Turpinām patieso stāstu sēriju par aktuālām tēmām, lai vērstu uzmanību uz to, ka ātri var notikt negaidītais, no kā varam gūt mācību. Šoreiz stāsts par negadījumu – peldēšanu nepazīstamā vietā.

Par notikumu runāt grūti

Martai par notikušo runāt ir grūti, jo bijusi traģēdijas aculieciniece. “Mans brālis Edgars un viņa draudzene Justīne bija uzzinājuši par kādu dīķi ar ierīkotu peldētavu blakus pagastā,” turpina meitene, stāstot, ka jau pērn nodomājuši braukt uz turieni nopeldēties. Justīne uzaicinājusi draugus un paziņas, lai būtu jautrāk. Neviens pat nenojauta, ka šī atpūta paliks atmiņā visiem ne kā patīkamākā. Viņa atzīstas, ka neviens no viņiem nebija aizdomājies, ka doties uz nepazīstamu vietu peldēt, ir gan veselībai, gan dzīvībai bīstami.

“Justīni varēja uzskatīt par peldēšanas entuzaisti – viņa vienmēr izmantoja izdevību peldēt, ja vien to gribēja un varēja. Viņa apmeklēja peldēšanas nodarbības, piedalījās sacensībās,” Justīni raksturo Marta.

Bijis ap 11 vakarā. “Pamazām visi sākām pagurt, gribējām doties mājās, taču Justīne teica, ka vairāk tādas izdevības izpeldēties nebūs, tādēļ gribēja peldēt vēl,” notikuma tālāko pavērsienu aizsākumu centās atminēties Marta.

Likās, ka viņa joko…

Kad Justīne  atkal gāja ūdenī, Edgars pajokojis, pagrūžot viņu. Viņa apvainojusies, jo paklupusi un kritusi ar seju pa priekšu dūņās. Justīne atkal, kā vienmēr pirms peldēšanas, mazliet iesildījusies un gājusi peldēt. “Viņai, peldot baseinā, vienmēr patika lēkt no paaugstinājuma. Arī šajā peldvietā tāds bija – to laikam sauc par meniķi – konstrukcija, kas regulē ūdens daudzumu. Justīne teica, ka lēkšot,” turpina Marta. Nevienam tajā brīdī nav bijušas ne mazākās domas Justīni atturēt.

Justīne ielēkusi ar galvu pa priekšu kūlenī – tāpat kā baseinā. “Justīne labu brīdi neuznira. Ūdens tikai palika viļņojamies. Draugi teica, ka Justīne droši vien grib izjokot Edgaru par pirmīt izdarīto,” komentē Marta. Pēc mirkļa tomēr Justīne lenām uznira. Viņa lēnām, varētu pat teikt vārgi, peldējusi uz krasta pusi. “Pēkšņi Justīne apstājās dīķa vidū un it kā saļima – palika uz vietas, galva zem ūdens. Tad gan domājām, ka tas ir joks. Edgars sauca, lai nejoko – tā viņai patika darīt bieži, jo bija pārliecināta par savām peldēšanas spējām. Taču Justīne nereaģēja – vienu reizi, otru…” turpina Marta izklāstīt notikuma detaļas.

Joka vietā traģēdija

Edgars ielēcis ūdenī ar visām drēbēm, jo tādējādi domāja draudzeni uzjautrināt. Viņš Justīni satvēra, izvilka galvu no ūdens un kutināja, taču viņa neesot ne smējusies, ne kā citādi reaģējusi. Edgars pēkšņi iebļāvies: “Justīne pārsitusi galvu!” Tajā brīdī sācies apjukums – draugi centušies sameklēt telefonam zonu, jo bija jāizsauc ātrā palīdzība. Justīne bija bez samaņas, savainojums – pamatīgs. Justīne krastā uz īsu brīdi atmodusies, atklepojusi ūdeni. Viņa spējusi vien pateikt, ka nirstot sasitusi galvu. “Visi zinājām, ka Justīni nedrīkst kustināt. Kā par spīti, zonas arī nebija, lai izsauktu palīdzību. Edgars ar draugiem ielika viņu mašīnā un veda uz slimnīcu,” Marta satraukti atstāsta tālāko rīcību.

Pēc vairāk kā stundas jaunieši uzzināja, ka Justīne ir mirusi – lauzts sprands un asinsizplūdums smadzenēs no milzīga trieciena pa pakausi. Pat ja viņa būtu izdzīvojusi, viņai viss mūžš būtu jāpavada guļot – tā teikuši mediķi.

“Man un Edgaram ir nepatika pret peldēšanu. Apzināmies to, ka ar nelaimi, slīkšanu nedrīkst jokot. Zinām, ka nepazīstamās vietās ir jābūt uzmanīgiem arī tad, ja tās tikai šķiet drošas,” traģisko stāstu pabeidz Marta.

Liene Andersone