga pārtraukuma – pēdējais bijis piemineklis Mirdzai Ķempei. Tomēr nē – kopīgi ar A. Ansuli atcerējāmies, ka pirms dažiem gadiem radīts arī dzintara pulkstenis Vecās ostmalas promenādē.

Šķiet, Liepājas dullajai idejai – izvēlēties par himnu dziesmu ar tik neparastiem vārdiem – atbilstoši dulli bija arī salūti: vispirms gaisā izšauta rudens lapu zalve, bet noslēgumā – balonveidīgu ziepju burbuļu salūts. Bērni bija sajūsmā.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 8. novembra numurā.