Vēstures līkloči “Kurzemes Vārdā”: Preces zem letes
1990.gada 22.jūnijs. Daudz ūdeņu aizšalcis kopš tās 1941.gada jūnija dienas, kad vācu karapūļi uzbruka Padomju Savienībai. Viens no pirmajiem šķēršļiem okupantu ceļā bija Liepāja. Sākās pilsētas aizstāvēšanas kauja, ka ilga nedēļu.
liepajniekiem.lv
Vēl nesen, stāstot par šiem notikumiem, tika melīgi iegalvots, cik tie bijuši negaidīti un nodevīgi. Nule arhīvu pētnieki, piekļuvuši režīma slepenajiem dokumentiem, pierāda pretējo: nodevība bija abpusēja, neģēlīga un zemiska, tā sākās jau 1939. gadā ar Molotova – Ribentropa paktu. (tālāk stāsta cīņu dalībnieks Kirils Birziņš – I. G.) (..) Visbeidzot aizstāvēju tiltus pāri Tirdzniecības kanālam. Mēs tur bijām palikuši maza saujiņa. Kā tagad lēšu, komandieri mūs toreiz smagi piekrāpa. Pavēlēja turēties un, pateikuši, ka dodas pēc papildspēkiem, paši nozuda. Tikai vēlāk uzzināju, ka tie bija centušies izkļūt no ielenkuma pa Šķēdes ceļu. Taču viņiem iznāca vēl sliktāk, jo nokļuva zem apšaudes un ļoti daudzus tur kā ar izkapti nopļāva.
”Pēkšņais” jūnijs
(..) Pienāca 22. jūnijs. (..) Pulksten 3.20 pār Baltijas jūru trauksmaini atskanēja nelaimes signāls: ”Esam torpedēti… Ardievu…” Tā bija pēdējā radiogramma, ko pārraidīja Latvijas kuģniecības tvaikonis ”Gaisma”. Kuģis veda uz Vāciju kokmateriālu kravu. Ceļā bez brīdinājuma to apšaudīja četras vācu ātrlaivas. No ložmetēju uguns gāja bojā latviešu jūrnieki, un jūru pie Gotlandes salas sārtoja viņu nevainīgās asinis. Tie bija vieni no pirmajiem Lielā Tēvijas kara upuriem. Bija sācies karš. Ilgi gaidītais, bet vēlāk, iztopot noziedzīgajai Staļina kliķei, pārdēvētais: ”pēkšņs” uzbrukums…
Par tirdzniecības noteikumu rupjiem pārkāpumiem…
Šo laiku tagad mēdz saukt par juku laikiem. Meklējam valsts, republikas atjaunotnes ceļus. Daudz kas mums veidojas ne tā, kā vajag: citi sāk strādāt sliktāk, citi – spekulēt… (..) Preču deficīts ar katru dienu kļūst lielāks, un bieži vien pārdevēji tās slēpj. (..) Ar 80. veikala (Kuršu ielā 1/3) darbiniekiem mēs jau tikāmies pirms diviem gadiem. Šoreiz šeit nodarīts vairāk. (..) Komisija atrada galdā 8 metrus mēbeļu auduma, kas piederēja J. K. (uzvārdus nepublicējam – I. G.), 5 metrus – R. S., 12 metrus – veikala vadītāja vietniecei A. C. (kaut gan pircējiem pārdod tikai 10 metrus katram). Veikala darbiniecēm nebija čeku par iegādāto preci. Bez tam noliktavas telpās atrada frotē palagu, kuru bija nopirkusi D. I., un divus palagus, kas piederēja pārdevējai I. K. Citās telpās bija noslēpti mēteļu, dekoratīvie, palagu un mēbeļu audumi, frotē dvieļi. Vēlāk atrada arī kooperatīvu preces, kuru pārdošanā nebija, gandrīz par 39 tūkstošiem rubļu. Tirdzniecības zālē D. I. galdā atrada vēl divas vatētas segas, bet zem plaukta – mēbeļu audumu (12 metrus). Pārdevēja sacīja, ka viņa to atnesusi apmaiņai pret citu (pēc tirdzniecības noteikumiem audumus nemēdz apmainīt, turklāt veikals to bija saņēmis vēl februārī). (..) Komisijas sēdē ierosināja materiālus nodot izmeklēšanas iestādēm.
_____________
Arī turpmāk pārlūkosim arhīvu, lai pastāstītu, par ko vēsturiski nozīmīgajā 1990.gadā rakstīja mūsu laikraksts. Tas ir mūsu valstij izšķirīgi nozīmīgs un sarežģīts pārmaiņu laiks. Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, ”Kurzemes Vārds” savukārt atguva savu pirmās brīvvalsts nosaukumu.