“Nu, un kā tad ar blēņām? Vai blēņas arī bija?” jautā Ziemassvētku vecītis klēpī iesēdinātam puikam. Un uzzina ne tikai to, ka mamma dažkārt uz viņu bārusies, bet arī to, ka tētis mēdz dažkārt bārt mammu. Kamēr apkārt skan pieaugušo smiekli, vecītis ar puiku vienojas, ka tā jau dzīvē mēdz gadīties, un novēl nākamgad piedzīvot mazāk bāršanos. Ne tikai mazie, bet arī lielie Ziemassvētku laikā tomēr visvairāk gaida Ziemassvētku vecīša apciemojumu, jo tieši šis bārdainais vīrs atnes saldumu pakas, lelles un automašīnas, grāmatas un arī kādas citas sen gaidītas veltes.

Un lai gan Ziemassvētku vecītis mēdz būt tik dažāds –

ģērbties ne tikai sarkanā mētelītī, bet arī zilā, zaļā vai iepelēkā, runāt dobjākā un ne tik dobjā balsī, tomēr kāda dāvaniņa viņam vienmēr līdzi. Un tā nu vienam mazulim nereti tiek pa veselam klēpim konfekšu – mammas, arī tēta darba vietā, skolā un vēl kādā pulciņā.

Ziemassvētku sarīkojumi šajās dienās norisinājās ne tikai skolās un bērnudārzos, bet arī citviet, kur darbinieku bērnus sveica lielāki un mazāki uzņēmumi. Kāds devās apciemot vecīti Ziemupē vai Jūrkalnē, cits kopā ar dažādās dzīvnieku maskās tērptiem cilvēkiem rotaļājās kādā lielā zālē, bet “Kurzemes Vārda” darbinieku bērni kopā ar saviem vecākiem brauca meklēt sniegu un Ziemassvētku vecīša dāvanas uz Bernātu pusi. Sniegu mums atrast neizdevās, gluži otrādi, varējām izbaudīt gandrīz pavasarīga piknika priekus. Pašdarinātas rotiņas sakārām dzīvas egles zaros, satikām trijotni jautru un enerģisku rūķu, kuru lomās bija iejutušās vietējās meitenes. Tie, kas bija par vecu vai jaunu rotaļām, dzēra tēju un mielojās ar turpat ceptām desiņām, lai gan vēlāk Ziemassvētku vecītim dzejoļus skaitīt devās arī sasirgušo un mājās palikušo bērnu māmiņas un vecmāmiņas. Un, par laimi, kopīgi mums izdevās atgūt pazaudētās dāvanas, starp kurām bija arī pa mazam rozīgam sivēntiņam – nākamā gada simbolam. Tā varbūt arī nebija viskārotākā mazuļu dāvana, jo īstās, ne bez vecāku atbalsta sagādātās, vecītis solīja atnest pašā Ziemassvētku vakarā, taču vismaz mazumiņu prieka noteikti sagādāja.

Un pēc tam, kad bija izbaudīts dāvanu saņemšanas prieks, ikviens varēja tikt arī pie dāvināšanas prieka – dodoties apciemot omas un citus radus, kam “īstais Ziemassvētku vecītis dāvanas vairs nenes”. Jo katram taču zināms, ka Ziemassvētku prieks piedzimst – ne tikai saņemot, bet arī dāvinot dāvanas, tātad apdāvinoties! Un mums pavisam drošas ziņas, ka Ziemassvētku vecītis ar dāvanu maisu mūsu pusē klaiņos vēl līdz pašai Zvaigznes dienai. Tāpēc cerība lai nepamet nevienu, kas pagaidām palicis bez dāvaniņas.