liepajniekiem.lv
Galvaspilsēta mainās
Lietuvas dižkunigaitis Ģedimins Viļņu dibinājis ar mērķi, ka tā būs tirdzniecības centrs, nevis militārs nocietinājums kā, piemēram, Lietuvas otra lielākā pilsēta Kauņa vai Bauska Latvijā.
Valdnieks aicināja Eiropas tirgotājus, lai brauc tirgoties.
Arī mūsdienās Viļņā notiek plaši gadatirgi – pazīstamākais ir Kazjuka amatnieku gadatirgus, kas patiesībā ir daiļamata meistaru svētki.
Un kurš, nopietnu vecumu sasniedzis pieaugušais, gan nezina Viļņas tirgu, kurā iepērkas vairumā apģērbu un apavus?
Modernā Viļņa jāsaista ar bijušā mēra Artūra Zoka vārdu. Viņš savu karjeru sāka, būdams žurnālists, strādājis kara zonās dažādās valstīs.
Vēlāk kļuva par uzņēmēju, atveda uz Lietuvu pasaulē pazīstamo “United Colors of Benetton” apģērba zīmolu, tad pievērsās politiķa karjerai, 2000. gadā pirmoreiz iesēdās Viļņas mēra krēslā.
Bija ambiciozs pilsētas galva, sāka attīstīt tās jauno daļu; vienojās ar bankām un birojiem, ka tie savas ēkas būvēs iepretim vecpilsētai.
Zoks izcēlās ar spilgtu rīcību. Varētu šķist izdomājums, ka
pilsētas galva ar bruņutransportieri pārbrauca pāri uz veloceliņa novietotam mersedesam,
bet fotoattēls apliecina patiesumu. Tā pilsētas saimnieks cīnījās pret dārgu automašīnu īpašnieku ieradumu atstāt braucamo, kur ienāk prātā.
No Jaunās Viļņas uz vecpilsētu var aiziet pa gājēju tiltu pār Neri. Tas ir Baltais tilts – tādā krāsā. Tilta nosaukums dots deviņus hektārus lielam kvartālam, kas pieguļ upes labajam krastam.
Kur vēl 90. gadu otrajā pusē bija parasta pļava, tagad izveidota sporta infrastruktūra ar volejbola, basketbola, bērnu rotaļu, āra vingrošanas un treniņu laukumiem, arī skeitborda parku. Es redzēju – nedēļas nogalē tur pilns jaunu cilvēku.
Mazliet nostāk iekārtota atpūtas zona ar pufiem zālienā, soliņiem, mākslas objektiem. Skaista, ainaviska vieta.
Promenāde vēl nav pabeigta, jo attīstību piebremzēja krīze,
bet cilvēki to aktīvi izmanto – skrien, nūjo, pastaigājas.
21. gadsimta sākumā ar moderno arhitektūru un attīstību kopumā no Baltijas valstu galvaspilsētām igauņu māsa Tallina izrāvās tālu priekšā. Es domāju, tagad vispirms jābrauc apbrīnot Viļņu.
Pateicībā par glābšanu
Piekalnē starp Jauno Viļņu un promenādi pavasaros izritinās rozā paklājs – uzzied sakuras. Var būt pavasaris, kad maija sākumā Japānas ķirši jau noziedējuši, bet citugad tie vēl pilnā plaukumā.
Parks izveidots par godu japāņu diplomātam Čijune Sugiharam, kas 20. gadsimta 30. gadu otrajā pusē strādāja Lietuvā, Kauņā, kas tolaik bija valsts galvaspilsēta.
1940. gada vasarā, kad PSRS okupēja Lietuvu, ārvalstu diplomātiem deva laiku līdz augustam, kad jāaizbrauc.
Arī Lietuvas ebreji, mūkot no nāves, ko viņiem nesa nacistiskā Vācija, centās pamest Lietuvu.
Taču, lai aizceļotu, bija vajadzīgs dokuments.
Japāņu diplomāts iegājis vēsturē ar to, ka ebrejiem izsniedza Japānas tranzītvīzas, kas viņiem ļāva aizbraukt austrumu virzienā – uz Japānu.
Dažādos avotos minēti atšķirīgi cipari; Čijune Sugihara izglāba ap 6000 ebreju. To darīt nebija viņa pienākums, bet sirdsapziņa lika.
Diplomāts strādāja, gandrīz negulēdams, izrakstot dokumentus kaudzēm, jo līdz ar okupāciju darbinieku vēstniecībā vairs nebija.
Pat aizbraucot vēl pie vilciena, Kauņā stāvot uz perona, japānis dalījis neaizpildītas tranzīta vīzas veidlapas.
200 Japānas ķiršu iestādīja 2001. gadā, kad diplomātam apritēja 100 gadu. Un tā Viļņa kļuva bagātāka ar vēl vienu piesaistošu akcentu.
Pārklājas vakars
Novēlu aizbraukt uz Viļņu, kaut vai tikai izstaigāt vēsturisko centru! Vecpilsēta ir pilsētas sirds, un, ja tā, tur var sadzirdēt pilsētas ritmu.
Es izbaudīju divas, kā man šķita, pilnīgi atšķirīgas Viļņas (lai gan katra vieta ir citādāka naktī un baltā dienā).
Vakarā Viļņas centru mājīgu darīja vietējie ļaudis – lietuvieši, nevis iebraukuši tūristi āra kafejnīcās.
Latviešu valodu nedzirdēju, un tagad man jādomā – vai maz skanēja angļu valoda?
Cilvēku maz, salīdzinot ar citām galvaspilsētām, bet šķērsielās, caurstaigājamos pagalmos – vispār tukšums. Pat Katedrāles laukumā, kas uz pastkartēm attēlots visvairāk, pastaigājās pavisam maz atpūtnieku.
Es uzskatu par lielu veiksmi, ka nozīmīgas vietas, uz kurām dodas ceļotāji no malu malām, izdodas apskatīt mierā.
Bija beigusies izrāde drāmas teātrī – ēkā, kas pazīstama ar trim melnām mūzu skulptūrām virs ieejas. Uz gājēju ielas izplūda skatītāji – skaisti cilvēki labā apģērbā. Nesteidzās uz automašīnām, bet palika pulciņos turpat, runājās, smējās. Dažiem rokās bija ziedi – varbūt aktieri satikās ar skatītājiem?
Zema, dzintaraina saule mirdzēja Neres ūdenī un sildīja Ģedimina torni. Ielas mājīgi ieskāva cilvēkus un slāpēja sarunas, pārvēršot tās par čalām. Šur tur ģimenes ar bērniem, bet visvairāk – jauni cilvēki.
Pārīši sēdēja Ģedimina kalnā pie mūra un skatījās dziestošā dienā. Citi fotografējās uz pilsētas jumtu, arī Trīs krustu kalna fona. Trīs baltie krusti Viļņā ir līdzīgs simbols Rīgas Svētā Gara tornim, kur uzvilka atjaunotās valsts karogu.
Nākamajā rītā vecpilsētā jau plūda cilvēku upes…
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.