Jau rakstījām, ka aizvadītā gada nogalē policijā vērsās kāds ārzemnieks, kuram pieder divi dzīvokļi Kuģinieku ielas 9.namā, kur 2005.gadā tika atrastas zeltlietas. Policija vēl izvērtē šo lietu, taču izskatās, ka apzinīgais vērtslietu atradējs, kurš tās nodeva likumsargu pārziņā, atlīdzību neiegūs.

Nīderlandes pilsonis Jēkabs Johanness Venmans prasa nodot zeltlietas viņam, jo no 2004.gada ēka piederot viņam, tādēļ viņš uzskata, ka vērtslietas atrastas viņam piederošajā mājas daļā un ir viņa īpašums. Nīderlandietis arī pauda sašutumu, ka policija meklējusi zeltlietu īpašnieku vai tā mantinieku ar laikrakstu starpniecību, neziņojot viņam.

Liepājas pilsētas un rajona Policijas pārvaldes priekšnieks Arturs Vaiteiks “Kurzemes Vārdam” neslēpa neizpratni, kādēļ tiek pausts viedoklis, ka policija nekā nedara, lai atrastu zeltlietu īpašnieku. “Šī lieta velkas jau vairāk nekā gadu, un mēs esam mēģinājuši rast risinājumu, kā saskaņā ar Civillikumā esošajām normām lietu atrisināt. Prasījām izskaidrojumu dažādām ministrijām, arī Tieslietu ministrijai, kā arī Valsts ieņēmumu dienestam. Neviena no minētajām institūcijām nav īsti kompetenta kādam zeltlietas atdot, un tas nozīmē, ka policijai būs jāpieņem lēmums, kam tad īsti pienākas atradums,” skaidroja A.Vaiteiks un pastāstīja, ka likumsargi precīzi ir noskaidrojuši, tieši kurā vietā mājā Kuģinieku ielā zeltlietas tika atrastas. Viņš apstiprināja, ka vērtslietas atrastas mājas daļā, ko 2004.gadā nopirka ārzemnieks, taču norādīja: “Dzīvokļi, kur atrada zeltlietas, patiesi pieder nīderlandietim, bet, piemēram, ārsienas un jumts taču nepieder vienam cilvēkam, tas ir mājas kopīpašums. Tādēļ policija vēlreiz pieprasīs pilnus zemesgrāmatas datus, lai nekļūdītos.” Tas tiks darīts, lai policiju nevainotu neobjektīva lēmuma pieņemšanā. “Zelts tiks atdots saskaņā ar Civillikumu,” vēlreiz uzsver amatpersona un atgādina: “Šis ir izziņu pieprasīšanas un dažādu viedokļu skaidrošanas laiks, jo Civillikums 1937.gadā citādāk traktēja zemes īpašniekus un dzīvokļu īpašniekus.”

A.Vaiteiks atzīst, ka patlaban, vadoties pēc Civillikuma, dzīvokļu īpašniekam ir tiesības pretendēt uz vērtslietām. Pagaidām gan vēl nav skaidrs, uz visu atradumu vai tikai daļu. A.Vaiteiks arī neslēpj, ka, iespējams, atradējs nesaņems ne nieka. Taču tas vēl jāprecizē: “Policija ar šādu gadījumu Latvijā sastopas pirmo reizi.”

Taujāts pēc viņa personiskā viedokļa par to, ka nīderlandietis, kurš 2004.gadā nopircis dzīvokļus un tikai gandrīz pusotru gadu pēc zeltlietu atrašanas pieprasījis atradumu, A.Vaiteiks atbild īsi: “Civillikums nenosaka termiņu, cik ilgā laikā var pieteikties uz atradumu. Tas strikti nosaka tikai termiņu, kad var pretendēt uz mantojumu.” 

Atgādināsim, ka zeltlietas 2005.gada 9.septembrī neapdzīvotā mājā Kuģinieku ielā 9 atrada 13 gadu vecs pusaudzis. Atradums bija ievērības cienīgs – zelta gredzeni un ķēdītes 154 gramu kopsvarā: astoņi laulību gredzeni ar iniciāļiem, iegravētiem gadskaitļiem, vairākas zelta ķēdītes, viena apjomīga zelta ķēde un četri gredzeni bez dārgakmeņiem, zelta pulksteņa ietvars un auskars. Zeltlietas bija ietītas laikraksta fragmentā, kas datēts pagājušā gadsimta 40.gados, kas liek domāt, ka ap šo laiku tās arī noslēptas. Policijā ar atradumu vērsās zēna aizbildne.

Ita Cērmane,
“Kurzemes Vārds”