Ar gavilēm visi sveica hokeja varoņus – mūsu Lāčplēšus – Rūdolfu Balceru, Robertu Mamčicu, Miku Indraši un Georgu Golovkovu, un Aleksandru Cicurski – vairāku puišu pirmo treneri, kurš uzaudzinājis ne vienu vien Latvijas izlases un NHL spēlētāju.

Liela daļa sagaidītāju bija ģērbušies hokeja kreklos, aplikuši fanu šalles un cepures.

Liepājas hokejistu jaunā paaudze sanāca ar visām nūjām, un mazākie izmantoja iespēju mest pēc iespējas vairāk ripu laukumā novietotajos vārtos.

Liepājnieki ar sajūsmu atcerējās, kā vēl pavisam nesen šai pašā vietā pulcējās skatīties mūsu izlases spēles – svīda, pārdzīvoja, lēca gaisā no prieka un kopīgi svinēja Latvijas bronzu – līdzvērtīgu zeltam.

Hokejistus apsveica Liepājas pašvaldības vadītāji, Liepājas hokeja kluba pārstāvji. Ar īsti liepājniecisku uzrāvienu un jaudu dziedāja Ivo Fomins.

Paši hokeja varoņi atminējās emocijas un notikušo pēc uzvaras spēlē par trešo vietu. ”Es nevienam nezvanīju, man visi zvanīja,” teica M. Indrašis, vaicāts, kam piezvanījis pēc spēles. ”Pēc tam, protams, mammai piezvanīju”.

Liepājnieks R. Balcers atklāja, ka nevienam nevarēja piezvanīt, jo viņu izsauca uz dopinga kontroli.

”Ātri mēģināju visu nokārtot, nesanāca pat pabūt ar komandu kopā,” viņš teica.

Hokejisti pateicīgi savām ģimenēm par nemitīgo atbalstu, vecākiem par ieguldījumu un, protams, treneriem, līdzjutējiem, visiem, kas ticēja, un arī tiem, kas neticēja, ka Latvijas hokeja izlase spēj izcīnīt medaļas.

Šis sasniegums noteikti iedos jaunu impulsu hokeja attīstībai, teica G. Golovkovs, jo ļoti daudz jaunu puišu piesakās trenēties. ”Domāju, ka hokejs kļūs par numur viens un basītis ir otrais,” atzina hokejists. “Tētis ir divkārtējs pasaules čempions junioriem.”

”Sajūtas tāpat kā visiem pārējiem bija neaprakstāmas,” Latvijas sasniegumu Tamperes arēnā raksturoja A. Cicurskis. ”Kur tad vēl mēs esam trešie pasaulē?

Prieks, ka maziņu ieguldījumu esmu devis tajās bronzas medaļās, bet tās izcīnīja viņi.”

Izlases vīri dabūja kārtīgi pastrādāt ne vairs ar nūju un ripu, bet ar pildspalvām un marķieriem, jo kurš no klātesošajiem gan negribēja tikt pie mūsu varoņu autogrāfiem!

Vīlies neviens nepalika, hokejisti nekur nesteidzās un rakstīja gan uz kartītēm ar izlases kopbildi, gan uz jauno censoņu nūjām. ”No diviem hokejistiem parakstu dabūju – no Mamčiča un no Balcera,” lepojās Mārcis.

Mīļākā izlases hokejista jaunajam sportistam neesot, patīk visi. Puisis spēlē hokeju desmit gadus no nodzīvotajiem 14 un noteikti gribētu kādreiz pats spēlēt Latvijas izlasē.

”Viss ir ļoti skaisti un super. Puikas spēlē, viņiem patīk, ideāli! Laiks labs, uzvaras un medaļas ir, līdzi fanojam,” par hokejistu sagaidīšanu priecājās Ģirts.

Liepājnieces Elīna un Tīna, tikko savākušas izlases vīru autogrāfus, smaidīja un priecājās. Elīnai hokejisti parakstījušies uz mobilā tālruņa maciņa, kuru nu nekad nedrīkstēt mest laukā.

Meitenes vēl dosies uz Kristapa Porziņģa un Māra Verpakovska rīkoto basketbola labdarības spēli, kur atkal cer satikt hokejistus. ”Indrašis, Balcers un Šilovs arī,” viņas nosauc mīļākos spēlētājus. ”Visi ir labi un izcīnīja medaļas. Latvijas gods tas ir! Emocijas tagad ir ļoti lielas.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.