Lielās jubilejas priekšvakarā
“Šis ir saspringts laiks,” – tā par šo Adventi saka Liepājas Ciānas draudzes mācītājs Ilmārs Arājs. “Gatavojamies ne tikai Ziemassvētkiem, bet arī sava dievnama simt gadu jubilejai. Gadās, ka  ne vienmēr viss iznāk, kā esam vēlējušies. Bet tās ir gaišas rūpes, ko darām ar gaišām domām, tā, lai svētki būtu ne tikai pašiem, bet arī citiem.

Mēs pateicamies Dievam, ka mums jau simt gadu ir savas mājas, kur draudzei pulcēties un kalpot, kur aicināt ļaudis. Un domājam arī ne tikai par ārējo dievnamu, kur nākam kopā. Īstais dievnams jau ir mūsos pašos. Kāds tas, to nosaka pati draudze. Mums jācenšas būt gaišiem, redzamiem pilsētā ar savu ticības dzīvi.

Nevar sacīt, ka pie mums ir slikti un tumši. Ir gaiši un ir priecīgi. Draudze darbojas. Svētdienas skola darbojas. Arī muzikālā kalpošana. Jauniešu pulciņš ir aktīvs, pulcējas vakaros, viņiem ar dievkalpojumu vien nepietiek, viņi nāk arī kopā uz Bībeles studijām. Ar savu laikmetīgo jauniešu dziedāšanu un priekiem savās sapulcēs arī viņi gatavo sevi dievnama simtgadei. Jauniešus vada Diāna Gūža. Priecē, ka viņi prot atrast draugus citās draudzēs, darbojas kopīgos pasākumos ar Pāvila baznīcas, ar Grobiņas baznīcas, arī metodistu jauniešiem. Jaunieši iet plašumā, uz ārpusi, iet uz Liepājas skolām, rāda, kas viņi ir un ko viņiem dod baznīca. Draudzē ir arī citas aktivitātes, piemēram, māsu vienības kalpošana.”

Mazās lāses krāj lielus ūdeņus

Astrīda Vēsmiņa Ciānas draudzē vada māsu vienības kalpošanu.
“Māsu vienību kalpošana baptistu draudzēs ir sena tradīcija,” viņa stāsta. “Tā pastāv kopš tiem laikiem, kad Latvijā sāka dibināt baptistu draudzes. Mēs apzinām draudžu vecākos cilvēkus, tos, kuri ir saslimuši, cilvēkus, kuri ir jāapciemo tādēļ, ka viņi ir vientuļi vai viņiem ir kādas citas vajadzības – kā garīgas, tā laicīgas. Atbalstām arī Svētdienas skolas darbu. Katru gadu tiek rīkoti tirdziņi, kuru ieņēmumus ziedo Svētdienas skolai. Tajās reizēs ir arī kafejnīca, ir loterija, paši draudzes locekļi atnes kādu adījumu vai citu rokdarbu vai vēl ko citu. Par niecīgām naudiņām to iztirgojam, un tā pamazām mazas lāses sakrāj lielus ūdeņus. Tas vajadzīgs, lai šiem bērniem Ziemassvētkos tiktu lielāks prieks, jo uz Ciānas draudzes Svētdienas skolu nenāk tikai draudzes bērni, bet visi, kas vēlas. Pulciņš sanāk diezgan paprāvs.

Māsu vienības kalpošana nozīmē kalpot arī ar lūgšanu. Reizi nedēļā vienu vakaru draudzes māsas nāk kopā un lūdzas. Katru lūgšanu, tāda ir baptistu pārliecība, Dievs arī uzklausa. Šajos vakaros māsas pārrunā arī savas aktualitātes, problēmas, ja ir tāda vajadzība.
Reizi mēnesī dievnamā notiek sadraudzības vakars. Ko tas dod sievietēm, kas tajos piedalās? Ja tur neejam rituāla pēc, bet ar atvērtām sirdīm satikt Jēzu, tad jūtamies, ka to, ko esam saņēmušas, esam Dieva priekšā nolikušas kopīgi.”

Savulaik Ciānas dievnamā bija arī zupas virtuve. Nāca arī paēst cilvēki, kuri nav draudzē, vecākajiem ļaudīm nesa zupu uz mājām. “Bet,” atzīstas Astrīda Vēsmiņa, “izpildīt visus sanitāros noteikumus ir ļoti grūti, tie ļoti bargi, tāpēc virtuvi nācās slēgt.”
Šajā dievnamā var saņemt arī lietotas drēbes, ko atsūta no Dānijas un Zviedrijas. Tās aizved arī uz Nakts patversmi. “Taču mēs,” stāsta Astrīda Vēsmiņa, “Adventes laikā īpašu uzsvaru uz labdarību neliekam. Mēs to darām nepārtraukti, visu gadu. Ejam uz pansionātiem. Mūsu māsas iet arī uz bērnu sociālās aprūpes centru “Liepāja”, ved bērnus pastaigāties pa pilsētu. Arī šiem bērniem gatavojam dāvaniņas. Tās gatavojam arī Pelču Internātpalīgskolas bērniņiem ar īpašām vajadzībām. Mūs šī skola ļoti uzrunāja vasarā, kad tajā tika rīkota māsu vasaras nometne. Gulējām šo bērnu gultiņās, pie katras uzraksts, kā bērniņu sauc. Tā māsai Lidija Tervitei radās ideja, ka mums viņiem jāpalīdz. Bet īstenībā Adventes laiks, lai arī noslogots, jo jārīko ikgadējais tirdziņš, mums vairāk ir gaidīšanas laiks.”

Dzīvot pusmetru virs zemes

Ciānas draudzes priekšnieka vietnieks Jānis Čirkšis, ko daudzi liepājnieki pazīst kā jauku, darbīgu cilvēku, draudzē atbild par saimnieciskām lietām. Par sevi mazliet ironizējot, viņš saka, ka Adventes dienās dzīvojot kādu pusmetru virs zemes. Lidojumā. Viens darbs neesot padarīts, kad virsū nāk nākamais, jo dievnama simtgadei jānotiek kā īstiem svētkiem, nekā tur nedrīkst trūkt. Viņš vēro arī to, kā darbojas jaunieši, gādā, lai vīri uz kora mēģinājumiem ierastos pilnā skaitā, arī pats tajā dzied. Viņš arī gādās svētku eglīti.

Ko tādā steigā sirsniņa dara? “Tā jau ir,” viņš atkal puspajokam atbild. “Kad Ziemassvētki garām, tad nāk atslābums, jo esi tā noskrējies, ka svētku izjūtas vairs vakaram nepietiek.” Un pavisam nopietni piebilst: “Tā man ir liela nelaime, ka reizēm palaižu garām svētku noskaņu, gādājot, lai citiem ir labi. Tikai mājās, kopā ar savējiem pie eglītes, dažreiz atslābstu.

Kad biju pavisam jauns, saņēmu vienu apsveikuma kartīti, ko vēl neesmu aizmirsis: “Nest gaismu sevī, lai citus gaismā vadīt spētu.” To pats ņemu vērā, un gribu to vēlēt arī visiem liepājniekiem, kuri šo laikrakstu lasa. Ar visām rūpēm un steigu tomēr jūtos gaiši.”

Bet Dievnams atgūst spožumu

Ilmārs Arājs augstu vērtē to, ko Jānis Čirkšis paveicis. Arī viņa nopelns, ka dievnams atgūst spožumu, ka tam nu ir gaiši, skaisti logi. Bet Pilsētas dome piešķīrusi līdzekļus, un baznīca tagad ir arī izgaismota. “Ja dievnams ārēji ir gaišs, tad tas aicina arī draudzes brāļus un māsas pašiem būt gaišiem,” viņš saka. “Adventes laiks ir gaidīšanas laiks,” viņš piekrīt. Bet šai gaidīšanai nav jābūt pasīvai, tai jābūt aktīvai, lai Ziemassvētki pienāktu ar patiesu gandarījumu. Tāpēc ir arī gatavošanās, steiga, līdzi nesot pārdzīvojumus. Bet ieguvums pēc tam ir galvenais. Jo, praktiskos darbus darot, mēs domājam arī par savu iekšējo cilvēku: cik gatavs Ziemassvētkiem esmu pats? Jāpadomā, vai kaut kas nav jāpielabo paša raksturā, savstarpējās attiecībās, lai Ziemassvētku laiks visiem būtu priecīgs un gaišs.”

Jānis Čirkšis viņam piekrīt. “Mums sevi jāsagatavo tam, lai Jēzus Kristus mūs varētu uzrunāt. Viņš ir tas etalons, kas atšķir gaismu no tumsas. Citādi cilvēks iet kā pa krēslu, ne īsti gaismā, ne tumsā, un, uz kurieni iet, nezina.”

Ilmārs Arājs saka, ka tomēr ir labi, ka Ziemassvētku gaidīšanas laiks ir arī labdarības laiks. “Kā Jēzus saka: “Dalīsimies mīlestībā” – viņš atgādina. Viņš saka, ka strikti nenosoda arī veikalniekus, kuri taisa savu biznesu. “Dāvaniņas grib visi, lai veikalniekam arī tiek prieks, ka lielāki ienākumi,” saka mācītājs. “Bet šajos gaišajos svētkos, kad domā par Kristus piedzimšanu, ir arī jāsola sev, ka šī dalīšanās mīlestībā nedrīkst palikt tikai Ziemassvētkiem piederīga. Jo pēc svētkiem, pēc Jaungada tāpat būs cietēji, būs nelaimīgie. Un nedrīkst viņiem paiet garām arī ikdienā. Apņemšanās ziedoties, kalpot lai nāk līdzi visa gada garumā. Tā būs gaismas nešana tur, kur ir sadzīves tumsa. Neatstāsim,” viņš aicina arī citus liepājniekus, ne tikai savus draudzes locekļus, “Jēzus bērnu Betlēmē, silītē, tumsā vienu pašu, bet iesim ar viņu ikdienas dzīvē!” 

No Ciānas draudzes vēstures
1903.gadā no Nācaretes draudzes atdalījās grupa dievlūdzēju un nodibināja savu – Otro Jaunliepājas draudzi. Pirmais sludinātājs (1903–1905) ir Janis Puže.
1906.gada 16.jūnijā Mežu ielā 42 (tagad Lāčplēša iela 62) likts Ciānas dievnama pamatakmens. Zemi 6000 rubļu vērtībā uzdāvināja Pilsētas valde.
Namu lielākoties cēla paši draudzes locekļi, viņu darba vērtība bija ap 5000 rubļu. Nams draudzei izmaksāja 16000 rubļu, 9000 rubļu no tiem draudze aizņēmās un parādus maksāja daudzus gadus.
Dievnamu atklāja jau pēc pusgada, 1906.gada 17.decembrī. Svinīgajā dievkalpojumā runāja pilsētas galvas vietnieks Teodors Breikšs. Mācītājs šajā laikā bija Pēteris Bušmanis. Šo dievnamu joprojām uzskata par skaistāko baptistu baznīcu Latvijā. Jau toreiz, kad pilsētā galvenokārt lietoja gāzes apgaismojumu, tur tika iekārtota elektrība. Baznīcā bijušas arī krāšņas lustras, kas karu laikos pazudušas. Bijuši arī sienu gleznojumi, kas tagad, iespējams, saglabājušies zem vairākkārtēja apmetuma.
Ciāna bija pirmā draudze, kurā māsas spēlēja mandolīnas, kas ļoti piemērots mūzikas instruments draudzes sapulcēm. Mūzikai šajā draudzē ir liela nozīme. Pēc pieciem gadiem tajā ir jaunekļu un jaunavu biedrības, kā arī Svētdienas skola ar 400 bērniem.
Abos pasaules karos baznīca izmantota lazaretei. Sevišķi stipri tā bija cietusi Otrajā pasaules karā. Dievnams bija arī cietis apšaudēs. Jumta pārklājums atjaunots 1956.gadā. 1979.gadā uzbūvēja piebūvi. 
Draudze lepojas ar daudziem slaveniem draudzes locekļiem. Starp tiem ir slavenā diriģenta Marisa Jansona vecvecāki un tēvs, viņa vecmāmiņa baznīcā dziedājusi solo, bijusi skaista alta balss. Viņa bijusi arī tā, kura drosmīgi stājusies pretī vācu karavīriem un pierunājusi no dievnama neiznest un neiznīcināt skaistos, oriģinālos solus. Šajā baznīcā nākuši arī mūziķa Agra Engelmaņa vecāki. Draudzē brālis bijis arī gleznotājs Kārlis Cauka un citi. 

Ciānas draudzes ieteikumi Ziemassvētku dāvanām
Priekš tava ienaidnieks – piedošana.
Tavam pretiniekam – cieņa.
Tavam draugam – tava sirds.
Visiem – žēlsirdība.
Katram bērnam – labs piemērs.
Sev – sastapšanās ar Betlēmes bērniņu.

Mācītājs Ilmārs Arājs, māsu vienības kalpošanas priekšniece Astrīda Vēsmiņa un saimnieks Jānis Čirkšis Adventes laiku gaida, nesot gaišumu citiem.