Vēl līdz augusta beigām Karostas ūdenstornī strādās māksliniece Agate Apkalne. Apmeklētāji var nākt aplūkot viņas grafikas, kas jūnijā tapušas Karostas festivāla laikā, un izjautāt mākslinieci ne tikai par tām, bet arī par topošo ciklu “Liepāja – Новополоцк”. Lielformāta darbi ataino dzelzceļa vagonus, kas kursē šajā maršrutā ar uzrakstiem, uzslāņojumiem, kurus laika gaitā atstājuši cilvēki. “Tas ir kultūrslānis, kā mēs savstarpēji mijiedarbojamies,” paralēles ar nospiedumiem dvēselē velk A. Apkalne.

Karostas festivāla mākslas projekta ideja bija tāda, ka mākslinieka darbnīca ir tur, kur ir pats mākslinieks, pastāsta Agate. Ūdenstorņa vienā stāvā strādāja viņa un Egons Peršēvics, stāvu augstāk – Ritums Ivanovs. “Palūdzu, un man atļāva atgriezties un turpināt strādāt,” saka A. Apkalne.

Dzelzceļa vagonu atveides ideja lielformāta grafikā pacietīgi gaidījusi gadus divdesmit. “Kad atbraucu uz šejieni, sapratu, ka gribu šo ciklu realizēt, un man deva iespēju,” saka māksliniece. “Man šī ir aktuāla tēma. Lūk, jūs atnācāt. Ja nebūtu atnākusi, es aizbrauktu mājās vai uz jūru. Katrs pateiktais vārds un darbība izmaina mūsu kopējo ainu. Labais vairo labo un sliktais vairo slikto.

Mēs katrs izvēlamies, ko aiz sevis atstājam. Nejaušību nav. Viens ir vagonus pasūtījis, viens ir notecinājis, viens ir uzrakstījis. Kādreiz kāds tos uzgleznos.” Agate smejas, ka Liepājā viņa aizdzīta prom un brīdināta, ka viņu arestēšot, jo vagonus nedrīkstot fotografēt, tā ir tranzīta zona. Taču gleznot tos drīkst. Vagonus atveidojot, apvienotas dažādas tehnikas – sausā ota, tecinājums. Tas būs cikls, taču māksliniece vēl nezina, kur to kopumā varēs aplūkot. Jāraksta projekts, varbūt izstādi varēs skatīt Liepājā.

“Uz Karostas ūdenstorni bija atnākusi dāma, kura izstāstīja, ko nozīmē katrs cipars un simbols uz vagoniem,” atklāj Agate. “Ja es gleznoju Liepājā, izlēmu, ka nosaukumam jābūt “Liepāja – Новополоцк”, noteikti krievu valodā pilsēta, uz kuru no Liepājas ir šādu vagonu reisi. “Mākslinieci iespaidojusi krievu rakstnieka Venedikta Jerofejeva poēma “Maskava – Gailīši”, kurā autors attēlo braucienu vilcienā no viena galapunkta līdz otram.

Ūdenstorņa enerģija un gaisotne A. Apkalni vedinot uz strādāšanu: “Šādā vietā nekad nav strādāts, tāpēc arī gribēju atgriezties un darboties.” Pirms vairākiem gadiem viņai Liepājā, holdinga “UPB” galerijā, bijusi izstāde “Privātā telpa”. Viņa rāda katalogu, kurā pavisam atšķirīgi darbi no ūdenstornī skatāmajiem. “Mēs visi maināmies,” saka māksliniece, stāstot par Karostas festivāla laikā tapušajiem darbiem.

“Dvēseles koks” ir tapis ilgi, apmēram gadu, bet pabeigts ūdenstornī. “Ideja ir tāda, ka dvēsele iziet konkrētu pieredzi, un šis ir mans dvēseles koks. Katrs zars ir pieredze. Kad visu šo ciklu iziet, tad var doties mājās – visumā. Tehnika ir sausā ota, darbs notiek lēni, līdzīgi kā melnbaltā fotogrāfija top kāpinājumā – tumšāk, tumšāk un tumšāk, līdz panāk vajadzīgo kontrastu. “Visuma galerija” – būtībā mēs viens bez otra nepastāvam, katra zvaigznīte vai dvēselīte ir cilvēks, ar kuru savā dzīvē esmu mijiedarbojusies, tā ir mana kopaina ar cilvēkiem, kuri manī atstājuši lielāku vai mazāku atspiedumu.”