Būt garā kopā ar Ukrainas tautu dievnamā sapulcējās daudz liepājnieku. Izskanēja Latvijas un Ukrainas valsts himnas, un klātesošie vienojās lūgšanā.

Pēc himnu atskaņojumiem katedrālē notika svētbrīdis ar aizlūgumu par Ukrainu cerībā un ticībā par kara pārtraukšanu un mieru pasaulē, noritēja dažādi atbalsta un labdarības pasākumi, bet noslēgumā Liepājas mūziķi sniedza koncertu, kas veltīts Ukrainas tautai.

Organizācijas “Tabitas sirds” sagādātās kastes pildās ar siltiem adījumiem un medicīnas precēm karavīriem frontē.

Arī fonda “Uzņēmēji mieram” kampaņas ziedojumu urnās sabirst naudaszīmes, par šiem līdzekļiem vasarā Liepājā atpūtīsies Ukrainas Jūras spēku karavīru bērni.

Daudzi Liepājā patvērumu radušie Ukrainas iedzīvotāji sanākuši dievnamā un klausās Latvijas Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēku orķestra muzicēšanu.

“Man ir ļoti sāpīgi, jo esmu no Hersonas, tur tagad ļoti daudz cilvēku gāja bojā,” stāsta Marina, kura Liepājā dzīvo gadu.

“Krita mans krustdēls, viņam bija 35 gadi.”

Sieviete stāsta, ka viņa un ģimene šeit uzņemti ļoti labi. Paši īrējot sev dzīvokli, jo vīrs un dēls atraduši darbu Liepājas ražošanas uzņēmumos.

“Man ir grūti darbu atrast, esmu jau gados,” atzīst Marina, “tā nu sēžu mājās ar sunīti.”

Visvairāk gaidot to brīdi, kad varēs atgriezties dzimtenē.

“Tur māja stāv bez logiem, bez durvīm. Ir smagi to visu atcerēties,”

pauž ukrainiete.

Viktorija atnākusi kopā ar dēliņu un meitiņu, kuri aizrautīgi zīmē un krāso. Viņa ir no Oleškiem Hersonas apgabalā, pie Dņepras, tur joprojām atrodas jaunās sievietes vecāki.

“Arī es ne uzreiz aizbraucu. Ieradāmies tikai pagājušās vasaras beigās. Dēlam jau laiks uz skolu posties, meita ir pusotru gadu jaunāka. Šeit viņi kaut dārziņā iet, bet tur nebija nekā, dzīvojām zem apšaudēm,” viņa pastāsta.

Kamēr visi bija Ukrainā, vecākus izmisīgi centusies pierunāt braukt projām, kaut vai uz citu vietu valstī.

“Teica, ka nekur no savas mājas prom nebraukšot. Lai gan no mājas palikuši pliki ķieģeļi.

Plūdus pārcietām, paglābjoties bēniņos. Citos rajonos ūdens bija seši metri, nebija iespēju izglābties. Manā pagalmā bija trīs metri – melns ūdens, sajaucies ar mazutu.

Ūdens nokritās, vecāki palika māju žāvēt. Nekā tur nav, viņi tajā “kastē” arī dzīvo. Nav gāzes, nav ūdens.

Palaikam mamma ar velosipēdu brauc “ķert sakarus” un man piezvana. Vismaz reizi trīs nedēļās viņas balsi dzirdu. Tētim bija insults, viņš tagad ir invalīda ratiņkrēslā. Briesmīgi, patiešām briesmīgi,” asarām acīs izstāsta Viktorija.

Viņa uzskata, ka citas valstis Ukrainai piešķir pārāk maz ieroču. “Un vajadzīga profesionāla armija. Iesauc divdesmitgadīgus zēnus.

Manu radinieku dēli jau krituši, dzimtā daudzi gājuši bojā. Vairāk ieroču un profesionālu karavīru – tad karš ātrāk beigtos,”

saka sieviete.

“Ukrainu pašlaik iznīcina, lai karš nesāktos citās valstīs. Pieņemsim, ka Ukrainu sagraus. Bet Krievija jau tāpēc neapstāsies, savā varaskārē viņi gribēs visu pasauli iekarot, tas būs bezgalīgi. Krievija ir jāaptur!”

“Nevar te nenākt,” acis slaukot, saka liepājniece Meta. Sieviete noziedoja naudu palīdzībai Ukrainai. Viņas radinieks tur karojot.

“Manā mājā kaimiņos dzīvo bēgļi no Ukrainas, ļoti jauki cilvēki. Kā ģimenes locekļi viņi ir. Adām zeķes un nesam, vēl ko savācam,” viņa pastāsta.

“Visa pasaule nevar tikt ar vienu Krieviju galā. Tas ir kaut kas šausmīgs!

Ne jau tikai karo, viņi iznīcina visu, no zemes virsas noslaucīt grib Ukrainu,” atzīst Meta.

“Tabitas sirds” vadītāja Kristīne Vidzeniece cilvēku atsaucību vērtē ļoti augstu.

“Brīnišķīgi redzēt, ka cilvēkiem joprojām rūp, viņi jūt līdzi, ir atbalstoši. Ir jau divi gadi, un nav viegli tik ilglaicīgi izturēt, tāpēc

ir jauki redzēt, ka cilvēki joprojām grib palīdzēt, grib, lai ir uzvara un beidzas karš,”

viņa pastāstīja.

Arī daudzi Liepājā dzīvojošie ukraiņi bija ieradušies un atbalstīja šo pasākumu.

Liepājnieki sanesuši siltas zeķes un citu apģērbu, sveču atlikumus ierakumu sveču liešanai, nedaudz medikamentu. Kopumā tika saziedoti 2677,66 eiro, ko varēs nodot Jūras spēkiem.

K. Vidzeniece saka paldies visiem labas gribas cilvēkiem.

Labdarības akciju noslēdza Liepājas mūziķu koncerts. Tā vadītājs Leons Leščinskis uzsvēra, ka jau divu gadus Ukraina cīnās ne tikai par savu brīvību, bet par mieru visā pasaulē.

Klātesošos uzrunāja Liepājas domes priekšsēdētājs Gunārs Ansiņš, atgādinot ka divos kara gados Ukraina zaudējusi savas teritorijas, miruši vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku, no kuriem vairāk nekā 500 bērnu.

“No pirmās kara dienas Liepāja uzņēmusi vairāk nekā 1600 Ukrainas iedzīvotāju. Paldies katram no jums, kas ukraiņus uzņēma, savos mājokļos, sākotnēji pabaroja,” viņš teica.

Pilsētas vadītājs pauda, ka Ukrainas karavīri lej asinis arī par mums, tāpēc patīkami, ka

šajā simboliskajā dienā esam pulcējušies pateikt, ka esam vienoti Ukrainas atbalstam.

Uzrunas teica un aizlūgšanas vadīja Liepājas bīskaps Hanss Martins Jensons un Sv. Trīsvienības katedrāles dekāns Pēteris Kalks.

Ukraiņu un latviešu komponistu mūzikas koncerta izskaņā Liepājas kori nodziedāja lūgšanu no Lūcijas Garūtas kantātes “Dievs, tava zeme deg!” un Latvijas un Ukrainas valsts himnas.

“Raudiens nāk,” atzinās mūziķu ansambļa vadītājs, Liepājas Simfoniskā orķestra flautu grupas koncertmeistars Reinis Lapa, “nevar parunāt mikrofonā”.

Saņemas kaut cik tad, kad flautā jāpūš.

“Jūtu, ka, programmu izvēloties, neizvērtēju savas emocionālās spējas.”

Taču, viņaprāt, emocijas ir piederīgas, jo turpinām dzīvot kara laikā.

Ko kara laikā lai iesāk mākslinieks, kurš nespēj neko vairāk, kā spēlēt, dziedāt? “Darīt to vēl vairāk, vēl aktīvāk. Saprast, ka šobrīd tas ir absolūti nepieciešami un izturēt bez šāda psiholoģiska, emocionāla atbalsta ir ļoti grūti. Mūzikas nozīme kļūst vēl lielāka,” uzsvēra R. Lapa.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.