Viens no mērķiem pilsētas pašvaldībai ir sakārtot nozari tā, lai Liepāja spētu būt Kurzemes galvenais izglītības centrs, pirmajā Liepājas pilsētas attīstības programmas 2021.–2027. gadam izstrādes tematiskās darba grupas “Izglītība” tikšanās reizē teica Izglītības pārvaldes vadītāja Kristīne Niedre-Lathere.

“Tā pagaidām ir tikai vīzija,” Liepājas kā Kurzemes izglītības citadeles ieceri komentē Kristīne Nidre-Lathere. “Sapņot ir atļauts,” smaidot saka vadītāja. “Bet, ja nopietni, mēs gribētu noturēt universitātes statusu, pilsētā ir labi attīstīts profesionālo iestāžu izglītības tīkls, kā arī labas sākumskolas, pamatskolas un pašiem sava valsts ģimnāzija. Svarīgi ir to visu noturēt labā līmenī, bet ir arī daudz ko darīt. Jāatrisina problēmas ar pirmsskolas izglītības iestādēm, ir pārāk garas rindas. Jārisina bērnu vietu skaita palielināšana bērnudārzos, lai šī rindas mazinātos. Ļoti svarīgs būtu arī mūžizglītības centrs. Šo sapni mēs lolojam jau sen, ir veiktas iestrādes, bet vislielākā problēma tā realizācijā šobrīd ir telpas. Tādā situācijā šis pakalpojumu un piedāvājumu klāsts būtu visaptverošs. Plānojot un veidojot kopīgu izglītības sistēmu Kurzemē, mēs kā Kurzemes lielākā pilsēta varētu to visu koordinēt. Mums ar Ventspils Augstskolu būtu jāatrod risinājums speciālistu sagatavošanas jautājumos. Būtu vajadzīga savstarpēji lielāka vienotība. Mēs abpusēji esam pieļāvuši pārāk lielu programmu sadrumstalotību. Līdz ar to tīši vai netīši esam kļuvuši par konkurentiem. Ja mēs spētu vienoties par programmām, ko katra no augstskolām var piedāvāt, tad, iespējams, mēs necīnītos par katru studentu. Šie sapņi izglītības centra virzienā ir balstīti uz mijiedarbību un sadarbību. Bez vienošanās un sadarbības administrēšanas mēs neiztiksim.”

“Es neizvēlētos vienu centru Kurzemē, jo šajā reģionā ir divi lieli spēlētāji – gan Liepāja, gan Ventspils. Bet, ja tomēr viena no pilsētām būtu jāizvēlas par reģiona centru, tad noteikti jāskatās uz iedzīvotāju pieplūdumu. Es neuzņemtos atbildību to izvērtēt, bet domāju, ka lielākas priekšrocības būtu Liepājai. Vairāk esmu par modeli, kad lielās pilsētas tiek attīstītas vienlīdzīgi,” savu viedokli pauž piesaistītā eksperte, Saeimas deputāte un ilggadējā Izglītības ministrijas departamenta vadītāja Evija Papule.

Tematiskajā darba grupā “Izglītība” piedalījās dažādu izglītības iestāžu darbinieki – gan pedagogi, gan to vadītāji, gan uzņēmēji. Viena no idejām ir izstrādāt sadarbības modeli izglītības iestādēm ar uzņēmumiem, skaidro Liepājas pilsētas domes pārstāve Zita Lazdāne, tāpēc arī šajās diskusijās piedalījās vairāki uzņēmumu pārstāvji. Kā viņa stāsta, pilsētai jau ir bijušas vairākas labas sadarbības ar lielajiem Liepājas uzņēmumiem par jaunu speciālistu sagatavošanu.

Šoreiz darba grupa sadalījās četrās apakšgrupās – pirmsskolas izglītības, augstākās izglītības vispārējās izglītības un profesionālās izglītības nozarēs. Lielākās problēmas, ko akcentēja nozarēs strādājošie, tika prezentētas pēc diskusijām vairāk nekā trīs stundu garumā.

Evija Papule ļoti atzinīgi vērtē šādu problēmjautājumu risināšanas metodi: “Man ir liels prieks, ka viena no Latvijas lielākajām pilsētām tik nopietni pieiet izglītības jautājumu izvērtēšanai, iesaistot ne tikai attiecīgās nozares pārstāvjus, bet arī pilsētas vadību.” Viņasprāt, tas liecinot par to, ka pilsēta ir gatava attīstībai. Evija Papule uzteic arī faktu, ka Liepājas administrācija novērtē izglītības nozares būtisko lomu labklājības veicināšanai. “Es ļoti ceru, ka Liepāja spēs saglabāt visu pakāpju izglītības iestādes, tai skaitā Liepājas Universitāti.”

Uzziņai

Svarīgākās izvirzītās problēmas

Augstskolu izglītībā:

• Vidējās izglītības absolventi nepaliek studēt Liepājā;
• Pašvaldība nenosaka augstskolai, kādas programmas un specialitātes Liepājā nepieciešamas;
• Nepietiekams pašvaldības finansējums LiepU vieslektoriem.

Pirmsskolas izglītībā:

• Lielas rindas uz pieteikšanos bērnudārzos;
• Pedagogu trūkums;
• Telpu trūkums bērnudārzos kopējiem, ikgadējiem pasākumiem;
• Augstskolas nepiedāvā pedagogu apmācību pēc jaunās, kompetenču pieejā balstītās programmas;
• Atalgojuma atšķirība starp pedagogiem vispārizglītojošās skolās un pirmsskolas iestādēs.

Vispārējā izglītībā:

• Izglītības kvalitātes trūkums, nepietiekams materiāli tehniskais nodrošinājums un nepietiekama pedagogu kompetence;
• Nepietiekams pagarināto grupu skaits skolās;
• Interešu izglītības trūkums vasaras periodā;
• Milzīgā skolēnu noslodze;
• Kvalitatīva vispārējās izglītības apguve valsts valodā mazākumtautību skolās.

Profesionālajā izglītībā:

• Pārāk dārgs līdzfinansējums mūžizglītības apguvei;
• Nepietiekama informācija iedzīvotājiem par mūžizglītības iespējām;
• Speciālistu programmas neatbilst reālai darba tirgus situācijai;
• Profesionālo priekšmetu pasniedzēju trūkums.