Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Trešdiena, 11. decembris

Vārdadiena: Valdemārs, Valdis, Voldemārs

"Dabas aizsardzība – forši, kamēr neskar mani"

Atslēgvārdi dabas aizsardzība

Marita Horna (no labās) uzskata, ka situācija ir uzlabojusies: "Nav kā kādreiz – ja brauc uz mežu, tad, kur ir ceļš, tur brauc iekšā. Domā – tur ir kāpa, tur nevar braukt." Guna Grimsta savukārt uzskata, ka vēlme postīt kāpas, būvējot pēc iespējas tuvāk jūrai, nav mazinājusies.
Foto: Andris Gertsons

Rūpes par vidi un dabas saudzēšanu ir mode, bet, vai cilvēki atbildīgi pret apkārtni ir tikai vārdos vai to pierāda arī darbi? Trauksmes cēlāju domas atšķiras. 

No draugiem par pretiniekiem

Šās tūkstošgades sākumā pāvilostniece Marita Horna pašvaldību vēlēšanās startēja vienā sarakstā ar pašreizējo Pāvilostas Novada domes priekšsēdētāju Uldi Kristapsonu. To viņa pati atgādināja rudenī dabas darugu organizāciju konferencē Jūrkalnē. Pēc vēlēšanām atsaucību guva viņas ierosme izveidot Pilsētas domē komisiju kāpu un pilsētas zaļās zonas aizsardzībai. Tajā darbojās 11 cilvēki – tie, kuriem rūp pilsētas sakoptība un vides aizsardzība. Tika atjaunots konkurss par sakoptāko sētu, izveidoti divi publiskie stāvlaukumi pie jūras. Teritorijas plānojumā tie bijuši paredzēti pelēkās kāpas pašā vidū, un šī iecere novērsta. Taču ar laiku viņai radās domstarpības ar pašvaldības vadību, M. Hornu uztrauca "Kurzemes sētas" būvniecība krasta kāpu aizsargjoslā, Vītolu un Kalnu ielas apbūve. "Pēc pusotra gada darbošanos bijām spiesti beigt," atceras pāvilostniece. 2010. gadā viņa nodibināja Pāvilostas Kultūrvēsturisko vides centru.

Tagad M. Horna saka – cilvēki ir kļuvuši atbildīgāki, bet līdz tam ir noiets ceļš vairāku gadu garumā. Kā vienu no galvenajiem panākumiem viņa min to, ka ikvienā īpašumā ir uzstādīts atkritumu konteiners. "Cilvēks vairs nedomā, kur kādā tumšā brīdī tos gružus nesīs – uz mežu vai uz kāpu." 

Ražotāji uzspiež būt nevīžīgam

Nākamais solis ir atkritumu šķirošana. Biedrības "Zemes draugi" pārstāve Guna Grimsta spriež, ka jauni cilvēki to pieņem daudz ātrāk. Viņiem  to māca skolā integrētajos mācību priekšmetos. Pēc tam bērni aiznes šo domāšanas veidu mājās vecākiem. Vācijā skolās katrā kabinetā un gaitenī esot izvietotas gružkastes stiklam, plastmasai, papīram un bioloģiskajiem atkritumiem. Latvijā līdz tam vēl jāizaug. "Ja būtu piedāvājums, varbūt arī šķirotu," viņa saka.

M. Horna stāsta, ka Pāvilostas novadā iedzīvotājiem šāda iespēja jau tiek dota. Konteineri izvietoti domē, vidusskolā, Vērgales pagasta pārvaldē. "Iespējas ir radītas," saka M. Horna. To, vai cilvēki tās arī izmanto, esot jāprasa domes darbiniekiem. Viņa gan pasmaida: arī pašai mājās neiet pārāk viegli, pieradinot ģimeni, ka visu vienā gružkastē nevar mest.

"Ir, kas saka – šķirotu, ja konteiners būtu pie mājas. Bet, atvaino, nav taču grūti to pudeli ielikt somā un aiznest līdz konteineram!" uzskata G. Grimsta. Tāpat iestādēs un uzņēmumos, kas rūpējas par atkritumu šķirošanu. Cilvēki, strādājot kabinetos, atkritumu urnā visu met kopā, jo tieši tur, lūk, nav speciālizētā konteinera.

Pasaules Dabas fonda lauku attīstības programmas vadītājs Ints Mednis stāsta, ka laukos cilvēki atkritumus šķiro paši savām vajadzībām. "Kalnišķos tu vari šķirot, bet atbrauc viena mašīna un sagāž visu kopā. Tas nav labs mesidžs," viņš saka. Viņu vairāk uztrauc tas, ka patērētājsabiedrības dzīvesveids rada vairāk gružu nekā kādreiz. "Ražotāji tagad neviļus uzspiež būt nevīžīgam – tāda kastīte sieram, tāds iepakojums maizei..."

Gribēšana nemazinās, mainās metodes

No malas skatoties, šķiet, ka atpūtnieki pēdējā laikā kāpas izbraukā mazāk. "Tas ir kā tabu," M. Horna apstiprina. "Ja brauc, tad ar intrigu – kas būs. Varbūt kāds jaunietis ar mocīti pārskrien pāri."

I. Mednis gan stāsta, ka lejpus Liepājas situācija ir sliktāka: "Kā pēc mēness fāzēm. Pierobežas ciemos vienubrīd ir ļoti labi, bet tad atkal sākas." Pasaules Dabas fonda pārstāvis uzskata, ka šis jautājums risināms valsts mērogā. Pašlaik cilvēki īsti nemaz nezina, ko drīkst un ko nē. Vai drīkst braukt pa ceļu, ja tas nonāk līdz jūrai? Ir izvietotas zīmes, ka iebraukt kāpās aizliegts. Bet kur tā robeža sākas? Trūkst informācijas.

Arī būvniecība krasta kāpu aizsargjoslā šķiet desmit gadu laikā būtiski mazinājusies. G. Grimsta gan ir skeptiski noskaņota. Šis process vairs nenotiek tik intensīvi kā tūkstošgades sākumā, jo toreiz bijis uzrāviens – visu drīkst, jo tur nekā nav. Tagad, viņasprāt, gribēšana nav mazinājusies, bet mainījušās metodes. "Ja ir mežs, kur nedrīkst būvēt, teritorijas plānojumā izveido mežaparku, kur drīkst. Ja krasts, tad tiek iezīmēts ciems, lai var būvēt simt piecdesmit metru attālumā," dabas aizstāve skaidro.

Papē un Nidā būvniecību ietekmējusi ekonomiskā krīze, uzskata I. Mednis un piebilst: "Patiesībā būvniecība nav nemaz sākusies. Ja pabrauc pa Jūrmalciemu, Papi, Nidu, visur ir zīmes "Pārdod". Kad tirgus aktivizēsies un varēs saņemt kredītus ar maziem procentiem, tad tik sāksies!" Viņaprāt, tas varētu notikt pēc pāris gadiem.

G. Grimsta ir pārliecināta, ka miera nebūs kamēr viss krasts netiks "nobliezts ar būvēm". Un atceras pelēkās kāpas aizsardzībai veltīto dievkalpojumu. Aribīskaps Jānis Vanags teica: "Es izeju pie jūras un domāju – gribētu, lai man šeit būtu māja. Bet tad iedomājos, ka te žūst veļa, un saprotu, ka vairs nebūtu tik skaisti."

I. Mednis papildina, ka ārzemēs zemei jūras krastā ir zemas cenas, jo kāpas taču pamazām tiek noskalotas. Latvijā ir otrādi – 300 līdz 400 metru tuvumā zeme ir visdārgākā, tālāk cilvēkus tas vairs neinteresē. "Māja pie jūras – tas ir statuss. Tuvāk jūrai māju vēlas ārzemnieki, latvieši meklē tālāk. Lietuviešiem vajag tuvāk jūrai, jo viņiem tās ir maz." Tomēr I. Mednis nedomā, ka cilvēki nodarbosies ar patvaļīgu būvniecību. "Es esmu pusoptimists." Papē cilvēki cits citu tagad vēro, notiek informācijas apmaiņa.

M. Horna piebilst, ka tāpat tagad cilvēki reaģējot uz situācijām, kad ierauga, piemēram, mežā izgāztus atkritumus. "Uzreiz zvana – kas tas ir, vajadzētu rīkoties." 

Pie mums mēslo divreiz vairāk

G. Grimsta min vēl kādu pozitīvu tendenci. Daudz pazīstamu cilvēku vairs neizvēloties kažokādas. "Saprot, caur kādām ciešanām dzīvnieki iziet," viņa piebilst. Tajā pašā laikā ūdeļu audzēšanas fermu Latvijā kļūst arvien vairāk. Vai mēs tuvojamies Dānijas līmenim? "Dānija ir demokrātriska valsts," nosaka "Zemes draugu" pārstāve. "Mēs neesam." 29. novembrī, dienā, kad pasaule atzīmēja "Brīvs no kažokādām" dienu, telekompānija "LNT" esot rādījusi raidījumu par Plocē topošo zvēraudzētavu – cik tur viss jauki un skaisti.

Latvija dzīvnieku aizsardzības jomā turoties stipri aiz attīstītām pasaules valstīm. Amerikā, piemēram, cilvēki neiziet sabiedrībā ģērbušies kažokādā, jo baidās, ka to sabojās ar krāsu. Latvijā par to neuztraucas, jo zina, ka neviens neko tādu nedarīs. "Mēs esam pieticīgāki, kautrīgāki. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā visvairāk sūdzību tiek saņemts krievu valodā. Latvietim liekas – ko tad es," spriež G. Grimsta.

Pieminot zaļo komponenti, kas izveidota, lai lauksaimniecību padarītu zaļāku, Latvijā nereti pasmaida. Mums taču līdz dāņu un vācu zemes miglošanas līmenim vēl augt un augt. I. Mednis apgalvo, ka šādam viedoklim nav pamata. Bijušas ziņas, ka šeit uz vienu hektāru zemes lieto 170 kilogramu minerālmēslu, bet Rietumeiropā tikai simtu. Taču šī informācija noklususi. "Agrāk Latvijā minerālmēslus tik intensīvi nelietoja, jo zemniekiem nebija naudas. Tagad, lai cenas ziņā mēs varētu konkurēt ar Rietumeiropu, kur dabas apstākļi lauksaimniecībai ir piemērotāki, mums ir jāmēslo. Varam bioloģiski cīnīties, bet no tā ir maz efekta," Pasaules Dabas fonda lauku attīstības programmas vadītājs raksturo situāciju. "Stāstām, ka biodegviela ir laba. Bet rapsis līdz ziedēšanai vairākas reizes jāmiglo. Gribam tūrismu, bet Liepāja pat nevar dabūt Zilo karogu. Jo no polderiem pa Bārtu minerālmēsli nonāk ezerā un pēc tam – jūrā." Esot jāmeklē tehnoloģijas, kas liedz ķīmiskajiem savienojumiem nonākt vidē. 

Vairāk pļaut, vairāk cirst

M. Horna gan ir mazliet satraukta par to, ka par vēsturi kļūst skolēnu iesaiste vides sakopšanas darbos. To, ko agrāk darīja bērni, tagad paveic simtlatnieki un citi pašvaldības darbinieki. "Brīvprātīgo vispār nav. Ja nu vienīgi kāds, ejot uz jūrmalu, paņem maisiņu līdzi un salasa tur esošos atkritumus," nosaka pāvilostniece. Tāpēc viņa baidās, vai nākotnē, ja cilvēkus aicinās uz talku sakopt apkārtni, viņi sapratīs, ka tas ir svētīgs darbs. Vai nedomās – lai dara tas, kam par to maksā.

I. Mednis gan mierina, ka jaunā paaudze ir atbildīgāka nekā iepriekšējā. Patlaban socioloģiskās aptaujas rāda, ka cilvēkiem visvairāk rūp sociālie un ekonomiskie jautājumi. Dabas aizsardzība ir 22., 23. vietā. "Dabas aizsardzība – tas ir forši, kamēr neskar mani. Kamēr ir kaut kur blakus," secina dabas aizstāvis. Par šo jautājumu vairāk esot jārunā likumdošanas līmenī.

"Galvenais ir audzināt cilvēkus. Ja zina, tad nedara. Ja nezina, tad dara," secina G. Grimta. Par piemēru viņa min kolēģi, kura atteikusies no kažokādu iegādes pēc tam, kad redzējusi, cik nežēlīgi pret dzīvniekiem izturas audzētavās.

"Ir jāizaug paaudzei, kam ir trīs rokas vai nagi kā govij, lai cilvēki saprastu, ka kaut kam ir jāmainās. Ja sāks trūkt dabas resursu, ko cirst un eksportēt, sāks aizdomāties, ka tas nav tikai tāpat vien, kad zaļie bļauj – sugas un biotopi mazinās," uzskata I. Mednis. Viņš piebilst, ka politiskā līmenī pagaidām izmaiņas nav plānotas. "Nākamajā plānošanas periodā mums ir plānots ekonomiskais izrāviens. Tātad – vairāk pļaut, vairāk cirst."

  • Komentāri (0)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Novadi zaļo

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!