Varētu teikt, ka biedrības “Mans nams – mans cietoksnis” priekšsēdētājs Armands Belozjorovs ir konfliktā ar namu pārvaldi “Vecliepāja”. Tiesa gan, šīs pretrunas izpaužas tikai vārdos. Nelaime visdrīzāk ir tā, ka vienu konfliktējošo pusi konsultē vieni juristi, bet otru – citi. Katram savas koncepcijas un teorijas, bet pašos pamatos viss balstās uz nepieciešamību noteikt, kas kam pieder. Kā zināms, visi privatizētie dzīvokļi ierakstīti zemesgrāmatā uz konkrētu personu vārda.

Zināms arī tas, ka nami, kas ietilpst pilsētas dzīvokļu fondā, ierakstīti tur kā pašvaldības īpašums, kas deleģējusi to apsaimniekošanas tiesības trim saimniecības subjektiem – “Vecliepājai”, “Jaunliepājai” un “Karostai”.

Turpmākās pārvērtības tiek traktētas dažādi. Namu pārvaldes “Vecliepāja” pozīcija ir visnotaļ vienkārša: jaunās dzīvokļu apsaimniekošanas biedrības pārņem namus savā pārziņā un tādēļ lai tās arī uztur tos, lai nodarbojas ar remontdarbiem, energoauditu, iekasē maksu un tā tālāk, turklāt, neviens tos nav spiedis to darīt, lēmumi ir kolektīvi, brīvprātīgi. Viss ir vienkārši!

Bet, lūk, A.Belozjorovs apgalvo, ka dzīvokļu apsaimniekošanas biedrības pie mums dibina, neņemot vērā tiesisko reglamentāciju. Namu pārņem saskaņā ar pieņemšanas un nodošanas aktu. Ja uzskatām, ka tas atbilst statūtos noteiktajiem mērķiem, tad viss ir pareizi, un šādā gadījumā biedrība pilnīgi atbild par to, ka tā pieņēmusi namu, kas visbiežāk neatbilst celtniecības normatīviem LBN 401, kas ir spēkā līdz šai dienai. Bet tie ir obligāti visām organizācijām, kas ekspluatē pašvaldību dzīvokļu fondu. Uz jautājumu, kādēļ tad šīs prasības neievēroja, piemēram, jau minētajā “Vecliepājā”, jebkurš tās darbinieks var iesaukties: “Bet vai jūs zināt, cik daudz naudas tam nepieciešams? Četrdesmit gadu taču nekas netika darīts!”

Interesanti, kā uz to reaģētu tiesā, ja būtu iesniegta prasība sakārtot mājas. Jo tiesiskajā terminoloģijā nav jēdzienu maz naudas, daudz naudas vai nav kur ņemt naudu, tādēļ tiesai izskatīšana jāsāk ar secinājumu, kādas likuma vai likumam pakļauto aktu prasības tiek ievērotas un kādas – nē. Bet nav naudas nozīmē, ka tā jāatrod vai jānopelna. Vai arī jābankrotē.

Likumā par dzīvokļu īpašumu paredzēts dibināt dzīvokļu īpašnieku biedrības, lai pārvaldītu daudzdzīvokļu nama kopējās daļas īpašumu un apsaimniekotu to. Bet lieta tāda, ka nams saskaņā ar ierakstu zemesgrāmatā pieder domei, un tam nav nekāda sakara ar minēto kopīpašumu. Pilnīgas skaidrības labad A.Belozjorovs piedāvā ielūkoties arī likumā par valsts dzīvojamo namu un pašvaldību namu privatizāciju. Šā likuma 50.pantā par privatizētā objekta īpašnieka pienākumiem, tas ir, arī dzīvokļa īpašnieka pienākumiem, ir minēts, ka viņam jāpiedalās daudzdzīvokļu nama kopējā pārvaldīšanā un tā apsaimniekošanā, apvienojoties ar pārējiem īpašniekiem dzīvokļu īpašnieku biedrībā vai noslēdzot kopējā īpašuma pārvaldīšanas līgumu.

Nekā sarežģīta vai pārgudra šeit nav. Taču šādā veidā biedrības neapdomīgi izlemj pārvaldīt neprivatizēto namu. Citiem vārdiem sakot, uzņemas pārāk lielu nastu. Taču ir zināmi arī gadījumi, kad cilvēkiem pietrūka pacietības un viņi bija gatavi pēc iespējas drīzāk atbrīvoties no namu pārvalžu varas ar jebkuriem nosacījumiem.

Viens no galvenajiem biedrības “Mans nams – mans cietoksnis” padomiem ir tāds, ka šajā mūsdienu apstākļos tik aktuālajā pārvaldē jāiesaista ne tikai dzīvokļu īpašnieki, bet arī nama pārstāvis, tas ir, tā īpašnieks, kas arī jāatspoguļo dibināšanas dokumentos. Starp citu, ja arī vēl paliek kaut kādas šaubas attiecībā uz mūsu loģisko ķēdīti, tad atsauksimies vēlreiz uz jau minēto likumu par namu privatizāciju. Tur minēts, ka daudzdzīvokļu namus iegūst gan fiziskās, gan juridiskās personas. Tādēļ arī iznāk, ka kopīpašums nav pat izveidots, jo vēlreiz atkārtosim – Civillikuma 994.pantā minēts, ka tam jābūt reģistrētam zemesgrāmatā.

Savu vārdu cīņu ar šādiem pierādījumiem, vēršoties pie “Vecliepājas” direktora Laimoņa Kivlenieka, A.Belozjorovs nodēvēja par divkauju. Droši vien tas ir pārspīlēti teikts. Taču viņa skartais temats tomēr ir svarīgs. Un skaidrs ir vismaz viens: ja biedrības, kuras vēl tikai dibinās, ņems vērā visu tikko minēto, tad no tā gūs tikai labumu. Ja reiz nekādi nevar panākt normatīvu LBN 401 ievērošanu, tad vismaz gūt kādu citu atbalstu nemaz nav tik slikti. Jo vairāk tādēļ, ka namos, kas atdalās, saglabājas arī neliels pašvaldības dzīvokļu skaits.

Kirils Bobrovs,
“Kurzemes Vārds”