liepajniekiem.lv
Pedagoģe uzskata, ka viņu ir pilnveidojuši apkārtējie cilvēki – vecāki, kolēģi, skolas vadība, viņas pasniedzēji un audzēkņi. Liepājas Karostas mūzikas skola ir I. Jakovļevas pirmā un vienīgā darbavieta.
– Kāpēc izvēlējāties tieši akordeonu kā savu instrumentu?
– Par to vēlos pateikties saviem vecākiem. Viņi mani ieinteresēja mācīties akordeona spēli, lai arī paši nespēlē.
Vispār es gribēju spēlēt klavieres, bet mani nepaņēma, jo man bija deviņi gadi, tas jau bija par vēlu, lai sāktu mācīties klavierspēli.
Mamma mani iedrošināja, jo akordeons ir ļoti skanīgs, interesants, skaists instruments.
– Jums bērnībā patika iet mūzikas skolā?
– Mums šeit bija ļoti interesanti. Tolaik bija daudz akordeonistu. Nācu šeit ar prieku. Paldies manai skolotājai, ka viņa man palīdzēja.
Un, protams, vecākiem. Ja es teicu, ka man kaut kas nesanāk, viņi deva savus padomus. Teica – tikai tici, un viss būs kārtībā.
– Kādi bija jūsu pasniedzēji?
– Man bija ļoti laba skolotāja. Viņa man iemācīja mīlēt mūziku, motivēja mācīties tālāk un kļūt par pedagoģi. Protams, tas bija arī ar vecāku palīdzību.
Viņi redzēja, ka man padodas akordeona spēle.
Kad mācījos mūzikas vidusskolā, man bija izcils skolotājs Aleksandrs Ļebedevs. Viņš man devis ļoti lielu un spēcīgu profesionālo bāzi, kuru es arī tagad izmantoju savā darbā.
Viņš izaudzinājis veselu plejādi akordeona pasniedzēju. Uzskatām viņu par visas Latvijas leģendu.
– Joprojām dzīvojat turpat pie mūzikas skolas?
– Dzīvoju netālu no mūzikas skolas visu mūžu.
– Atgriezāties skolā jau kā pasniedzēja?
– Esmu šīs skolas absolvente, tad mācījos Emiļa Melngaiļa mūzikas vidusskolā, pēc tam sāku strādāt šeit, Karostas mūzikas skolā.
Kad pabeidzu Emiļa Melngaiļa mūzikas vidusskolu, varēju pati izvēlēties, kurp doties strādāt. Precīzi vairs neatceros, kurā pilsētā, bet būtu bijis jābrauc strādāt ļoti, ļoti tālu.
Man šeit, Liepājā, tolaik bija draugs (tagad vīrs) – abi gribējām precēties, tāpēc nācās izvēlēties – braukt prom vai palikt tepat. Es atnācu uz savu skolu (Karostas mūzikas skolu) un jautāju, vai viņiem man ir, ko piedāvāt, lai es šeit varētu strādāt.
Tolaik domāju, kādēļ man kaut kur braukt, ja viss ir tepat Liepājā, arī vecāki.
Ņemot vērā, ka biju šīs skolas absolvente, direktore mani pieņēma darbā. Iesākumā darba nebija daudz, man bija divi audzēkņi.
Direktore retoriski izteicās par darba apjomu: “Maizīte tev būs, bet sviestiņš pašai jānopelna.” Man prieks, ka ieguvu savu amatu un varēju strādāt dzimtajā pilsētā Liepājā.
– Vai sākums bija viegls?
– Atnākot strādāt uz skolu, man nebija nekādas izpratnes par pedagoģisko darbu un, kā jau visiem skolotājiem, bija grūtības. Tad man ļoti palīdzēja mana akordeona spēles skolotāja, arī kolēģe – Ludmila Afanasjeva.
Viņa man deva spēku un palīdzēja darbā. Arī tagad man ar manu skolotāju ir sadarbība. Es viņai stāstu par skolas dzīvi, par audzēkņu sasniegumiem konkursos. Joprojām ar abiem skolotājiem uzturu labu kontaktu.
Es noteikti nebūtu šobrīd tur, kur esmu, ja man nebūtu sadarbības ar citiem kolēģiem.
Mēs esam kā viens kopums. Skolā strādāju 38 gadus – tā ir mana pirmā un vienīgā darbavieta.
– Mēdzat arī savam priekam uzspēlēt akordeonu?
– Protams. Ja ir kāda dzimšanas diena, tad spēlēju. Arī, kad meklēju repertuāru. Ja ir skumjš noskaņojums, tad arī es ņemu instrumentu un spēlēju, tas man rada prieku. Tā ir mana dzīve.
– Kādu citu instrumentu arī spēlējat?
– Jā, vēl spēlēju klavieres. Mums bija un ir mācību programma, kur klavierspēles apguve ir obligāta, tas ir kā papildu instruments. Gan šeit, gan mūzikas vidusskolā. Mainījās tikai apjomi – vidusskolā palielinājās.
– Kas jums visvairāk patīk mūzikas pedagoģes darbā?
– Pats galvenais, es mīlu savu darbu un savus brīnišķīgos bērnus – audzēkņus. Ar visām viņu veiksmēm, neveiksmēm, ar raksturu.
Man ir prieks redzēt mazāko klašu audzēkņus – piecgadniekus, sešgadniekus, septiņgadniekus. Priecājos, ka viņi paši ir izvēlējušies spēlēt akordeonu.
Kad viņi nāk uz klasi, viņiem spīd acis. Viņi dod man enerģiju strādāt.
– Vai bēdājaties, ja audzēkņi pēc mūzikas skolas pabeigšanas pamet novārtā savu instrumentu?
– Mēs šeit ne tikai mācām apgūt akordeona spēli, bet arī motivējam. Iedvesmojam turpināt, ja audzēknis vairs nevēlas mācīties mūzikas skolā, bet dzīvē ir visādi.
Lielākā daļa manu audzēkņu pēc absolvēšanas gan turpina spēlēt. Man prieks dzirdēt, kad viņi man pēc tam zvana un saka: “Skolotāj, vai zināt? Es šodien paņēmu rokās instrumentu!”
Man tādos brīžos tiešām liels prieks.
– Kāpēc tik daudzi vēlas pamest mūzikas skolu? Esam dzirdējuši arī daudzu populāru cilvēku stāstus par šādiem gadījumiem.
– Sākumā visi grib nākt un mācīties, bet, kad sākas grūtības, tad grib padoties. Lai mācītos mūzikas skolā un apgūtu vienalga kuru instrumentu, ir jāiegulda liels darbs.
Ja runājam par akordeonu – šis instruments ir smags, ir grūti nosēdēt. Tos audzēkņiem piemēro pēc auguma – vienam akordeons var svērt trīs kilogramus, citam astoņus un vēl vairāk.
Ja skolēni grib padoties, sākumā runāju ar viņiem, pēc tam arī ar vecākiem. Mums ir ļoti laba sadarbība ar vecākiem.
Skola, audzēknis un ģimene – tas ir kā trīsstūris, – visi ir vienoti.
Bez šī trīsstūrīša nekādu rezultātu un sasniegumu nebūtu. Mums regulāri te notiek koncerti, uz kuriem mēs aicinām vecākus. Tad viņi var paklausīties gan savus bērnus, gan citus audzēkņus.
– Ko jūs ieteiktu audzēkņiem un viņu pedagogiem?
– Bērniem – būt atbildīgiem, mērķtiecīgiem, pacietīgiem. Bet skolotājiem ieteiktu mīlēt savu darbu, mīlēt to, ko viņi dara. Un, protams, mīlēt bērnus.
Ļoti svarīgi ir arī atrast kopīgu valodu ar bērniem un saprast viņus.
Es saviem audzēkņiem mācu arī atbildību, skatuves kultūru. Iemācām attīstīt domāšanu, būt mērķtiecīgiem, darbīgiem.
– Kas jums palīdzējis tik veiksmīgi iet šo ceļu?
– Liels devums noteikti ir jau minētā sadarbība ar citiem kolēģiem. Pieredze, padomi no viena kolēģa un cita kolēģa – tas viss mani pilnveido.
– Cik bieži starp audzēkņiem sastopat tīrradņus jeb izcilniekus?
– Nav bieži, bet prieks ar tādiem strādāt. Kad viņi skolu pabeidz, grib mācīties tālāk. Viņi nāk pie manis ņemt notis vai dod tās pārbaudīt.
Nesen organizējām ansambli no bijušajiem skolas absolventiem, un viņi uzstājās mūsu mūzikas skolas koncertā.
– Kā izvēlaties, uz kuriem konkursiem ar bērniem dosieties?
– Mums parasti septembrī Rīgā notiek visas Latvijas akordeona spēles skolotāju kopsapulce. Tur mums stāsta par darba plāniem un konkursiem.
Es konkursus izvēlos arī Nacionālā kultūras centra mājaslapā. Piedāvājumi nāk arī skolas e-pastā. Skatos arī Baltijas mūzikas skolu vietnēs.
– Audzēkņi priecājas par piedalīšanos konkursos?
– Vieni ir priecīgi, citiem ir uztraukums. Kā jau parasti.
– Bet jums pašai ir uztraukums konkursos par audzēkņiem?
– Tās divas minūtes, trīs, piecas, sešas, kamēr ir priekšnesums, ir sajūta, ka visa dzīve paiet. Uztraukums ir regulāri.
Es to neizrādu, bet, protams, mēs, skolotāji, pārdzīvojam par audzēkņiem.
Un ne tikai par saviem, bet par visiem, kas uzstājas konkursos.
– Kādi ir plāni šim mācību gadam?
– Mūsu darbā mēs nekad uz vietas nestāvam. Šobrīd gatavojamies konkursam “Ulbrokas Pērle” un konkursam Mārupē, būs arī festivāls Kuldīgā.
Lielākais jaunums akordeonistu dzīvē ir plānotā piedalīšanās Latvijas jauno akordeonistu apvienotā orķestra lielkoncertam “Skan akordeons”, kas paredzēts nākamajos Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos 2025. gadā.
Mēs apgūstam repertuāru sadarbībā ar Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas un citu Kurzemes mūzikas skolu akordeonistiem.
– Ko jums nozīmē būt mūzikas skolotājai?
– Mans darbs, mani bērni – tā ir mana dzīve. Mūsdienās ļoti svarīga skolotāja darba daļa ir būt gataviem pieņemt pārmaiņas. Nedrīkst baidīties no jaunām tehnoloģijām.
Man pašai ir ļoti ērti, kad gribu apgūt kādu jaunu, piemēram, metodisko materiālu vai jaunas mācību metodes. Ir iespējams paklausīties arī izcilus izpildītājus.
– Vai jūtat, ka jūsu darbs tiek novērtēts?
– Jā, esmu priecīga. Vecāki mani ciena, arī lūdz padomus, ja rodas kādas problēmas ar audzēkņiem. Viss ir kārtībā, es jūtu, ka apkārtējie novērtē manu darbu.
– Kā atpūšaties, pavadāt savu brīvo laiku?
– Man ir neliels dārziņš. Brīvo laiku, sevišķi atvaļinājumu, es pavadu tur. Man patīk arī adīt. Šobrīd pašmācības ceļā mācos tamborēt.
Un, ja kāds piedāvā kādu ekskursiju, protams, es ar prieku piekrītu un braucu. Mums Latvijā ir ļoti skaistas vietas – ir, ko apskatīties.
– Ja jūs nebūtu akordeona skolotāja, ar ko nodarbotos?
– Grūti pateikt. Man šķiet, ka atceros, kā bērnībā mācīju lellēm, piemēram, saskaitīšanu. Iespējams, man jau tolaik bija kaut kādas pedagoga iemaņas.
Domāju, ka par to nav ko runāt, jo esmu šeit, savā vietā. Varbūt tas ir liktenis.
Vizītkarte
Irina Jakovļeva
- Dzimusi Liepājā 1966. gadā.
- Absolvējusi Liepājas Karostas mūzikas skolu.
- 1985. gadā absolvējusi Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolu, iegūstot akordeona spēles pedagoga, orķestra vadītāja kvalifikāciju.
- 2007. gadā ieguvusi bakalaura grādu pedagoģijā Starpreģionālajā Personāla vadības akadēmijā.
- Kopš 1985. gada strādā Liepājas Karostas mūzikas skolā par akordeona spēles pedagoģi.
- Pedagoģiskā darba stāžs 38 gadi.
- 2023. gadā skolotājas audzēkņi ieguvuši trīs pirmās pakāpes laureāta diplomus trīs dažādos starptautiskos konkursos.
- Ieguvusi “Gada liepājnieks 2023” balvu par personisko ieguldījumu un profesionāliem sasniegumiem, sagatavojot audzēkņus starptautiskiem konkursiem.
- Brīvo laiku labprāt pavada savā dārzā un dodoties ekskursijās.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
