Plaši tiek diskutēts par speciālo izglītību, par atšķirībām un nepieciešamību, kā arī sarežģītāku audzēkņu integrēšanu. ”Kurzemes Vārds” aicināja pieredzē un skatījumos dalīties gan audzēkņu vecākus, gan izglītības jomu pārstāvjus.

Nodara pāri un kļūst par upuriem

Kad Deniss piecu gadu vecumā sāka apmeklēt pirmsskolas iestādi, mamma un tētis par viņu saņēma sūdzības: viss ir labi, līdz vienā brīdī pa gaisu lido viss, kas pa rokai, un puika sāk citiem sist, grūstīt vai nokrīt pie zemes un vārtās.

”Teica, ka puika izlaidies vai arī slims, ar problēmām,” visbiežāk skanējusi šāda replika zēna mammai Astrai.

Viss turpinājies arvien biežāk un biežāk, līdz Denisa mammai palūdza, lai puiku uz dārziņu ved tikai uz mācībām. Līdz vienu dienu tāda pati situācija notika mājās, kad mamma ar zēnu sarājusies.

Vecāki konstatēja, ka puika tai brīdī ir tādā kā bezapziņas stāvoklī. Vedot pie speciālistiem, atklājās, ka zēnam šādu reakciju izraisa epilepsijas lēkme. ”Neiroloģiska vaina,” norāda mamma.

”Kad bija liels stress, viņš iekliedzās, un tad sākās. Klapēja visus pēc kārtas – krēslus, galdus, savus grupas biedrus,” stāsta Astra. Un vienaudži darīja pāri arī zēnam.

Ģimene saprata, ka labāk būs meklēt citu iestādi. ”Maksājam privātajam bērnudārzam un esam ļoti apmierināti! Viņi atrada individuālu pieeju, saprata gan bērnu, gan mūs. Mūs nav jānošķir no sabiedrības. Jā, bērnam zāles jādzer, to mēs uzvaktējam, tas ir mūsu pienākums. Bet tas, ka ar šādu bērnu prot strādāt un saudzīgi, ir daudz.

Protams, es nerunāju par daudzām smagām diagnozēm, bet mūsu stāsts nozīmē to, ka mums uzreiz nav nepieciešama speciālās izglītības iestāde. Deniss tagad iet jau 4. klasē. Liela klase, vairāk nekā 20 bērnu, un bez starpgadījumiem. Arī tur bija pretimnākoša attieksme, izrunājām visu. Ja mēs viens par otru zinām, paskaidrojam, visi zinām, kā rīkoties, kam jāpievērš uzmanība,” saka mamma.

”Mūsuprāt, svarīgi ir reaģēt un pazīt savu bērnu, maksimāli meklēt risinājumus un neciest, ja to var nedarīt.”

Savu pieredzi ”Kurzemes Vārdam” piekrīt pastāstīt māmiņa Linda, kurai divi bērni mācās iekļaujošas izglītības programmā.

Diagnozes vienādas, bet viņa tās nosaukt nevēlas. ”Mani bērni mācās parastā skolā. Informāciju par diagnozi un ieteikumiem mācību procesam nodevām skolas un bērnudārza rīcībā. Ieguvums – skolotāji, kuri vēlas iedziļināties, var labāk palīdzēt bērniem.

Gadu laikā esam pieredzējuši gan situācijas, kad mans bērns nesavaldās un kādam nodara pāri, gan tādas, kad mans bērns kļūst par vardarbības upuri. Diemžēl skolās un visā sabiedrībā apcelšanas un pat fiziskas agresijas ir daudz. Šajās situācijās visas puses esam strādājuši komandā, lai tas neatkārtotos,” saka Linda.

Iekļaujošo izglītību Latvijā viņa uzskata par loteriju – vai palaimēsies ar skolas vadību un skolotājiem. ”Bet uzskatu, ka pašai skolai sistēmiska atbalsta īsti nav, jo valsts puslīdz apmaksāti asistenti ir tikai bērniem ar smagiem fiziskiem traucējumiem.

Kā vienam skolotājam kvalitatīvi tikt galā raibajā klasē, kur ir arī parasti bērni ar agresiju, jo ģimenē grūtības, vai skolu sākuši par agru, vēl kāds ir izcili talantīgs un traucē, jo garlaikojas – un arī bērni ar mācīšanās un adaptācijas grūtībām, kuriem turklāt ne visiem ir skaidras diagnozes gan tāpēc, ka vecākiem ir bailes un aizspriedumi tādas noskaidrot, gan tāpēc, ka rindas pie speciālistiem ir garas.

Uzskatu, ka ideālā variantā katrā klasē, kur ir bērni ar atbalsta nepieciešamību – UDHS, disleksija, autisms un citas diagnozes –, jābūt skolotāja palīgam vai arī klasēm jābūt mazākām, bet psihologu un speciālo pedagogu slodzēm – lielākām,” viņa vērtē situāciju.

”Tomēr arī ar esošajiem līdzekļiem bērnus nedrīkst norakstīt jau mazotnē. Ne diagnoze, ne nelabvēlīgi sociālie apstākļi nenosaka, kāds bērns izaugs. Ieguldot bērnu attīstībā un izglītībā šodien, mēs kā sabiedrība iegūsim strādāt un iekļauties spējīgus pieaugušos,” viņa norāda.

Vienlaikus viņa jautā – ko tad darīt ar tiem bērniem, kam tiešām labāk būtu citur. ”Komentāros par meiteni, kura sadūra skolotāju, viens vīrietis teica, ka ir skolas, kur tādu kā viņa paņemtu. Viena Jūrmalā, otra vēl daudz tālāk.

Un tas nav tik vienkārši – tagad sešpadsmitgadīgu aizsūtīt uz internātu otrā Latvijas galā. Cerēt, ka tur pati iedzers zāles, ka aiz stresa viss nesaasināsies…”

Linda pētījusi, ka Liepājā ir divas arodprogrammas, bet tās domātas vairāk 58. izglītības kodam – ar vieglu garīgo atpalicību. ”Kur likties bērnam, kuram normāls intelekts, bet vienkārši vajag mazāku klasi? Vai kuram smaga disleksija? Reizēm šķiet, ka īsti nekur.”

Dārgs prieks

Liepājas 8. vidusskola ir viena no iestādēm, kurā tiek realizēta speciālās pamatizglītības (1.–9. klasei) programma izglītojamiem ar mācīšanās traucējumiem. Tajā patlaban mācās 48 bērni.

Skolas direktore Anita Kuncīte skaidro, ka šiem bērniem mācīšanās traucējumus ir noteicis kāds no speciālistiem – logopēds, psihologs vai speciālais pedagogs. ”Vai tā ir, piemēram, disleksija, disgrāfija, diskalkulija, kas ir arī biežākie mācīšanās traucējumi,” viņa saka un vērtē, ka šie bērni, kas patlaban mācās 8. vidusskolā, ir iekļaujami.

”Mūsu skolā mācās arī bērniņi ar autiskā spektra traucējumiem, katrs ir individuāls gadījums, katrs ir citāds. Tiem, kas ir mūsu skolā, nav uzvedības problēmu, lai gan arī šiem bērniem reizēm nāk līdzi uzvedības traucējumi, tādēļ ka viņiem ir komunikācijas grūtības.”

A. Kuncīte vērtē – pēdējos gados ir sakārtots tā, ka skolas daudz ko var pamanīt. ”Valsts izglītības informācijas sistēmā, reģistrējot bērnu skolai, parādās, vai pedagoģiski medicīniskā komisija ir noteikusi kādus traucējumus vai ir kādas speciālas programmas.

Pirms gadiem pieciem vecāki principā varēja noklusēt, ka kādi traucējumi ir. Ja ir vēl kāda medicīniska problēma klāt, to ir grūti pārbaudīt,” spriež A. Kuncīte.

Vai pēdējā laikā vecāki ir skolai pieteikuši bērnu, nepasakot par kādām būtiskām viņa grūtībām vai problēmām, viņa noraida šādu situāciju. ”Mums vecāki zvana jau ar konkrētiem jautājumiem, jo mūsu skolu ieteikusi, piemēram, pedagoģiski medicīniskā komisija.”

Direktore uzskata – iekļaujošā izglītība ir dārgs prieks, jo tiek prasīts, lai tiktu sniegts atbalsts tieši tā, kā bērnam nepieciešams. ”Tas prasa papildu finansējumu – nepieciešami pedagoga palīgi vai asistenti,” viņa skaidro.

Vaicāta, kā skola ar to tiek galā, direktore stāsta, ka cenšoties, cik var pieejamā finansējuma iespējās. ”Mūsu bērniem mazākās vai nelielās grupiņās ir individuālākas nodarbības. Dažiem bērniem ir grūti, ja koncentrēta visa klase. Viņi ar pedagoga palīgu strādā mazākās grupiņās paralēli stundai un mācās to pašu vielu. Bērniem, kam nepieciešams koriģēt traucējumus, pie speciālā pedagoga ir konsultācijas.

Šobrīd ļoti labs atbalsts ir no projekta ”Pumpurs” un vēl viena projekta, kas ir atbalsts izglītojamo individuālo kompetenču attīstībai. No tiem tiek nodrošināti pedagoga palīgi. Bet ”Pumpurs” ir tikai līdz Ziemassvētkiem, un, kad projekts noslēgsies, tas būs liels zaudējums.

Arī otrs projekts paredzēts līdz nākamā gada maijam, varbūt vēl vienu papildu gadu. Tad valstiskā un pašvaldības līmenī būs jāsaprot, kādi citi atbalsta rīki nāks vietā. Tas, kas ir iesākts, tā labā prakse un pieredze, tomēr jāturpina.”

Bez atbalsta ļoti liels izaicinājums darboties ar bērniem būs tieši priekšmetu skolotājiem.

Trijstūris: pedagogs, vecāki un bērns

Liepājas Metodiskā centra Iekļaujošās izglītības atbalsta nodaļas vadītāja Inese Stepko tomēr neuzskata, ka jau tagad var runāt par izglītību kā iekļaujošu. ”Mēs esam kāpienā no integrācijas uz iekļaujošo,” viņa teic un neslēpj savu pārliecību, ka ne visus bērnus var iekļaut parasto skolu vidē.

Ļoti svarīga nianse ir, vai bērns pats to vēlas.

”Kāpēc dažreiz ir problēmas? Jo tā ir vecāku ambīcija – iekļaut vispārizglītojošā skolā. Tur nav tik daudz bērna intereses, viņa varēšanas, vēlmes, prasmju, zināšanu.”

Iekļaujošās izglītības viens no klupšanas akmeņiem ir tas, ka mums vēl nav iekļaujošas sabiedrības, uzskata I. Stepko: ”Tāpēc arī vecāki īsti neuzticas izglītības iestādei, noklusē faktus, jo viņiem nav šīs pozitīvās pieredzes. Un tie vecāki, kam ir bijusi pozitīva sadarbības pieredze, par to negrib runāt skaļi. Bet tad, kad mūsu sabiedrība būs iekļaujošāka, iespējams, vecāki vairāk uzticēsies izglītības iestādēm.”

Taču I. Stepko aicina vecākus veidot dialogu ar izglītības iestādi, pedagogiem. Ja vecāki līdz galam neuzticas, bērnam var būt ļoti lielas mācīšanās problēmas.

”Ka viņš kaut ko nevar izdarīt, ka nevar nosēdēt, ka ir veselības problēmas, – tas tiek diagnosticēts jau pirmsskolā, un skolā tas būtu jāpasaka. Skolotājam tas ir jāzina, lai laikus var pamainīt metodiku, pielāgoties. Tie vecāki, kas audzina, piemēram, bērnus ar autiskā spektra traucējumiem, šajā jomā nereti ir kompetentāki. Līdz ar to varētu būt ļoti labi sadarbības partneri. Skolotājiem pateikt, kas viņa bērnu uzbudina, veido agresiju un kas atkal nē.

Trijstūris – pedagogs, vecāki un bērns –, nav nekas cits labāks izdomāts.”

Metodiskais centrs var uzņemties arī starpnieka lomu, ja vecākiem nevedas dialogs ar izglītības iestādi. ”Mēs jau šogad esam bijuši dažās izglītības iestādēs, vērojuši bērnu, kā viņš uzvedas,” stāsta I. Stepko, atgādinot, ka centram ir dažādi speciālisti – gan psihologs, logopēds, sociālais pedagogs, metodiķe, ko var iesaistīt papildus, ja nepieciešams.

”Skolu direktoriem esmu pateikusi – mēs vēlamies draudzēties. Jo, lai mēs sniegtu atbalstu, mums ir jābūt draugiem. Ja nebūsim draugi, slēpsim cits no cita informāciju, mēs neizdarīsim labas lietas.”

I. Stepko zina teikt, ka skolu vadībām patlaban ļoti liels izaicinājums ir agresīvie bērni. Tādēļ, ka ir nepieciešams milzīgs atbalsts viņu veselībai – lai viņi sevi audzinātu, ievērotu noteikumus un pārveidotu, iemācītu būt adekvātam sabiedrībā.

Šeit liels darbs ir psihologam, sociālajam pedagogam. ”Kāpēc šādi bērni ir skolā, kāpēc neko nevaram pasākt? Jo šādu bērnu vecāki pasaka, ka viņiem mājās problēmu nav, un problēma pēc būtības netiek risināta. Nebūs populāri tas, ko teikšu, taču uzskatu, ka no vecākiem ir jāprasa lielāka atbildība, arī definēt sekas, kādas ir par bērnu tiesību pārkāpumu.”

Skolotājs nav gaišreģis

Pēc notikušā gadījuma ar sadurto skolotāju Liepājas Izglītības pārvaldes vadītāja Kristīne Niedre-Lathere tomēr norāda: ”Situācijā, kad tā notiek, mēs dažkārt aizmirstamies un visu savu spēku un enerģiju veltām konkrētajam gadījumam, atstājot novārtā klases pārējo daļu.

Bet bērni atrodas izglītības iestādē, lai izglītotos un mācītos. Līdz ar to patlaban nav tā, ka akcentus liekam tikai uz bērniem, kuriem ir atšķirīgas iezīmes, pazīmes uzvedībā, mācībās utt. Tiek domāts arī par pārējiem skolēniem, viņu komfortu, labsajūtu, īpaši tad, kad iekļaujam dažādus skolēnus.”

Viņa aicina būt atvērtiem un atklātiem, lai pedagogs, skolas administrācija, uzņemot bērnu, var rēķināties ar situāciju, kādu skola turpmāk gaida.

”Neliekam skolotāju par gaišreģi, kurš intuitīvi sapratīs, kas notiek ar bērnu konkrētajos apstākļos un konkrētajā vidē.”

Situācijā, kad nevar izveidot kontaktu ar vecākiem līdz absolūtai atvērtībai, atklātībai, medicīniskā izziņa un tā saucamais portfolio par bērnu tomēr dotu iespēju uzzināt. Tas būtu īpaši svarīgi gadījumos, kad viss tomēr nav tik vienkārši.

K. Niedre-Lathere uzsver, ka videi izglītības iestādē ir jābūt drošai. ”Šobrīd manā rīcībā nav informācijas, ka kāds bērns Liepājā atrastos izglītības iestādē ar tādu diagnozi, ar kuru viņš nevarētu tur būt.”

”Var postulēt to, ka mums ir iekļaujoša izglītība un mums ir jāpieņem izglītības iestādē ikviens bērns, kurš atnāk, ar jebkādām pazīmēm vai iezīmēm, ar ko ir atšķirīgāks nekā vidēji skolēns konkrētajā klasē.

Bet te ir jāsaprot, vai skolai ir pietiekams resurss – gan finansiāls, gan cilvēku, atbalsta personāla veidā. Pilnā atbalsta komandas komplektācijā ietilpst sociālais pedagogs, psihologs un speciālais pedagogs, turklāt tam ir jābūt izvērtētam uz skolēnu skaitu.

Šobrīd jau nav to speciālistu, ko ņemt, un tas ir atkal atalgojuma jautājums,” norāda K. Niedre-Lathere.

Savu skatījumu, vai un kas būtu jāmaina, ko un kā darīt, lai ne tikai izglītības joma, bet arī sabiedrība justos droši, laikraksts jautājumus rakstiski uzdeva gan Latvijas psihiatru asociācijas vadībai, gan arī Latvijas ģimenes ārstu asociācijai.

Atbildes vairāku dienu laikā netika saņemtas, uz vēstulēm netika nekādā veidā reaģēts.

Iepriekš bērnu psihiatre Evija Siliņa, skaidrojot šādu situāciju sarežģītību, norādīja, ka viens ir sabiedrības tiesības justies droši, bet no otras puses ir cilvēku tiesības integrēties sabiedrībā: tiesības un intereses saduras.

”Jebkuram cilvēkam ir tiesības uz izglītību, vispār uz dzīvi, neatkarīgi no viņa diagnozes, citādi tā ir diskriminācija. (..) Cits jautājums ir par to, cik pacients ir kritisks pret savu veselību, vai lieto medikamentus, kuri ir jālieto, vai laikus vēršas pie ārsta. Psihiskajiem traucējumiem ir tā specifika, ka tieši trūkst šīs kritikas,” saka E. Siliņa.

Bet, ja pacients ir nepilngadīgs, visa atbildība ir vecāku, aizbildņu ziņā. ”Ja bērnam ir traucējumi, ieskaitot psihiskos, pienākums un labais stils ir par to informēt citus. Ja tas ir izdarīts, tad pārējie var mēģināt izvairīties un jebkādā gadījumā ņemt vērā, ka šis cilvēks ir atšķirīgs no citiem,” saka daktere.

Katrs gadījums jāpēta atsevišķi

Linards Tiļugs, bijušais Padures pamatskolas direktors

– Ko nozīmē iekļaujošā izglītība?

– Integrāciju kā procesu nodefinēja 90. gadu sākumā Salamankas konferencē. Daudzi delegāti bija no dažādām jomām ar saviem viedokļiem, bet ne pedagogi, kuri saprot lietas dziļāk. Konferencē runāja par humāniem apsvērumiem, nebija zinātnisku pētījumu, bet uz sajūtām balstīti pieņēmumi.

Gan savās maģistrantūras un doktora studijās, gan arī praktiskajā pieredzē esmu pētījis iekļaujošo izglītību – dominē lozungi par skaistu dzīvi, bet tādējādi diemžēl ir pārprasta integrācija.

Strādājot Padures skolā (bijusī Lažas Speciālā internātpamatskola – aut.) vairāk nekā 30 gadus, mēs vienmēr bijām par bērnu integrāciju, bet ne tādā izpratnē, kā par to šobrīd runā, bet gan par sociālo integrāciju. To realizēt ir daudz vienkāršāk.

Mūsu bērni sacentušies ar parasto skolu bērniem sportā, mākslā, mūzikā – jomās, kas viņiem nav traucētas vai pat ir vēl attīstītākas. Viņi uzrāda konkurētspējīgus un labus rezultātus.

Ziemās Padures skolas ledus laukumā notiek hokeja spēles. No kaimiņu ciema atbrauc spēlēt ar mūsējiem. Kad mūsējie uzvar – kaimiņu skolas puikas sāk domāt: ”Pag, viņi taču ir normāli čaļi!”

– Ko nozīmē speciālā izglītība, un kam tā ir nepieciešama, ieteicama?

– Speciālās vajadzības ir sagrupētas deviņās grupās. Izglītības programmu kodi ir, sākot no 51 un beidzot ar 59. 51, 52 – redzes un dzirdes problēmas, 53, 54 – fiziskās un somatiskās saslimšanas, 55 – valodas traucējumi, 56 – ar mācīšanās traucējumiem.

Kad es mācījos skolā, tad par šādu situāciju nevarēja būt ne runas. Kods, kas beidzas ar 57 – vienkāršā valodā runājot, saistīts ar psihiskām saslimšanām (garīgās veselības), nevis ar garīgās attīstības traucējumiem. Ar garīgo veselību var būt viss kārtībā, bet var būt psihiskas problēmas.

Tāda skola, kur mācījās šādi bērni, bija Rudbāržos. Šī skola tika likvidēta, un bērni ar izglītības kodu 57 tika izkaisīti pa visu valsti, spiežot izglītības iestāžu vadītājus veidot programmas, lai bērni varētu integrēties skolā.

Tā ir sarežģīta lieta, un katrs gadījums ir jāskatās atsevišķi, izpētot, kādēļ bērnam ir nozīmēta šī programma un vai viņš vispār var integrēties. 58 un 59 ir programmas bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Šeit ir ļoti konkrēti jāsaprot, kas bērnam ir nepieciešams.

Medicīniski pedagoģiskajās komisijās jāveic dažādi testi, kas balstīti uz vienu principu – vai bērns ir spējīgs mācīties. Ja intelekts ir zems, bērns ir jāmāca, bet viņš var iemācīties, ja izmanto piemērotu metodiku. Tas nozīmē, ja bērnu integrē parastā skolā, jāsaliek kopā dažādas metodikas.

Tas būtu tā, ka vienā laukumā vienlaikus noorganizē futbola un volejbola spēli. Nesanāks ne viens, ne otrs, zaudētāji būs visi.

Bet programmā ar garīgās veselības traucējumiem ļoti jāizvērtē katrs gadījums. Diezin vai būtu prātīgi, ja izpaužas agresija, bērns būtu jāintegrē. Bieži, ja bērns nav sev atbilstošā un atbalstošā vidē, viņš kļūst agresīvs vai noslēdzas, jo viņam liek veikt lietas, ko viņš nevar.

Kad bērns ir speciālajā skolā starp līdzīgajiem un viņš saņem vajadzīgo ar pieņemamām metodēm, viņam pāris mēnešu laikā viss sakārtojas un uzvedības traucējumi zūd. Ir gadījumi, kad vecāki bērnu ņem ārā no skolas, no vienas uz otru, bet, kad tiek uz speciālo, – situācija uzlabojas, jo viņš saņem to, kas pienākas un der.

Protams, šajā jomā ir sabiedrības uzliktie zīmogi. Kādreiz speciālās skolas būvēja prom, tālu no citu acīm, kā noslēgtas vietas.

Taču jāņem vērā, ka bez medicīniski pedagoģiskās komisijas slēdziena bērnu nevar uzņemt speciālajā skolā. Jāizprot divas lietas – diagnoze un izglītības programma. Kad bērnam nozīmēta šī programma, sistēmā reģistrē audzēknim nepieciešamās speciālās vajadzības.

Ir gadījumi, kad ir slēdziens no komisijas, bet vecāki skolai to nepasaka. Rezultātā bērnu ieliek parastā programmā, ko viņš nevar apgūt, sākas problēmas ar uzvedību. Ir bijuši arī gadījumi, kad skolas cenšas pieturēt jebkuru bērnu, lai būtu pēc iespējas lielāks skolēnu skaits, no kā atkarīgs finansējums.

– Kāds būtu jūsu komentārs par gadījumu ar sadurto skolotāju?

– Es tomēr sliecos domāt, ka tas bija atsevišķs gadījums no tūkstošiem, ko vajadzētu pamatīgi izpētīt speciālistiem, vērtēt cēloņus, kāpēc tā notika un kādēļ izveidojās šāda situācija. Par šādiem gadījumiem mūsu valstī mēs nedzirdam katru dienu.

Arī Padures skolā 70. gados bija gadījums, kad viens audzēknis sadūra skolas dakteri. Tas ir viens gadījums 50 gados.

Pedagogs jau jūt, ka ar kādu klasē nav īsti labi, ka aiziet savā pasaulē.

Jāsaprot, kāpēc un ar ko tas var beigties – vai viņš var aiziet totālā depresijā vai viņam var uznākt agresijas lēkmes. Tā var būt arī ar citām vainām, piemēram, tā pati epilepsija, kurai ir daudzas izpausmes, tas var būt audzējs, kas ietekmē smadzenes un rada problēmas.

Viena līdzīga izpausme vai pazīme var būt iemesls pilnīgi citai vainai, un viena diagnoze dažādiem cilvēkiem var izpausties citādi. Tādēļ katrs gadījums jāvērtē atsevišķi – pragmatiski un zinātniski.

Arī šizotipiskiem traucējumiem var būt dažādas izpausmes un reakcijas. Pēc vēstures zināms, ka šiem cilvēkiem ir ambīcijas, augsts pašvērtējums, augstas darba spējas. Tādēļ var rasties iekšējie konflikti, ja rodas sajūta, ka viņš netiek novērtēts. Tas, ka uzstādīta šāda diagnoze, nav risinājums.

Ikkatram no mums jābūt atbildīgam un piesardzīgam – ir jāceļ trauksme, ja pamana kādas lietas, kas var apdraudēt līdzcilvēkus. Bērnu psihiatrija Latvijā ir diezgan papluinīta, daudz no svara būtu, ja varētu pētīt un pēc tā paredzēt reakcijas.

Šeit būtiska ir arī vecāku pieeja bērnam un situācijai. Saprotoša, pieņemoša attieksme un problēmas konstatēšana laikus nāks tikai par labu. Bieži vecāki dzīvo cerībā, ka viss ir labi. Emocionāli tas ir saprotami.

Nācies sastapties, ka vecāki pret bērnu, kuram ir problēmas, izturas ar naidu – tu man kaunu dari! Tad ir jāstrādā arī ar vecākiem, skaidrojot, ko bērns iegūs. Kas ir svarīgāk – vecāku pašlepnums vai bērna pašsajūta?

Ja mēs bērnu par visām varītēm centīsimies integrēt, bērns nebūs piepildīts, nebūs izdarīts viss maksimālais.

Uzziņai

Skolēnu skaits speciālajās pamatizglītības programmās izglītojamiem ar mācīšanās traucējumiem 2021./2022. m. g. (bērniem ir pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinums)

• Oskara Kalpaka Liepājas 15. vidusskolā – 64 bērni.
• Liepājas 8. vidusskolā – 55 bērni.
• Liepājas 7. vidusskolā – 51 bērns.
• Liepājas 3. pamatskolā – 21 bērns.

Avots:  Liepājas Izglītības attīstības un metodiskā atbalsta centrs

Es domāju tā: Kas visvairāk nepatika, mācoties skolā?

Mariama Matevosjana – liepājniece:

– Skolā mācījos Armēnijā, un viss bija labi. Līdz šim brīdim atceros un varu lietot angļu valodu. Skolotāji padomju laikos bija stingri, vajadzēja viņus klausīt, un mēs klausījām. Visu mācēja paskaidrot un iemācīt. Skaidroja, kamēr sapratām, nevis tā, kā tagad mēdz būt. Man kā bērnam šķita, ka viņi ne ēd, ne atpūšas, tikai māca!

Maira Done – pensionāre:

– Mācības man padevās, tāpēc nekādu lielo problēmu nebija. Ar skolasbiedriem attiecības labas. Man patika latviešu valoda un sacerējumu rakstīšana, vēl interesēja astronomija, bioloģija. Organiskā ķīmija gan nepatika. Lai arī sākumā pēc skolas gribēju studēt literatūru, bet tomēr Jelgavā apguvu grāmatvedību un to nenožēloju.

Iveta Ļesina – bibliotekāre:

– Man visgrūtākā bija ģeometrija. Nepatika arī fizika. Man nekad nav bijis tā, ka negribējās iet uz skolu. Vislabāk patika literatūra, vēsture, lai arī beigās mācījos matemātikas klasē. To izvēlējos, jo matemātikas klasē bija līdzsvars – puse meiteņu, puse puišu. Svarīgi taču, lai klases vakaros būtu, ar ko dejot! Dzīvē izvēlējos būt kultūras darbiniece.

Jānis Vilmanis – uzņēmējs:

– Man tik ļoti nepatika krievu valoda, ka uz tām stundām vispār negāju. No rītiem varēju ilgāk pagulēt! Bija tāds skolotājs, vecs virsnieks Ļaļiks, kurš draudēja, ka skolu nepabeigšu, ja neiešu uz krievu valodas un literatūras stundām. Viss beidzās ar to, ka no galvas apguvu Ļermontova poēmu ”Mciri”. Ļoti patika fizika, matemātika, ne velti vēlāk izmācījos par inženieri.

Valda Petere – strādā:

– Atceros, ka nepatika skolotāji, jo viņi manā bērnībā bija tādi drūmi, nospiesti un neinteresanti. Klasē vairāki skaļi rupekļi, kas nepatika. Priecājos par zīmēšanu un fizkultūru. Vēlāk, kad mācījos mākslas skolā, atmosfēra un skolotāji jau bija daudz foršāki, interesantāki. Tagad strādāju ārzemēs un ne savā profesijā, bet arī nekas.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds”.