Vien uz pirkstiem skaitāmas dienas atlikušas līdz 18.martam – Liepājas dzimšanas dienai, kad koncertzālē ”Lielais dzintars” sumināsim titula ”Gada liepājnieks” saņēmējus – cilvēkus, kuru veikums vai notikums ar viņa līdzdalību 2016.gadā Liepājā bijis īpaši spilgts un pamanāms.

Sumināmo  vidū ir arī neatkarīgais radošais direktors Voldemārs Dūdums, kurš par Gada liepājnieku atzīts par drosmīgām idejām, uzdrīkstēšanos un galveno balvu nozīmīgākajā Latvijas reklāmas speciālistu pasākumā ”Adwards 2016”, reklamējot Liepāju un iedvesmojot liepājniekus lepoties ar savu pilsētu.

Taujāts, kur un kā pie viņa atnākusi ideja par reklāmu ”Brauc uz Liepāju izvējoties” Voldemārs smaida: ”Šī ideja jau sen ir zināma –

Liepāja taču ir pilsēta, kur piedzimst vējš. Padomāju mazliet tālāk: ja jau reiz tas vējš Liepājā piedzimst, tad viņš tur arī dzīvo.”

Voldemārs pats gan nav liepājnieks – viņš mājo jūras krastā 80 kilometrus no Liepājas, starp Jūrkalni un Užavu. Viņš piekrīt, ka arī tur jau vējo: ”Ir tas pats krasts, jūra un vējš. Bet nav, kā Liepājā, pilsēta. Un pilsētā viss ir mazliet savādāk, ne tā, kad vējš pūš pa mežu un kāpām.”

Ar Liepāju Voldemāram esot ļoti labas attiecības: ”Varētu pat teikt, ka ļoti tuvas. Man Liepāja vienmēr patikusi, salīdzinot ar Ventspili. Savukārt Pāvilosta ir ļoti maza. Liepājā ir gan skaista arhitektūra, gan vēsturiskais mantojums, gan forši cilvēki, mūzika un viss pārējais. Tādēļ tad, kad bija aicinājums kaut ko izdomāt Liepājai, biju pagodināts.”

Taujāts, kur Voldemārs ņem idejas – vai, piemēram, nosapņo un lec augšā, lai pierakstītu, viņš skaidro: ”Visādi. Patiesībā tas nav vienkārši. Tas ir darbs. Iemaņas papildināju, vairākus gadus mācoties ārzemēs. Idejas atnāk visiem cilvēkiem, bet ir svarīgi mācēt tās noķert un pēc tam arī realizēt. Ideja par Liepāju un vēju radās Sārnatē, kur tobrīd biju. Tā kā vējš tur pūš, tad domāju, ka arī iepūta.”

Taču gadoties arī tā, ka ideja Voldemāru pamodina naktī. Augšā gan viņš neleco: ”Es tā kā viens komiķis: esmu pārliecināts, ka zīmulis un papīrs atrodas pārāk tālu no gultas.” Protams, gadoties tā, ka kāda ideja aizmirstas, taču svarīgākās un vērtīgākās vienmēr atgriežoties – īstajā laikā un vietā.

Viņš salīdzina ideju ķērājus ar dzintara ķērājiem: ”Bērnībā, man šķiet, visiem bērniem galvas ir pilnas ar foršām idejām un viņi arī nebaidās tās izmantot. Bērni ir pietiekami atvērti idejas uzķert un lietot. Kad izaugam lieli, viss mazliet aiziet ciet, liekas, ka ir kaut kādas formulas. Līdz ar to idejas vairs nenāk tik viegli. Tas ir tāpat kā ar dzintaru.

Var iet gar jūras krastu, kā to dara lielākā daļa cilvēku, un vienkārši atrast. Bet var kā profesionāļi, satinušies hidrotērpos, pie pareizajiem vējiem un straumēm ar ķeselēm ķert dzintarus.”

Voldemārs atzīst, ka šobrīd, nominēts Gada liepājnieka titulam, jūtas kā milzu dzintaru izcēlis: ”Esmu saņēmis daudz dažādu reklāmas balvu, bet šī  noteikti ir viena no unikālākajām, pārsteidzošākajām, jaukākajām un vērtīgākajām, jo nekad mūžā man neviena pilsēta nav teikusi: nu tu būsi mūsu gada cilvēks.”