Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Trešdiena, 11. decembris

Vārdadiena: Valdemārs, Valdis, Voldemārs

Tūristi aizbrauc, gruži paliek

Atslēgvārdi zaļā istaba | pāvilosta

Foto: Andris Gertsons

Laiska atpūta pie jūras ir piekrastes uzņēmēju vislabāk pārdotā prece. Mierpilna idille ar skaņām, smaržām un garšām interesē daudzus, tomēr realitātē saimniekiem pēc tūristu pulkiem jārēķinās arī ar atstātiem gružu kalniem. Ar tuvāko novadu viesu māju saimniekiem runājām par to, kā pieradināt cilvēkus aiz sevis savākt to, kas paliek pāri: pudeles, bundziņas, burciņas, tūtiņas, paciņas un visu pārējo.

Fotoaparāts – ui, cik noderīgs palīgs!

Pāvilostā, kā smejas vietējais tūrisma uzņēmējs JURIS BLAUBĀRDIS, vasarā iemītnieku skaits ne tikai divkāršojas, bet pa laikam pat trīskāršojas. Pašā centrā brīžam iet kā bišu stropā, un tam līdzi nāk arī raizes par vides tīrību. 

"Ja mēs runājam par gružiem, tad, manuprāt, pašvaldībai vispirms vajadzētu pārliecināties, vai katras privātmājas saimniekam sētā ir savs gružu konteiners," saka Juris. "Citādi spēj tik vaktēt, kā Rīgas kundziņi citu konteinerus īsā laikā piegādā pilnus."

Juris ar ģimeni tūrismam pievērsies pirms vairāk nekā pieciem gadiem. Tagad viņiem ir gan viesu māja, gan kempings, un šosezon jau vienam telšu laukumam pievienosies otrs. Pietiekami plašs piedāvājums, lai vērtētu, cik naski ir atbraucēji uz savu gružu savākšanu. Pirms ķerties pie viesu vērtēšanas, Juris vēlreiz uzsver tā saucamo "ar vienu kāju pāvilostnieku" izdarības. Ar to domāti labi situēti cilvēki, kas savu ikdienas dzīvi vada Rīgā, visbiežāk strādā labi apmaksātu darbu, bet brīvdienas, it īpaši vasarās, pavada savās lauku mājās Pāvilostā.

"Viņi tā vien meklē, kur izmest savus gružus, bet paši savā sētā konteineru nevar nolikt," stāsta Juris. Lielais gružu konteiners viņa kempinga laukumā ir pilns īsā laikā. Un Juris stāsta vienu gadījumu. No rīta zvana telefons. "Guten Morgen, Juris!*" saka viesis no Vācijas, kas tur apmeties savā vagoniņā un aicina atnākt – viņš kaut ko parādīšot. Juris mīļu prātu dodas parunāties. "Man patīk pašam viesus sagaidīt, pašam ar tiem parunāties – tas ir personiski, un tad arī cilvēkam negribas darīt cūcības, ja pats esi ar saimnieku sarokojies, nekā tad, ja visa darīšana būtu anonīma," viņš skaidro savus uzskatus.

Aizgājis pie vācieša parunāties, un tas rāda savā fotoaparātā bildi, ko uzņēmis tai pašā rītā ap pulksten sešiem. Tajā redzams, kā pie laukuma piebrauc lepna automašīna, no tās izkāpj krāšņa kundzīte, ceļ ārā krāsu bundžas un visādus citādus mēslus un samet Jura kempinga gružu konteineros. Skaisti, vai ne! 

Starp citu, fotoaparātu kā audzināšanas līdzekli Juris licis lietā arī pats. "Ui, cik noderīgs rīks!" viņš smejas. "Un mobilais telefons tāpat." Reiz nolēmis vakara pusē uzkāpt skatu tornī un ar tālskati pavērot, kas notiek apkārt. Jau tā kā satumsis, kad tuvojušies divi velosipēdisti. Juris viņus labi pazinis – smalki kungi no Rīgas. Un ko viņi? Piebraukuši pie Jura mājas un izmetuši tur konteinerā savu gružu maisu. "Nu ko – kāpu lejā un gāju iepazīties," viņš stāsta. "Tā un tā – es esmu šīs mājas saimnieks. Un kas jūs būtu? Un kas tas tāds?" To sakot, Juris rādījis uz izmesto gružu maisu un tik fotografējis – gan to, gan abus velosipēdistus. Un mierīgā balsī stāstījis: tagad saukšu policiju. Un bildes būs arī vietējā avīzē. Vai kā nobijušies! Un Juris vēl padalās pieredzē: nav ko trakot, sarunām jānotiek pavisam mierīgi, bet, ja tas otrs sāk strīdēties, draudēt vai vēl ko līdzīgu, var izņemt mobilo telefonu, mierīgi pavēstot, ka būs ne tikai fotogrāfijas, bet arī sarunas ieraksts. Un šķiroties ir vērts pieteikt, lai pastāsta arī citiem: ja nevarēs savus gružus paši savākt, joki nebūs. 

Stāstot par to, kas ir tie lielākie vides piemēslotāji, Jurim nav ilgi jāprāto: skaidrs, ka mūsu pašu bāleliņi. Īpaši, ja gadās kādas jauniešu kompānijas, tad pie ugunskura paliek kā karalaukā: alus pudeles, bundžas un viss cits, no kā ēsts un dzerts. Bet, ja runā par ārzemniekiem, tad tie ir vācieši. "Man šķiet, ka viņi mūs joprojām uzskata par tādiem homo sovieticus – padomju cilvēkiem, kas nekā laba dzīvē nav redzējuši," Juris paironizē un stāsta konkrētu gadījumu. Sēž vāciešu kompānija turpat pie ugunskura, bet mazliet tālāk nelielas priedītes. Un cilvēks ņem un lauž tai zarus un met ugunskurā. Juris prasa: kāpēc tu tā dari? Nē, nē, viņš to priedi neesot aplauzījis, viņš meklējis zarus tālāk. "Kur tālāk?" nosmejas saimnieks. 

Tāpēc, lai ar piegružotājiem cīnītos un tos audzinātu, pirmkārt, pietiekamā daudzumā jābūt konteineriem, kur visus atkritumus izmest. "Ja tie ir, lielākā daļa cilvēku tomēr nemēslo zemē," saka "Zvejnieksētas" saimnieks. "Un, otrkārt, pašam visā ir jābūt klāt, ar cilvēkiem jārunā." Taču viņš atzīst, ka ar katru gadu situācija tomēr kļūst labāka, cilvēki aug un mainās uz labo pusi.

Gruži – tā ir darba sastāvdaļa

Vasarā atpūtnieku netrūkst arī viesu namos, kas atrodas piekrastes zonā Nīcas novadā. "Lielākoties tie ir lietuvieši," pārliecināti saka "Šķilu" saimnieks NORMUNDS TINTE. Viņam pieder gan viesu māja, gan kempinga laukums, un taka ved līdz pašai jūrai.

"Gruži jāvāc katru rītu: gan iztukšotās alus un citu dzērienu pudeles un kārbas, gan šašliku cepamie un citi atkritumi. Cilvēki pamet visu, kā sēdējuši, aizbrauc un to cūcību atstāj," neslēpj saimnieks. Un neslēpj arī to, ka reizi pa reizei par to visu sanāk dusmas, bet ko padarīsi, tava saimniecība – ej un vāc! Un to, ka lietuvieši nudien ir nekārtīgi cilvēki, saimnieks neslēpj. Lai gan, protams, visā tajā lielajā masā ir arī pa ļoti kārtīgām kompānijām, kas visu perfekti aiz sevis savāc. Bet tādu noteikti nav vairākums.

Runājot par gružošanu, "Šķilu" saimnieks vēl stāsta, ka dažkārt ir gadījumi, kad viesu postījumu dēļ no iekasētās naudas ne tikai nav nekādas peļņas, bet pat rodas prāvi zaudējumi – daudz vairāk, nekā nopelnīts, jāiegulda postījumu sakārtošanā. Ar laušanu, plēšanu un apkārtnes postīšanu īpaši izceļoties krievu atpūtnieki. "Ieiet tāds piedzēries viesis tualetē, kā bliež ar dūri, tā sienā caurums," stāsta saimnieks. Un tad vēl pievemtas visas malas. To neviens aiz sevis nesavāc.

"Protams, mēģinu runāt un teikt, ka aiz sevis jāsavāc, bet reizēm nemaz nepaspēj pateikt – kad atnāku, viņi jau ir prom, bet mēslu kaudze palikusi, lai gan turpat netālu ir gružu konteiners," saka Normunds. Viņš domā, ka šāda attieksme nav meklējama ne tautībā, ne mītnes zemē – tāda ir nekulturālu un neaudzinātu cilvēku daba. Arī taciņas malā, kas ved līdz jūrai, ik dienas jāsalasa dažādu dzērienu pudeles un bundžiņas. It kā būtu grūti izmest konteinerā, jo to "Šķilās" netrūkst.

"Taču tā ir mūsu darba sastāvdaļa," "Šķilu" saimnieks saka par gružotājiem. Viņš saprotot, ka ar tiem vienmēr būs jārēķinās. "Paskatieties, kāds ir Liepājas centrs pēc Jaungada sagaidīšanas – arī ar to jārēķinās."

  • Komentāri (0)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Novadi zaļo

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!