Vēstures līkloči “Kurzemes Vārdā”: “Smēķēju “Marlboro”, dzeru kokakolu un rakstu vēstules”
1990.gada 30.novembris. ”Es gribu kāpt kalnā visaugstākā…” Nu jau trīs mēneši būs apritējuši, kopš Vents dzīvo un mācās Norvēģijā, bet viņa vecāki, Biruta un Ādolfs Reinbergi, gaida vēstules no sava dēla. Nē, viņu dēls nav ”nejauši” palicis ārzemēs, viņš nolēmis kļūt par labu ērģelnieku un tagad mācās, papildina savas zināšanas ārzemēs. (..) Pirms gada kultūras biedrība ”Norge – Latvija” informēja par iespēju pāris jauniešiem mācīties mācīties Norvēģijas Tautas augstskolās. Šovasar augustā turp devās jau vairāk nekā divdesmit jauniešu, un starp viņiem arī Vents. Viņš tikko bija pabeidzis Liepājas mūzikas vidusskolas teorijas nodaļas otro kursu.
liepajniekiem.lv
Paralēli tam mācījās ērģelnieku klasē Garīgajā seminārā Rīgā. Regulāri laimējās piesēsties arī pie Sv. Trīsvienības ērģelēm. (..) Lai gan Vents raksta, ka ”ar skolotājiem attiecības man ir burvīgas, ar kolēģiem vēl burvīgākas. Īpaši ar meitenēm. Smēķēju ”Marlboro”, dzeru kokakolu un rakstu vēstules”, tomēr cauri visam jūtamas ilgas pēc mājām.
Arī pie mums
Republikas presē bija ziņa, ka Limbažos parādījušās tipogrāfijā drukātas lapiņas, kurās apmelota un nomelnota Latvijas Republika, tās valdība un latviešu tauta. Nu tās atrodamas arī Liepājas iedzīvotāju pastkastītēs. (..) Lapiņas saturs – parastais impērijas aizstāvju standarts: klaju meli un rupji apvainojumi, tīša cittautiešu maldināšana un naida kurināšana, draudot viņiem ar pašu lapiņu sacerētāju izdomātām šausmām. Kāds tās mērķis? Protams – arī tas pats vecais: nepieļaut, ka latviešu tauta varētu kļūt kādreiz brīva.
Atpakaļ pie civilizācijas!
(..) Pamēģiniet aiziet uz avīžu kiosku un tur nopirkt mūsu laikrakstu ”Kurzemes Vārds” par divām kapeikām. ”Jūs esat pie pilna prāta?” – izsauksies jebkurā kioskā. Tiešām, avīze maksā trīs kapeikas, un par divām kapeikām jums neviens to nedos. Bet atņēma taču mums visiem ne tikai kapeikas, bet pat rubļus tām republikas avīzēm, kurām šajā gadā samazināja tirāžu papīra trūkuma dēļ. Es nojaušu, ka ”Preses apvienībā” pateiks: ”Kāda mums tur daļa? Griezieties Rīgā!” Nē, jūs šo naudu paņēmāt, jūs – arī atdodiet. Sāksim pamazām civilizēties.
Anekdotes ar bārdu un bez tās
Gorbačovs atvēris visas robežas. Nākamajā rītā pamostas – Raisas Maksimovnas nav! Iziet uz ielas – tukša! Kremlī arī neviena nav. Pēkšņi zvana telefons. – Mihail Sergejevič, kā iet? Te Ļigačovs traucē. – Jegor Kuzmič, dārgais, kas notiek? – Es tev teicu, piekodināju neatvērt robežas. Tagad, lūk visi aizbraukuši, visa savienība… – Tātad mēs ar tevi divi palikuši? – Kādēļ divi? Es zvanu no Zviedrijas… (Jegors Ļigačovs bija PSKP Centrālās komitejas sekretārs – L. K.)
_____________
Arī turpmāk pārlūkosim arhīvu, lai pastāstītu, par ko vēsturiski nozīmīgajā 1990.gadā rakstīja mūsu laikraksts. Tas ir mūsu valstij izšķirīgi nozīmīgs un sarežģīts pārmaiņu laiks. Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, ”Kurzemes Vārds” savukārt atguva savu pirmās brīvvalsts nosaukumu.
