Irmas Hartmanes mūža sāpes noteica izsūtījums uz Sibīriju. 1949. gada 25. martā toreizējai Liepājas Mākslas vidusskolas dekoratīvās nodaļas 3. kursa audzēknei bija 17 gadu. Ziemupes meitene mitinājās Jaunliepājā, jumta istabiņā Druviņu ģimenē.

Čigānietes zīlējums

Kādu dienu, ejot gar Pētertirgus skārņiem, Irmu apturējusi čigāniete, paskatījusies viņas rokā un teikusi, ka Irma skolu nepabeigšot, jo priekšā tāls ceļš. Pareģojumu topošā māksliniece neņēma vērā – kādēļ gan lai viņa neietu skolā visus piecus gadus?

“Bija ļoti skaists, pavasarīgs laiks. Gāju ar baltām čībām un vieglu, pavasarīgu mētelīti. Baltās čības bija toreiz jauniešiem modes apavi,” viņa rakstīja zilā, parastā rūtiņu kladītē, kur savas atmiņas bija sākusi apkopot 1988. gadā.

“25. martā ap pl. 3 naktī mūs uzmodināja draudoši klauvējieni pie durvīm. Nespēju noticēt, ka apbruņotie krievu zaldāti nākuši pēc manis. Viņi pavēlēja bez kavēšanās ātri ģērbties un iet līdzi. Neko nesacīja, uz kurieni un vai lai ņemu kaut ko līdzi. Varbūt arī toreiz neko nesapratu? Paņēmu skolas somu un gāju ārā. Puķu ielā stāvēja smagā mašīna ar cilvēkiem, kurus apsargāja zaldāti ar šautenēm.(..) Braukšanu pa adresēm vēl turpināja, kamēr mašīna bija pilna ar nelaimīgiem cilvēkiem. Nakts klusumā skanēja no miega uzcelto bērnu raudas un pieaugušo izmisīgās balsis. Rīga agrumā bijām Tores stacijā, kur mūs gaidīja lopu vagoni. Tie, kam bija atļauts kaut ko ņemt līdzi, krāva vagonā un kāpa iekšā paši. Brauca klāt gan pajūgi, gan mašīnas ar cilvēkiem. Kurš vagons bija piepildīts ar apm. 40 cilvēkiem, to no ārpuses aizbultēja. Tā pienāca arī mana kārta.

Vagonā divos stāvos bija lažas – vecākie cilvēki izvietojās uz apakšējām, mēs, jaunieši, uzkāpām augšējās. Bijām vairāki vidusskolēni no Liepājas. Augšā bija mazs, restots lodziņš, pa kuru ieplūda mazliet gaismas. Tā nu pasaule un brīvība palika aiz restotā lodziņa. Kad visi atvestie bija vagonos, vilciens uzsāka savu gaitu mums nezināmā virzienā.” Pārbraucot Latvijas robežu, vecākie cilvēki dziedājuši “Dievs kungs ir mūsu stiprā pils” un lūguši Dievu.

Kastīte ar karotēm

“Es vēl pavisam naivi nespēju saprast dzīves īstenību, bet ar interesi skatījos pa mazo lodziņu, kur gan mēs tiekam vesti? Bija klāt pirmās bēdas – gribējās “sevis pēc”, bet nebija taču kur. Bija jāgaida, kamēr apturēja vilcienu un bruņotie vīri, dzelžiem klabot, durvis atbīdīja. Varēja kāpt ārā, bet, ak vai! Zaldāti ar šautenēm stāvēja rindā un nevienam no vagoniem atiet tālāk neļāva. Tas bija kaut kas necilvēcisks. Visiem turpat blakus vagoniem, sievietēm, vīriešiem, jauniem un veciem, zaldātu uzraudzītiem, jādara savas vajadzības, un tad – atpakaļ vagonos. Viss pēc komandas šauteņu stobra priekšā.

Grīdā ievēroju tādas lopu izmītas šķirbas, pa kurām dienā iespīdēja maza gaismiņas svītra. Tad nu naktīs centos izmantot šīs labierīcības tekošām vajadzībām.”

Pēc kāda laika Irmai bija jāpāriet uz citu vagonu pie mātes Lības, kas bija izvesta no Ziemupes “Žožām” 56 gadu vecumā. “Mātei nebija ļāvuši iet istabās kaut ko paņemt. Viņa bija prasījusi tur dzīvojošai krievenei Annai, lai kaut ko ieliek līdzi kastītē. Kad kastīti vagonā atvērām, tur bija vecas avīzes un vecas koka karotes. Anna bija atbraukusi [uz Latviju], vāciešiem atkāpjoties no Novgorodas puses. Kad krievi bēgļu gaitās ieradās, arī mani vecāki deva pajumti un ēdienu. Ienāca krievu armija, arī viņu tēvu arestēja, tā viņu vairs neredzējām. Kad atgriezāmies no Sibīrijas, māte Annu uzmeklēja, lai pajautātu, kāpēc viņa tā darīja. Viņa esot bijusi tā uztraukusies, ka neesot apjēgusi, ko dara!

(..) Reiz redzēju pa restoto lodziņu, ka vīri zaldātu pavadībā stiepa segā satītu smagu vīstokli uz mežu, bet atgriezās bez tā. Tas bija kaut kur Urālos. Ja apstājās un nevienu ārā nelaida, tad zinājām, ka tur kādam jāpaliek uz visiem laikiem.”

Aukstumā un neēduši

Četrpadsmitās dienas rītā izsūtīto vilciens sasniedza Kalačinsku Omskas apgabalā – tā bija pilsētiņa ar mazām, dziļā sniegā iegrimušām mājelēm. Ar vēršu pajūgiem izsūtītos veda tālāk uz kolhoziem. “Ragaiņi ar dīvainiem krāģiem kaklā un ragavas, kuru aizmugure vilkās pa sniegu līdz zemei. Pajūgu dzinējas ar gariem kokiem sita lopiņiem gan pa vienu, gan otru sānu un sauca: “Cob cobe!” Galvas braucējām bija notītas ar vairākiem lakatiem līdz acīm. Mugurā pufaikas, garās biksas un puķotas katūna kleitas virs biksām, kājās vāļenki ar kalošām Mums lika pārcelties uz šīm ragavām, kur virsū bija nedaudz salmu. Nu vairs manām asarām nebija mēra. Tās bija manas pirmās lielās asaras. Bija auksti, un nebija, kur no aukstuma paslēpties. Vērši tikko kustējās un ķēra katru smilgu, kas bija ārā no sniega. Ceļš priekšā – 40 km līdz sādžai, uz kurieni mums bija jātiek. Bijām aukstumā un neēduši. Biju ģērbusies kā Liepājā tanī beidzamajā dienā, kad bija silts, saulains, pavasarīgs laiks. Sēdot ragavās, nevarēja aukstumu izturēt, bet ejot kājas bija galīgi izmirkušas un nosalušas. Kamēr mūs izvadāja pa zemļankām pie vietējiem iedzīvotājiem, bija jau tumšs. Tikām novietotas ar māti pie kādas sievietes Ņinas ar diviem zēniem. Tā nu bija tā mazā laimīte, tikt siltumā. Gulēt atļāva uz krāsns abām.”

Mazi, zili nadziņi

Tāds bija Irmas sāpju ceļa sākums. Pirmais viņas darbs bija nest graudu maisus. Trūka spēka. Vēlāk no smagajiem darbiem meiteni paglāba izglītība un talants. Viņa varēja strādāt par uzskaitvedi, noformēt plakātus. Atmiņās viņa raksta, kā ar viltu izprecināta. Irmu izsaucis komandants un jautājis, vai viņa gribētu braukt uz Latviju. Saprotams! Tad jāsareģistrējas ar puisi, kas atbraucis atvaļinājumā no armijas, mainīšoties uzvārds, varēšot darīt, ko pati gribēšot. Tikai lai to nevienam nestāstot. Irma naivi iedomājusies, ka šī ir izeja un jaunu meiteni formālais vīrs neaiztiks. Mātei nezinot, viņa aizvesta uz ciema padomi sarakstīties jeb salaulāties. Dažas dienas pirms “vīra” atvaļinājuma beigām Irma uzaicināta ciemos, kur atstāta divatā ar “jaunlaulāto”. “Sākās cīņa, bet mani uzvarēt neizdevās, tikai citreiz, kad tika uzaicināts palīgā brālis, tad tiku pieveikta. Nu sapratu, kādos tīklos tiku ievilināta, cerot uz brīvību, un viņi to izmantoja. Kauns bija no latviešiem, viņi taču nezināja, kāpēc es tā izdarīju. Gribējās dzīvi izbeigt. Likās, tas mani mocīs visu mūžu. Arī māte bija gājusi uz stepi, lai nosaltu, bet nebija lemts,” viņa rakstīja atmiņās.

Pagāja vēl kāds laiks. Irmu nosūtīja mācīties uz viengadīgo lauksaimniecības skolu, bet vēlāk darbā uz mašīnu un traktoru stacijas degvielas bāzi, kur viņa iepazinās ar latvieti Arturu Taubi, staltu, akurātu puisi gaišiem, viļņainiem matiem. “Tas bija laimīgākais laiks manā Sibīrijas dzīvē.” Taču Arturam bija jāatgriežas ellē – dienestā Somijā. Mīļotais sūtīja vēstules, pārmeta, ka nav ziņu, taču Irmas vēstules nesaņēma ne tādēļ, ka viņa nerakstītu. Vēlāk noskaidrojies: “Par to bija parūpējušies viņa priekšnieki. Es taču biju noziedzniece, un man nebija tiesības rakstīt sarkanarmietim. (..) Samierināšanās bija tāda, ka man būs bērns no viņa un par precēšanos vairs nedomāšu nekad.”

Agriezās pavasaris. 1955. gada 23. jūnijā pienāca laiks bērniņam nākt pasaulē. Irmu ar “vilīti” aizveda uz rajona centra feldšerpunktu. Tur viņu divas dienas atstāja nezinošu, bezpalīdzīgu, ar jaundzimušo bērniņu aiz slēgtām durvīm telpā ar zāļu skapīšiem un gultu. Tikai no rīta atnākusi kāda darbiniece, atnesusi ko ēdamu. “Bērnam uznāca krampji. Biju izmisumā, nebija, kam padomu prasīt. Rītā ieradās tā pati. Kad jautāju, apskatīja bērna rociņas un pateica, ka tas nebūšot dzīvotājs, jo esot zili nadziņi, un aizgāja. No bērnības biju mācīta Dievu lūgt, tad nu to darīju līdz nespēkam. Mazliet naktī aizmigu, bet atmodos no briesmīga sapņa. Tajā kāds lauzās pa durvīm iekšā. Es turēju durvis, bet tas nebija man pa spēkam. Ienāca balts vīrs ar garu baltu bārdu… un es pamodos. Manu mazuli atkal sarāva krampji, spiedu pie krūtīm, raudot staigāju pa istabiņu, bet mans dēliņš nomira manās rokās, un es paliku aiz slēgtajām durvīm ar savu mazo līķīti.

Atbrauca māte, paņēma manu mazuli (52 cm, 2,9 kg) un aizbrauca. Mani līdzi nelaida – laikam es biju vajadzīga kā verdzene tikai darbam, bet tas, ka es tur raudāju, nevienu neinteresēja.”

1957.gadā abām ar māti atļāva atgriezties Latvijā. Irmas pēdējais darbs Sibīrijā bija – kolhozā sapelnītos graudu maisus aiznest uz elevatora noliktavu un pārdot valstij.

Ar laiku Irma uzzināja, ka uz Sibīriju izsūtīta it kā sava 73 gadus vecā tēva Ernesta vietā. Tēvs bija cietumā (atmiņās nav minēts, par ko), no tā atgriezās ar slimiem nerviem. Vecāki zaudēja savu mūža darbu, mājas, zirgus. “Bija jāpaliek ubagam, tikai tas, kas mugurā. Tā tika izpostītas cilvēku dzīves un viss, kas mūža garumā sastrādāts. Tā laikam bija tā lielā komunistu uzvara,” viņa rakstīja zilajā kladītē. Irmas veselība Sibīrijā bija neglābjami un traģiski sabojāta, līdz pensijas vecumam (toreiz 55 gadi) strādāt varēja ar lielām pūlēm, lai gan pēdējā darbavieta bija brīnišķīga, kā viņa rakstīja – latviešu teātris.

Pierakstus un fotogrāfijas I. Hartmanes meita Gunta Drēziņa atdāvinājusi Liepājas muzejam. Pati atmiņu autore jau ir devusies mūžībā.