Vēstures līkloči “Kurzemes Vārdā”: Šaušalīga postaža Melnajā bumbā
1992. gada 15. maijs. Pēc pilsētas galvas vietnieka Andra jaunsleiņa ierosinājuma trešdienas rītā kopā pulcējās tās amatpersonas, kam būtu jārūpējas par tīrību un kārtību pilsētā. Tika apskatīta lielākā daļa Liepājas ”sāpju bērnu” – ”vagas” Peldu ielā un Valdes nesankcionētā ”Help” reklāma, Ezerkrasta rajons ar izmētātajiem dzelzsbetona stabiem un nelikumīgi saceltajām garāžām, piedrazotā 2. vidusskolas apkārtne un Līvas kapi.
liepajniekiem.lv
Katras pilsētas vizītkarte – ceļš, pa kuru iebrauc ciemiņi. Liepājai no Rīgas puses tie ir pārplūduši grāvji, sapuvuši žogi, gružu un netīrumu kaudzes, kā arī zili uz dzeltena uzmālētā ”Gazozapravka”. Parkam blakus bērnu nama Zaļajā birzī uzbrūk nelikumīgo ”mazdārziņnieku armāda”, savukārt Cukura un Grīzupes ielas krustojumā bez apkārtnes pārveidošanas varētu uzņemt ”bojevikus” ar nosaukumiem ”No elles izbēgušie” vai, teiksim, ”Mirklis pēc atomkara”. (..) Reāli paveikto varēsim vērot ap Jāņiem, kad A. Jaunsleiņa kungs apsolījies pārbaudīt paveikto.
Negodīgi cilvēki, kas sevi dēvē par biznesmeņiem, šopavasar nozaguši valsts uzņēmumam ”Liepājas celtnieks” torņceltņu un montāžas celtņu elektrokabeļus pusotra kilometra garumā, tādējādi radot zaudējumus pusmiljona rubļu vērtībā. Taču sāpīgāk par visu celtieki pārdzīvo to, ka pilsētas varas pārstāvji neko nedara, lai zagļus sauktu pie atbildības, kaut gan ir zināmas par to vietu adreses, kur vadus atbrīvo no izolācijas, tādējādi iegūstot kaparu.
Jaunajiem zviedru jūrniekiem no Gēteborgas Liepāja ilgi paliks atmiņā. Un ne tikai ar savu vecās pilsētas eksotiku. Vairākiem zviedru puišiem kādā pievakarē uz ielas tika atņemti naudas maki. Skumji! Pat svešas valsts skolas bērni mūsu ”malačiem” liekas aplaupīšanas vērti.
Pašā deguna galā
Nav vārdam vietas, 1897. gadā celtajai un Tirdzniecības kanāla krastmalu līdz šim īpatni greznojušajai ēkai, ko liepājnieki izsenis dēvē par Melno bumbu, bijis raibs mūžs. Tomēr, lai cik bēdīgi celtnei dažkārt klājies, tik nožēlojama un atstāta kā tagad, savai simtgadei pretī ejot, tā vēl nekad nav izskatījusies. Līdzšinējie apdzīvotāji – vissavienības biedrība un tikai pelnītkāra firma – aizgājušas, visu pametot likteņa ziņā. Pat puķes, kuras tagad kalst, neviena neaprūpētas. Sienas aprakstītas, ieeja, kas ved uz bēniņiem, un pagrabu durvis atstātas nenoslēgtas. Ielūkojoties pa tām, paveras šaušalīga postaža.
_____________
Arī turpmāk pārlūkosim arhīvu, lai pastāstītu, par ko vēsturiski nozīmīgajā 1992.gadā rakstīja mūsu laikraksts. Tas ir mūsu valstij izšķirīgi nozīmīgs un sarežģīts pārmaiņu laiks. Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, ”Kurzemes Vārds” savukārt atguva savu pirmās brīvvalsts nosaukumu.
