Strauji tuvojas referendums par to, vai krievu valodai piešķirt oficiālas valsts valodas statusu Latvijā. Šobrīd daudziem šķiet, ka notiekošais vēl vairāk saasina domstarpības starp divām kopienām, līdz šim notikusi mierīga līdzāspastāvēšana.

Lai arī referendums vēl nav noticis, jau pēc būtības daudz kas esot mainījies.

Liepājas Universitātes pasniedzēja Meldra Gineite noteikti piedalīšoties referendumā, jo tā esot iespēja paust savu viedokli, turklāt tas esot katra pienākums. “Ja cilvēks nepiedalās, tad kādas gan ir tiesības pēc tam par kaut ko pukoties vai kritizēt,” uzskata M.Gineite, aicinot nepalikt malā. Viņa piederot pie tiem, kuriem ir sajūta – viss notiekošais vēl vairāk uzjundot domstarpības starp divām kopienām. “Kā vienā, to otrā pusē ir gan cilvēki, kas nacionālos jautājumus spēj ikdienā un sadzīvē risināt normālā komunikācijā un bez pārspīlētām emociju izpausmēm, gan arī tādi, kas, manuprāt, šo situāciju tomēr izmanto gan kā politisku platformu, gan kūdīšanas iespēju,” teic M.Gineite.

Viņai esot tikai pozitīva pieredze, ikdienā tiekoties un strādājot gan ar latviešu, gan krievu tautības cilvēkiem, un, ja nebūtu šīs ažiotāžas presē, sociālajos medijos, nenojaustu, ka mūsu divu lielāko kopienu starpā vispār pastāv problēmas. Bet par to, ka latviešu valoda Latvijā ir fundaments, pasniedzējai nekādu šaubu neesot.

Viņa novērojusi, ka tieši pēdējos gados universitātē studējot vairāk krievu jaunieši, kuri augstāko izglītību iegūst latviski. “Protams, dažiem no viņiem ir grūtāk, bet neatceros, kad būtu bijušas kaut kādas domstarpības tautības dēļ,” noraida M.Gineite. Par referendumam iztērētajiem miljoniem viņai žēl neesot. “Jo kaut kam tomēr bija jānotiek, lai latvietis spētu publiski un lepni sev piespraust pie krūtīm sarkanbaltsarkano lentīti.” Taču viņu mazliet mācot bažas par to, vai mēs, kā sabiedrība, spēsim saglabāt veselo saprātu un toleranci gan referenduma dienā, gan arī pēc tam.

Noteikti uz referendumu došoties Sandijs Spinga. Balsošot pret divvalodību. Arī viņš uzskata, ka tas esot viņa pienākums, kā Latvijas pilsonim. Runājot par referendumu kā tādu, tad tas esot vēsturisks notikums, kaut kas tāds, kas līdz šim mūsu valsts vēsturē nav bijis. Kaut vai tādēļ būtu muļķīgi sēdēt mājās un to laist garām.

“Ļoti, ļoti drūmas,” savas šā brīža pārdomas raksturo puisis. Viņam esot skumji, ka Latvijā esot tik daudz nelojālu pilsoņu. To viņš attiecina uz tiem, kuri piedalījušies parakstu vākšanā, lai šis referendums vispār notiktu. “Bet mums ir demokrātiska valsts, līdz ar to katram ir tiesības izteikties,” kāpēc tā noticis, vērtē Sandijs. Arī viņš uzskata, ka referendums bijis vajadzīgs.

Viņaprāt, viens no kustības par krievu valodu kā otro valsts valodu aizsācējiem Vladimirs Lindermans ir izraisījis tiešu, padziļinātu dialogu visā sabiedrībā, kā arī iestūmis kaktā mūsu politiķus, kam beidzot ir jāsakārto šis jautājums. Sandijs nedomā, ka pagaidām varētu vēl vairāk saasināt attiecības starp latviešiem un krieviem. “Tie, kas ir lojāli Latvijai, tādi arī paliks, tie, kas nav, nebūs nekad,” viņš pārliecināts. Iespējams, saasinājums varētu būt pēc šī notikuma, pagaidām sabiedrībā ieņemta nogaidoša pozīcija. “Ja iznākums būs par labu krievu valodai, tad attiecības noteikti saasināsies. Ja būs par labu latviešu valodai, viss paliks, kā līdz šim,” tālāko attīstību prognozē puisis, šī tēma noteikti nenoklusīšot. Uz jautājumu, kāds noskaņojums jūtams apkārtējos cilvēkos, Sandijs atbild vienā vārdā – kareivīgs. “Nezinu nevienu, kam šis jautājums liktos maznozīmīgs. Man ir draugi Anglijā un es jūtu, ka šoreiz būs augsta apmeklētība referendumā arī ārpus Latvijas robežām.”

“Beidzot latvieši sāk “mosties” un apzināties, ka ir kādas vērtības šajā valstī, kas viņam ir nozīmīgas un viņš ir gatavs par tām iestāties,” šī notikuma pozitīvo pusi saskatījusi Liepājas Valsts tehnika vēstures skolotāja Ivita Pelnēna. Citādi sācis šķist, ka iedzīvotāji kļuvuši apātiski pret notikumiem valstī. I.Pelnēna referendumā balsošot pret.

“Manuprāt, referendumam nebija jābūt, jo nedomāju, ka tas patiešām atspoguļo mūsu sabiedrības iekšējo vidi,” uzskata I.Pelnēna. Viņa drīzāk sliecoties domāt, ka tas ir mēģinājums mākslīgi sašūpot mūsu sabiedrību. “Faktiski no vienas puses nemaz neredzu problēmas būtību, jo, piemēram, krievvalodīgiem jauniešiem, manuprāt, nav problēmas integrēties latviskā vidē, protams, ar nosacījumu, ja ir vēlēšanās.”

Krievu valodas statuss, viņasprāt, vienmēr Latvijā ir bijis ļoti augsts. Tā ir un noteikti būšot valoda, kas šajā teritorijā eksistē līdzās latviešu valodai. “Cik esmu pamanījusi, tad latviešiem nekad nav bijis problēmu mainīt sarunas valodu, ja šķiet, ka sarunas biedram tā ir ērtāk. Tas laikam ir iemesls, kāpēc šī pēkšņā prasība pēc krievu valodas kā otrās valsts valodas ir tik ļoti latviešus satraukusi. Jo ir sajūta, ka mēs jau tā tik daudz piekāpāmies un tomēr tiek prasīts vēl vairāk, un šoreiz viena no nozīmīgākajām Latvijas pamatvērtībām – valodas statusa maiņa,” teic vēstures skolotāja. “Referendums vēl nenoticis jau pēc būtības ir daudz mainījis, jo tagad no vienas un otras puses ir jūtama tāda kā neuzticēšanās. Nemēģināšu analizēt to, kam īsti bija izdevīgi sabiedrību sašķelt, bet šķiet tas ir noticis. Jau tagad esam sašķēlušies nometnēs – “par” un “pret”.”

Kāda būs situācija pēc referenduma pedagoģei ir grūti iedomāties, apzinoties to, ka Lindermana kungs negrasās apstāties savās prasībās. Tas savukārt radīšot pretreakciju no nacionālās puses. “Man gribētos teikt, ka sabiedrība būs tā, kas būs spiesta meklēt tolerantu risinājumu šai situācijai, jo nedomāju, ka iepriekš pieminētie politiskie spēki to darīs,” domā I.Pelnēna.

Uz referendumu viņa došoties ar dubultu atbildību. Jūtoties parādā saviem senčiem un visiem tiem, kas dažādos vēstures periodos ir iestājušies par Latvijas valsts un latviešu kultūras attīstību. “Šobrīd ir mūsu uzdevums pierādīt, ka spējam paveikt savu vēsturisko pienākumu.”

Tam, ka sabiedrība sašķelta divās nometnēs, piekrīt arī Liepājas 7. vidusskolas 9.klases skolniece Veronika Jendreževska. Un tas viņai neliekoties īsti pareizi. Tā kā viņai ir 15 gadu, referendumā piedalīties nevarēs. Taču arī tad, ja varētu, jauniete visticamāk atturētos, lai gan neatbalsta ieceri par divām valsts valodām. Ja klasesbiedriem būtu iespēja piedalīties referendumā, vairumam būtu atšķirīgs viedoklis no Veronikas, un viņi nobalsotu par. Kāpēc? “Liekas, ka tādējādi būtu vairāk iespēju,” min Veronika. Abi viņas vecāki ir pilsoņi. Mamma uz Latviju no Ukrainas pārcēlusies 10 gadu vecumā. Tētis ir krievs. Ģimenē viņi runājot krieviski, bet abi vecāki labi pārzinot latviešu valodu. Veronika latviešu valodu apguvusi bērnībā, pagalmā spēlējoties ar latviešiem. Viņaprāt, latviešu valodu var iemācīties ikviens, kurš to patiešām grib, kaut vai tik daudz, lai sarunātos veikalā, sabiedriskā ēdināšanas vietās utt.

Kāds vīrietis, kurš vēlējās palikt anonīms, atzinās, ka ir pret divvalodību, jo uzskata, ka valsts valodai jābūt vienai. Taču referendumā balsotu par, tādējādi izsakot savu nostāju par to, ka līdz šim realizētā nacionālā politika sevi nav attaisnojusi. “Šis jautājums nav viennozīmīgs, jo saprotu abas puses, kas šajā referendumā “cīnīsies”.”