Starp
satiksmes dalībniekiem galvenie ir riteņbraucēji un gājēji, automobilistu
intereses lai nāk pēc tam. Ceļu standartiem ir jābūt pakārtotiem šādai
prioritāšu secībai. “Bet mums ir tieši otrādi,” saka velosipēdists,
autobraucējs un Liepājas galvenais pilsētplānotājs ARVĪDS VITĀLS.

Viņš nesen piedalījies starptautiskā
meistarklasē, ko rīkoja “Firma L4”, uzņēmums, kurš projektējis
veloceļus gan Pulvera, gan Zirņu ielā. Meistarklasē pieredzē dalījās
velobraukšanas paraugvalstu Nīderlandes un Dānijas ceļu projektētāji, arī viņu
kolēģi rīdzinieki un riteņbraucēji. Tāpēc, jautāts par vajadzīgajiem
uzlabojumiem veloinfrastruktūrā Liepājā, Arvīds salīdzina dažādo pieredzi. Lai
gan Dānijā projektē jau četrjoslu veloceļus, daudz ir arī līdzīgi risināmu
problēmu. Nepārskaitām, vai Liepājā jau ir 40 vai vairāk kilometru gari
veloceļi, bet pievēršamies tam, kā vēl trūkst.

“Velobraukšanas topa valstīs
Nīderlandē un Dānijā ļoti seko līdzi tam, lai riteņbraucējam būtu komforts gan
ceļā, gan galapunktos. Lai ir, kur riteni turēt mājās, dzīvoklī vai speciālās
slēgtās nojumēs pagalmos. Nīderlandē tas viss ir paredzēts dažādos standartos,
ēku plānos iezīmēts, ka tādām vietām jābūt. Jābūt ērtam velosipēdista ceļam
pilsētvidē, un jābūt novietnei galapunktā – darbavietā, skolā, bērnudārzā,
veikalā. Ja tas viss ir savienots, tad sistēma strādā. Liepājā daudzviet
velonovietnes jau ir. Bet tikko saņēmu e-pastu no K. Ūliha ielas
iedzīvotāja, ka, renovējot daudzdzīvokļu mājas pagalmu, tajā liek
velostāvvietas – “šķīvju turētājus”, kuros riteņi gāžas. Te izpaužas
projektētāju izpratne par drošām un stabilām stāvvietām. Ko varēju atbildēt –
no iedzīvotājiem atkarīgs, ko pagalmos izvieto.”

Būvvaldes un Komunālās pārvaldes
pārstāvis Aigars Štāls, kurš ir gan riteņbraucējs, gan autovadītājs, komentē:
“Progress ir tajā, ka vispār izdomāts, ka vajag stāvvietas. Nākamais solis
ir saprast, ka tās vajag kvalitatīvas.” Pilsētplānotājs piebilst, ka vēl
lielāks progress būtu, ja ierīkotu arī nojumi, kaut vai tikai ar jumtiņu:
“Šī lieta nepavisam nav attīstīta. Varbūt, ka mājā ir iedzīvotāju grupa,
kas to var ietekmēt un panākt.”

Arvīds atzīst: “Arī pats esmu
pārkāpis noteikumus, braucis pāri ielai pie sarkanās gaismas, paskatoties
iepriekš, ka neviena mašīna nenāk. Tāpat dara riteņbraucēji gan Rīgā, gan
Holandē, gan Dānijā, jo viņiem nepatīk nokāpt no divriteņa. Rīgā dažās vietās
pie veloceliņiem krustojumos ierīkotas margas, pie kurām pieturēties, stāvot un
gaidot, kamēr iedegsies zaļā gaisma. Ārzemnieki stāstīja, kā ieprogrammēt
luksoforu signālus, lai velosipēdistam pēc iespējas mazāk būtu jāstāv pie
krustojuma, taču problēma esot tik un tā. Arī mūsu velobraucēji dusmojas par
luksoforiem, īpaši Zirņu ielā, dusmojas par to, ka nav velojoslu uz ielas. Bet
jāatceras, ka šī ir tranzītiela, un tajā uz brauktuves veloceļš nedrīkst
būt.”

Vai ar tagadējo pieredzi veloceļu
neprojektētu pavisam citur – kādā no klusajām, paralēlajām ielām, prom no
tranzīta dzīslas? “Velotransporta attīstības shēmā ir iezīmēts galvenais
veloceļš no Ezerkrasta mikrorajona uz centru pa Pļavu ielu vai pa Amatas ielu.
Tās ir klusas un mierīgas ielas. Kad projektēja Zirņu ielu, bija jāizšķiras –
liekam tur veloceļu vai ne. Mēs izvēlējāmies likt. Pļavu iela šim mērķim būtu
ideāla, bet risinājums atkarīgs no naudas. Ārzemju speciālisti uzsvēra – ja
vēlas veidot veloceļu, tad tas nav iespējams bez pilnīgas ielas
rekonstrukcijas, situācija ir jāskatās kopumā. Būtiska nianse – Nīderlandē un
Dānijā ielu platums starp apbūvi ir 35 – 40 metri, un tādā platumā var ielikt
visu nepieciešamo. Mums ielu platums ir tikai 13 – 15 metru, sevišķi  jau vecajā apbūvē. Tātad no kaut kā
jāatsakās. No zaļajām zonām vai autostāvvietām. Speciālisti iesaka šauru ielu
veidot par gājēju un velo ielu, kurai auto var izbraukt cauri tikai ar 30
kilometriem stundā, un mašīnai nav priekšroka. Tā, lai piegādes transports
varētu piebraukt, tā tas tiek risināts vecpilsētās un vēsturiskos centros. Bet
no cita skatpunkta raugoties – kāda ir satiksmes intensitāte? Mums velosipēdistu
vēl nav tik daudz.” Lai gan, jo vairāk veloceļu, jo vairāk riteņbraucēju.

Lielākā velotīkla problēma Liepājā ir
pārrāvumi tajā. Piemēram, Aldaru ielā ir viens no labākajiem veloceļiem, bet
tam nav savienojuma ar Kaiju ielu un Tramvaja tiltu, tas apraujas arī ielas
otrā galā. Šogad izbūvēja veloceļu Turaidas ielā, bet pietrūka naudas vēl 300
metriem, lai to savienotu ar Zemgales ielas veloceļu. Šādi pārrāvumi ir arī
citur. Pilsētplānotājs: “Tādi posmi būtu jārealizē. Arī savienojumi ar Grobiņu
un Nīcu ir nepieciešami. Un daudzviet vēl jāpazemina ietvju apmales.”     

Velosipēdistiem nepatīk arī margas pie
dzelzceļa pārbrauktuvēm un krustojumiem. Šādas barjeras ir pie K. Ūliha
ielas un Kūrmājas prospekta krustojuma, bet velosipēdisti brauc tām apkārt.
“Kaut kādu uzmanību tās tomēr piesaista. Varbūt risinājums nav pats
veiksmīgākais, tomēr nozīmīgs, it īpaši bērnu dēļ, kuri arī brauc ar
divriteņiem. Ļoti neveiksmīgas ir barjeras pie dzelzceļiem – starp tām var
izbraukt, bet tad jābūt ļoti pārliecinātam par savām velospējām,” stāsta
Arvīds, “taču, ja ir velopiekabe ar bērniem vai velosomas uz divriteņa,
cauri netiec. Šādas barjeras ir iekļautas dzelzceļa standartos, esam mēģinājuši
to ietekmēt, piedāvāt citus risinājumus, bet “Latvijas dzelzceļš” ir
nepielūdzams.” 

Turpmākajos pāris gados nozīmīgs
ieguvums būs veloceļa izbūve, rekonstruējot Tramvaja tiltu. To paplatinās
velosipēdistu un gājēju ērtībai, ierīkos 3,5 metrus platas ietves un veloceļus.
Projektētājiem dots uzdevums atrast vietu veloceļam abās Lielās ielas pusēs
līdz Liepājas Universitātei. Pirmās skices Būvvaldē saņemtas, bet tās nebūs
pēdējās. Veloceļu trūkst arī virzienā no ezera uz jūru. Viens no tādiem varētu
tapt, rekonstruējot Peldu ielu no Malkas ielas līdz Liepu ielai.

Kā Dānijā un Nīderlandē ir izdevies
pārsēdināt tik lielu sabiedrības daļu uz velosipēda? Nīderlandiešiem, 17
miljoniem iedzīvotāju, pieder 19 miljoni divriteņu. Tā ir valsts ilgtermiņa
politika, mērķtiecīgi realizēta pēc tam, kad piedzīvoti milzīgi automašīnu
sastrēgumi un gaisa piesārņojums – stāsta Arvīds. Aigars Štāls uzskata:
“Tas ir politiķu uzdevums. Un mediju uzdevums ir izglītot. Jāstrādā ar
jauniešiem un bērniem, te svarīgs ir nevalstiskais sektors. Velosipēdistam ir
jābūt priekšrokai.”

Liepājas
riteņbraucēju padomi, kā glabāt divriteni ziemā?

* Turēt tīru un sausu.

* Ieeļļot.

* Turēt sausā vietā.

* Tā, lai smagums nebalstītos uz
riepām – piekārt pie sienas vai griestiem vai arī nolikt ar riteņiem uz augšu.

Aktīvs
riteņbraucējs Andis Šakers-Pelcmanis iesaka izmēģināt velomaršrutus ārpus
Liepājas

  *
Izbraukt veco Ventspils dzelzceļu līdz Kapsēdes akmenim.

  *
Populārs ir Aizputes vecais dzelceļš, tagad saukts par Grobiņas velobāni.

  *
Līdz Vārtājai var aizbraukt pa Priekules veco dzelzceļu, uz kuru var nokļūt,
aizbraucot no Liepājas uz Cimdeniekiem.

  *
Gar Liepājas ezeru uz Reiņiem.

  *
Pa pludmali uz Bernātiem, tālāk var braukt uz Pūsēnu kāpu un Jūrmalciemu.

  *
Katram savi maršruti jāizmēģina un atklāj pašam. Lai interesantāk, Andis krāj
braucienus uz muižām, pilsdrupām un pilskalniem.

  *
Var mašīnā ielikt velosipēdus un aizbraukt uz Ventspili vai Sventāju un
izbaudīt turienes veloceļus. Vai uz Kuldīgas apkaimi, kur izveidoti interesanti
“punktu” velomaršruti.

  *
Garos braucienos, kas aizņem visu dienu, jānodrošinās ar pumpi, rezerves
kameru, montēšanas lāpstiņām un jābūt pārliecinātam, ka bremzes ir kārtībā.

  *
Reti, bet var noderēt arī gāzes baloniņš, lai atgaiņātos no kāda suņa. Bet vēl
svarīgāk ir likt galvā ķiveri un uz deguna brilles, it sevišķi, ja brauc pa
šoseju, kur bieži vien kāds priekšābraucošs auto augšup uzmet akmeni vai acī
var ielidot kāds kukainis.

  *
Ārpus pilsētas labāk doties ar velosipēdu, kuram platākas riepas, jo ceļi
reizēm pārvēršas par bezceļiem.

PIELIKUMS “ZAĻĀ ISTABA” TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU.

PROJEKTA NR. 1-08/320/2015