Trešdiena, 23. jūnijs Līga
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

Vai esam pratuši būt brīvi?

Vai esam pratuši būt brīvi?
04.05.2009 07:00

Atslēgvārdi

Kopš tās vēsturiskās dienas 1990. gada 4. maijā, kad tika pasludināta Latvijas Republikas Neatkarības deklarācija, pagājuši 19 gadu. Kādas izjūtas ir tagad, salīdzinot to laiku cerības ar pašreizējo situāciju? Vai esam pratuši būt brīvi? Vai esam savu brīvību cienījuši un godam mācējuši izmantot tās sniegtās iespējas? Izvērtēt aicinājām tā laika notikumos iesaistītus cilvēkus – Juri Janeku, kas bija klāt vēsturiskā balsojuma brīdī, un Viesturu Vīksnu, kurš aktīvi darbojās Tautas frontē, palīdzot sagatavot valsti svarīgajam notikumam. 

Kāds bija jūsu 1990.gada 4.maijs?
J. Janeks: – Toreiz biju viens no PSRS tautas deputātiem. Arī mēs 4. maijā tikām ielūgti Latvijas PSR Augstākajā Padomē uz deklarācijas pieņemšanas sēdi. Spriedām, ka varbūt mūsu balsis arī varētu pieskaitīt, tomēr pārējie izlēma, ka ne, jo mēs bijām no citas varas struktūras – no PSRS Augstākās Padomes. Protams, ka jutām līdzi un rokas balsojumā cēlām, kaut vai simboliski. Un arī runās piedalījāmies, jo debates bija karstas.

Bet lielākās emocijas valdīja, kad tikko nobalsojušie deputāti devās ārā no Saeimas nama. Laukums bija cilvēku pilns, skanēja gaviles, lija asaras. Tas bija ārkārtīgi aizkustinošs, brīnišķīgs brīdis.

Man pašam tādas izjūtas bija divreiz. Pirmajā reizē, kad mēs, PSRS Tautas deputāti, braucām uz Maskavu rosināt Latvijas neatkarības ideju. Uz vilcienu mūs pavadīja daudz cilvēku, visi skandināja: atvediet mums brīvību, brīvību!

V. Vīksna: – Bet mēs 4. maijā neatrāvām skatienu no televizora – vērojām, kā deputāti balsoja un tauta gavilēja. Tobrīd šķita, ka ir piepildītas visas – gan apziņas, gan zemapziņas – ilgas.

Vai neesat vīlušies? Kādreiz teicām: kaut vīzēm kājās, bet brīvā Latvijā! Tagad diezin vai daudzi vēl tā domā. Ir pat dzirdētas tādas nostalģiskas runas, ka, lūk, padomju laikos gan bija labi, visiem viss bija, vajag atpakaļ PSRS.
J. Janeks: – Ja mēs tā runājam, tad jāatceras padomju varas zvērības, okupējot Latviju. Vācija varēja atzīt, ka tā okupēja valstis, un fašisms ir briesmīgs, bet Padomju Savienība tā arī nav spējusi savus nodarījumus atzīt.

Un par tiem labumiem Padomju Savienībā ­– muļķības. Visu, ko saražojām, jo īpaši pārtiku, sūtīja prom uz Krievijas lielajām pilsētām. Mums veikalos plaukti bija tukši, kaut arī ražojām ļoti daudz. Toreiz prasīju: biedri ministr, sakiet, kur tā gaļa paliek? Viņš palika nikns: kas tev par daļu, tev tikai jāražo.
V. Vīksna: – Nu, mēs jau bijām salauzti. Kaut vai mūsu partijas spice, kas vēl pēc Staļina nāves pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados tika represēta. Kas gribēja mūs vest pretim labākai dzīvei, varbūt par tālu, varbūt vēl nebija īstais laiks. Bet rezultāts bija tāds, ka mēs cietām skaudrāk, nekā tajā pašā laikā igauņi un lietuvieši. Viņiem tomēr lielākoties bija viņu tautas pārstāvji pie varas. Mūsējos vairs pie varas nelaida, mums atsūtīja Maskavas ielikteņus, kas taisīja savu politiku.

Vai tagad atkal nav klāt kritiskais brīdis, kad jāaizstāv Latvijas neatkarība, varbūt pat vēl vairāk – tās izdzīvošana?
J. Janeks: – Tā ir. Ļoti kritiska situācija. Bet vai jūs redzat, ka kādam būtu vēlēšanās atteikties no varas? Visiem esot šausmīgi grūti, strādājot sviedriem vaigā… Tabūns, Dobelis un vēl citi sēž kā pielīmēti, jau no padomju laikiem. Tādu tur ir daudz. Un viņi neizjūt krīzes grūtības. Jātiek vaļā no šiem, jālaiž pie teikšanas jaunie, kam varbūt jaunāka domāšana, vairāk zināšanu ekonomikā.
V. Vīksna: – Diemžēl ļoti maz mums ir jauno, kas varētu stāties viņu vietā. Ir tikai tādi, kas var stāties viņu rindās, jā, bet ne viņu vietā. Jo līdz tam ir jāizaug.
J. Janeks: – Vienīgo ceļu redzu – negaidīt nevienu dieniņu. Negaidīt, ka mums te, ziniet, būs vēlēšanas, mēs tagad nevaram utt. Katra diena Latvijai rada arvien lielākus draudus. Ir jāsamazina izdevumi, pārvalde, uzblīdušais birokrātiskais aparāts. Un visiem spēkiem jāatbalsta ražošana. Steidzīgi! Bez māžošanās, bez birokrātiskiem šķēršļiem. Kas mums mazajā pundurvalstiņā ko neizdarīt! Cik ilgi var tikai runāt?

 

Plašāk diskusiju lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 2.maija numurā Sarmītes Pelcmanes publikācijā.

Juris Janeks – kādreizējais PSRS Tautas deputāts, padomju saimniecības vadītājs, vēlāk – Liepājas rajona Agroapvienības priekšsēdētājs, tagad pensionārs, kurš darbojas savā lauku saimniecībā.

Viesturs Vīksna – bijušais LTF Liepājas rajona nodaļas valdes loceklis, tagad strādājošs pensionārs, izstrādā hidrotehniskos projektus un lasa lekcijas Celtniecības koledžā.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz