Esmu no tiem cilvēkiem, kam interesē ciltskoka veidošana un aizrauj savas dzimtas cilvēku likteņgaitas apzināšana. Apzinoties to, no kā mēs nākam, no kādiem cilvēkiem esam cēlušies un ko mūsu senči ir pārcietuši un par ko viņiem ir bijis liels prieks, mēs droši šodien varam veidot savus uzskatus par ģimeni, par tās vērtībām un nozīmīgumu.

Mana interese par savu dzimtu aizsākās, šķiet, kad mācījos Kalvenes pamatskolas 6.klasē un vasarā kādu laiciņu ciemojos pie tēva vecākiem – Jāņa un Elzas Ziobrovskiem. Tad arī aizsākās manas pirmās nopietnās sarunas ar opi par mūsu dzimtu. Opis stāstīja par sevi, par saviem vecākiem un viņu senčiem. Opim bija ļoti laba atmiņa, kas palīdzēja man iegūt noderīgu informāciju par savas dzimtas likteņu līkločiem.

Papildus interese radās, kad 9.klasē bija iespēja piedalīties Valsts Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas rīkotajā konkursā ”Mana dzimta”. Līdz tam jau biju izveidojusi ciltskoku zīmētā veidā tā, ka tagad atlika tikai papildināt esošo informāciju. Kopā ar vēstures skolotāju Vitu Roģi, kura man palīdzēja darba izstrādē, apmeklējām arī Valsts Prezidentes rīkoto tikšanos ar visiem konkursa dalībniekiem, kur, protams, bija iespēja arī sarokoties ar Valsts Prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Piedalīšanās konkursā man palīdzēja visu iegūto informāciju apstrādāt un sakopot vienā veselumā. Esmu izveidojusi dzimtas ciltskoku pa tēva līniju deviņās paaudzēs, kur senākais dzimtas pārstāvis dzīvojis ap 1770.gadu Dzeldas muižā un strādājis muižā par vagaru. Uzrakstīju arī astoņus aprakstus par dzimtas koka nozīmīgākajām  personām, balstoties uz opja atmiņu stāstījumiem, uz radinieku sniegto informāciju par viņiem zināmajiem faktiem un stāstiem, kā arī vērtīga informācija tika iegūta no Valtaiķu baznīcas grāmatām par senčiem, kuri dzīvoja 19. un 20.gadsimta mijā. Kopš piedalīšanās konkursā ir pagājuši vairāk kā pieci gadi, bet mana interese par ciltskokiem, to veidošanas īpatnībām, par savu radinieku apzināšanu nav mazinājusies. Ciltskoku veidošana man ir kā ļoti patīkams hobijs.

Mans vecvectēvs Jans Ziobrovskis bija polis, kuru Pirmā Pasaules kara laikā nosūtīja uz Latviju būvēt dzelzceļu. Te arī iepazinās ar manu vecvecmammu Madi Kronbergu, taču abu kopīgais ceļš bija ļoti īss, jo kara apstākļi lika vecvectēvam doties atpakaļ uz savu dzimteni Poliju, atstājot Latvijā sievu un tikko dzimušo dēliņu – manu opi Jāni. Kādu laiku vecvecvecāki uzturēja saraksti savā starpā, taču kā jau kara laikos, šī sarakste pārtrūka. Diemžēl šī sarakste vairs neatjaunojās. Par spīti tam, ka Made savu vīru vairs nesatika, viņa viena spēja uzaudzināt dēlu Jāni. Manam opim nācās pārciest arī Otrā Pasaules kara apstākļus, viņu kā karavīru aizsūtīja uz Tulu, tālajos Sībīrijas laukos. Pēc atgriešanās no Krievijas opis iepazinās ar Elzu Eglīti, ar kuru vēlāk apprecējās un laulībā piedzima seši bērni. Šobrīd dzimtā ir jau 16 mazbērni un 11 mazmazbērni.

Mana vēlēšanās ir uzzināt, kas notika ar manu vecvectēvu Polijā un arī ar viņa radiniekiem pēc Pirmā Pasaules kara. Esmu mēģinājusi ar interneta starpniecību meklēt kādus avotus par iespējamiem radiniekiem Polijā, taču man zināmie fakti par opja tēvu ir salīdzinoši niecīgi, lai būtu ātri panākumi Polijas radu meklējumos, taču uzskatu, ka tas nav neiespējams. Internetā ierakstot meklētājā savu uzvārdu, nonācu pie secinājuma, ka iespējams mans uzvārds Polijā un arī ASV ir tik pat populārs, kā Latvijā Bērziņi un Kalniņi. Tomēr lepnums par to, ka Latvijā mans uzvārds ir vienīgais un tikai maniem radiniekiem.

Baiba Ziobrovska

Mans poļu vecvectēvs Jans Ziobrovskis (pa kreisi).