Sindija ir vērgalniece, kurai pirms sešiem gadiem, kad viņa vēl mācījās mākslas vidusskolas pēdējā kursā, atklāja ļaundabīgu audzēju – Hodžkina slimību 4. stadijā.

Neskatoties uz uzsākto ķīmijterapiju, Sindija skolu pabeidza un diplomu saņēma, taču izlaiduma svinības meitene pavadīja slimnīcā.

“Pēc pirmās ķīmijterapijas vēzis tika uzveikts. Divus gadus Sindija bija šķietami vesela. Tomēr audzējs atgriezās atkal un atkal.

Lai ar to cīnītos tika pielietota vēl spēcīgāka ķīmijterapija, staru terapija, kā arī tika veikta cilmes šūnu pārstādīšana. Tomēr slimība neatkāpās,” stāsta L. Babko.

Šobrīd ārstu konsīlijs ir nozīmējis Sindijai imūnterapiju ar “Pembrolizumab”, kas atbilst Eiropas un ASV Hodžkina slimības ārstēšanas vadlīnijām.

Valsts šīs zāles Sindijas diagnozei diemžēl neapmaksā un individuālā zāļu kompensācija ir atteikta.

“Ik pēc trīs nedēļām zāļu iegādei nepieciešami 3860 eiro, gadu ilgam kursam – 65 620 eiro.

Šādu līdzekļu Sindijai nav, viss ko var darīt ir lūgt līdzcilvēku palīdzību. Šīs zāles ir Sindijas vienīgā cerība!” skaidro draudzene.

Laura stāsta, ka ar Sindiju iepazinās 2013. gadā, kad uzsākušas mācīties Liepājas mākslas un dizaina vidusskolā.

“Abas bijām izvēlējušās interjera dizaina profesiju. Pirmo reizi ar Sindiju ierunājos latviešu valodas stundā, kad kopā ar pasniedzēju staigājām pa pilsētu un apskatījām pieminekļus. Kad sapratu, ka esmu apmaldījusies un nezināšu, kā tikt atpakaļ uz dzīvokli ko īrēju, vērsos pie Sindijas ar cerību, ka viņa zinās, kā nokļūt turp.

Izrādījās, ka viņa arī ir atbraukusi no laukiem un tā pat kā es nezin kurp doties. Tā sākās mūsu draudzība,”

atminas Laura.

Sindija šo gadu laikā viņai kļuvusi tuva kā māsa.

“Kad mana audžu ģimene atteicās no manis, biju spiesta agrā vecumā sākt patstāvīgu dzīvi, tieši Sindija bija tā, kas man ļoti palīdzēja. Man bija ļoti maz naudiņas, nepietika visam, lai maksātu par dzīvokli un nopirktu pārtiku.

Tad Sindija to veda no saviem laukiem pa kluso nesakot mammai. Bija reizes, kad aizbraucu pie viņiem ciemos un viņas mamma naudiņu man tāpat vien iedeva.

Labāku draugu nevar vēlēties,”

par Sindijas labo dabu stāsta draudzene.

“Ģimene man ir ļoti palīdzējusi un stāvējusi blakus, caur asarām un sliktām ziņām, nezaudējot cerību. Es vēl ticu un ceru par iespēju būt veselai un dzīvot mierīgu dzīvi, bet ir grūti, kad tik bieži nākas dzirdēt tik bēdīgas ziņas.

Patvērumu šobrīd rodu mākslā – gleznoju zīmēju, nodarbojos ar rokdarbiem. Tas man palīdz izpaust smagās emocijas, ko grūti izteikt vārdiem,” atklāj pati Sindija.

Ziedot Sindijai Dunaiskai var šeit.