Globalizācija un citi mūsdienu procesi padara pasauli arvien atvērtāku, kas sekmē cilvēku lielāku plūsmu. Arī Liepājā parādās citu valstu pilsoņi, kuri izvēlas šo pilsētu darba, mācību vai kādu citu iemeslu dēļ. Bet vai sabiedrība ir gatava pieņemt cilvēkus, kuri vizuāli krasi atšķiras no vietējiem iedzīvotājiem?

Tumšādainais amerikānis Rodriks Saikss ir basketbola kluba “Liepāja” aizsargs, kuram šī ir pirmā pieredze dzīvot ārpus savas dzimtās zemes. “Pilsētai nav nekādas vainas – mājīga un draudzīga. Cilvēki ne visur runā angliski, kas nedaudz apgrūtina dzīvi, bet es cenšos mācīties latviešu valodu, it īpaši pārtikas produktu nosaukumus. Rasisms? Nē, ar to neesmu saskāries. Bija tāda dīvaina lieta, kad vienu reizi pilsētā cilvēki vēroja mani tā, it kā viņi nekad nebūtu redzējuši tumšādainu amerikāni. Bet tas arī viss.”

Viņam piekrīt ēstuves darbinieks no Dienvidāzijas. Viņš mūsu pilsētā dzīvo jau trīs gadus un saka, ka nav saskāries ar problēmām savas izcelsmes dēļ. “Uzskatu, ka visa pamatā ir attieksme. Ja tu labi izturies pret apkārtējiem cilvēkiem, tad arī viņu reakcija būs līdzīga neatkarīgi no rases vai citiem faktoriem.”

Pēdējos gados vietējais futbola klubs sastāvā aktīvi iesaista tumšādainos spēlētājus. Komandas menedžeris Dāvids Jansons saka, ka ārzemju futbolisti nekad nav sūdzējušies par rasisma izpausmēm. “Liepājā ir daudz cilvēku, kuriem nepatīk, ka vienībā ir tik daudz leģionāru. Bet neviens no mūsu ārzemniekiem nekad nav saskāries ar kaut kādām rupjībām vai tamlīdzīgām lietām.”

Cits viedoklis ir Liepājas nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, kuri regulāri piesaista brīvprātīgos ārzemniekus darbam ar vietējo jaunatni. Gan biedrības “Radi vidi pats” valdes loceklis Staņislavs Babins, gan “Liepājas Jauno vanagu” vadītāja Līga Krēsliņa saka, ka liepājniekiem vispār esot citāda attieksme pret ārzemniekiem un tumšādainie cilvēki to izjūtot vēl vairāk. 

“Mums bijuši vairāki tumšādainie projektu dalībnieki. Nepamanīju nekādas darbības, kas būtu vērstas tieši pret viņiem,” uzskata S. Babins. “Parasti tos rasistiskos izteicienus viņi dzirdēja naktī pie mūzikas klubiem vai vienkārši ielās no iedzērušiem cilvēkiem, bet tādās situācijās katrs no mums nav pasargāts no komentāriem. Dienas vidū vai mūsu pasākumos nekas tāds nekad nav noticis. Es teiktu, ne rasisms, bet ksenofobija, jā, tā ir aktuāla. Cilvēki baidās no svešām lietām, ne tikai no ārzemniekiem, bet arī viņi ir šajā kategorijā. Redzu kopēju tendenci, ka pret ārzemniekiem izturas ar aizdomām. Katram mūsu brīvprātīgam ir jānopelna vietējo cilvēku uzticība.”

Viņa teikto apstiprina arī L. Krēsliņa: “Jā, uz tumšādainiem vietējie iedzīvotāji skatās savādāk. Baros, klubos un citos pasākumos viņiem jāklausās dažādas replikas un piezīmes, tāpēc vienatnē viņi vairs nestaigā. Arī mēs kā organizācija saskaramies ar komentāriem. Ir viens tāds cilvēks, kurš sevi sauc par pulkvedi. Vienmēr raksta, izsaka savu viedokli, bet pēdējā vēstulē uzrakstīja, lai tie melnie dodas uz savu Āfriku. Bet atkal, tas attiecas uz visiem ārzemniekiem, vienkārši tumšādainos ir vieglāk izcelt.

Neiecietība pret ārzemniekiem noteikti ir. Pati strādāju Informācijas centrā iebraucējiem, un bieži vien pirmais, ko es dzirdu, ir: Ā, tas ar tiem melnajiem.” Tikai maza daļa pieņem visus.” L. Krēsliņa gan piebilst, ka situācija kopumā nav kritiska, ir arī pozitīvi piemēri. “Viens pazīstams fotogrāfs no Liepājas noslēdza līgumu ar tumšādaino meiteni, lai viņa kļūst par modeli tieši tāpēc, ka ir tik atšķirīga. Arī vecāki (bet ne visi) nāk un saka, ka tas ir forši, ka nodarbībās piedalās cilvēki no dažādām valstīm. Bērni vispār cilvēkus nešķiro, viņu attieksme ir ļoti atkarīga no vecākiem.”