Dažkārt stāsts beidzas veiksmīgi, bet gadās, ka lieta pazūd līdz ar galiem. Varbūt tā ir zīme, ka tai bija jāiet?

Tiesības maksā divus eiro

“Ik pa laikam kaut kas pazūd, protams,” Zane izklaidības nekautrējas.

“Interesantākais, ko biju pazaudējusi un pati nemaz to nezināju, ir autovadītāja apliecība. Mašīnas pašai nebija, bet tiesības kabatā jau no 18 gadiem. Visbiežāk tās izmantoju, kad veikalā vaicāja pēc dokumentiem. Tas bija studiju laiks.

Kādu dienu uzraksta draudzene un saka: “Klausies, “Kurzemes Vārdā” rakstīts, ka atrastas tiesības uz tava vārda!” Domāju, nu ko viņa stāsta, apliecība man makā. Skatos – protams, nav! Zvanu uz numuru, atbild kungs gados, sarunājam tikties centrā. Satiekoties vaicāju, kur viņš tās atradis. “Nopirku!” viņš atjoko.

Izrādās, apliecību atradis kāds bezpajumtnieks netālu no universitātes un tad nu centies tās garāmgājējiem par diviem eiro pārdot.

Labsirdīgais kungs tās iegādājies un uzmeklējis mani. Tik sirsnīgi. Kā studente lielu atlīdzību viņam piedāvāt nevarēju, bet vismaz to cenu, par kuru viņš to bija pārpircis, gan atdevu, lai gan neparko negribēja ņemt. Tāds, lūk, stāsts, kā es nopirku tiesības,” smejas Zane.

Savukārt Violeta lepojas, ka retu reizi gadījies pazaudēt cimdu pāri, bet neko vairāk. Lielākais mantu zaudētājs esot viņas vīrs.

“Vienmēr noliek kaut kur un nevar atrast. Pēdējais, smieklīgākais un arī dārgākais zaudējums bija pagaidu zobs. Stāvēja salvetītē uz kamīna malas un – nav! Visu māju kājām apgriezām – nu nav. Bet priekšējais, turklāt dārgs. Un ir Ziemassvētku laiks, radu sanākšanas.

Kad nomierinājāmies, sākām domāt – kur varētu būt? Tā kā bērni dažkārt mēdz izmest lietas, devāmies meklēt uz gružu konteineru.

Protams, ka zobs, ievīstīts salvetē, gozējās starp atkritumiem. Liels jau bija prieks par atradumu, bet nu ilgi mazgājām,”

viņa smejas.

Lai arī atrasto kapeiciņu stāsts apvīts mītiem – ka tā varot slimību vai nelaimi pacelt no ielas, liepājniecei Indrai gan ir cita pieredze.

“Mana vecmāmiņa atrastās monētiņas sauca par veiksmes kapeiciņām. Vienmēr, kad atrada, pacēla, ietina folijā un glabāja makā veiksmei. Nekā negatīva tajā nebija.”

Sporta maisiņš ceļo viens

Nākamā vieta, kur visbiežāk zaudējam lietas, ir sabiedriskā transporta kņada: steidzīgi lūkojot pēc pieturas, lecam ārā, un cimdi paliek uz krēsla, bērns pēc garas skolas dienas brauc mājās, skrullē viedierīci, un sporta maisiņš dodas ceļojumā tālāk viens pats. Katram tā vismaz reizi ir gadījies.

“Gandrīz katru pārdienu tramvajos kaut kas tiek atstāts,

taču jāsaka, ka pasažieri visbiežāk diezgan zibenīgi arī paši reaģē un meklē atstātās lietas.

Ņemot vērā, ka tramvaja līnijas tiešā tuvumā ir vairākas izglītības iestādes un tramvaju izmanto skolēni ikdienas gaitās, arī starp atstātajām mantām visbiežāk ir tādas lietas kā skolas somas, sporta tērpi, maisiņi ar maiņas apaviem utt.

Arī sezonalitāte ietekmē to, ko cilvēki atstāj tramvajā. Ziemas laikā ir vairāk cimdu, šaļļu un cepuru, savukārt vasarā – saulesbrilles, no šortu kabatām izkritušas atslēgas u.c.,” stāsta SIA “Liepājas tramvajs” pārstāvis Andrejs Rjabcevs.

Saskaņā ar “Liepājas tramvaja” iekšējo kārtību pēc katra reisa līnijas galapunktos Brīvības un M. Ķempes ielā vadītājs pārbauda salonu.

“Liepājniekus gan var nomierināt, jo, ja gadījies kaut ko aizmirst, nevajag meklēt tieši konkrēto tramvaja vagonu, ar kuru braukts noteiktajā laikā, bet var piezvanīt uz uzņēmuma “Liepājas tramvajs” dispečerpunktu pa tālruni 63407266 un apjautāties, jo par katru atrasto lietu tramvaja vadītājs nekavējoties ziņo dispečerdienestam un nogādā Rīgas ielā 54a, kur vēlāk īpašnieks var to savākt,” rīcības plānu iezīmē A. Rjabcevs.

No spilgtākajiem notikumiem uzņēmuma darbinieki atceras gadījumu, kas piedzīvots pirms diviem gadiem, kad tramvajā atrasta soma ar ļoti svarīgiem dokumentiem.

“Toreiz laimīgā kārtā izdevās operatīvi sazināties ar īpašnieku, kurš jau bija devies Rīgas virzienā, un atdot nozaudētās mapes. Bet ir arī ļoti emocionāli gadījumi, piemēram, vēl pavisam nesen, pirms aptuveni mēneša, tramvajā tika atrasta ļoti parasta bērna somiņa ar dažādām meiteņu mantām.

Kad mamma ieradās pakaļ somiņai, izrādījās, ka tā pieder kādai ukraiņu meitenītei, kas tagad dzīvo Liepājā. Šajā somiņā bija mīkstā mantiņa, kas vienīgā steigā paņemta līdzi no mājām Ukrainā, bēgot no kara, un tagad atgādina bērnam par viņa dzimteni.

Tā ka bieži vien atrasto mantu vērtība nav izmērāma naudā, bet gan nozīmīgumā, ar ko tā saistās cilvēkam,”

stāsta A. Rjabcevs.

Atrastās lietas “Liepājas tramvajā” uzglabā trīs mēnešus, un, ja šajā laikā īpašnieks nepiesakās, atkarībā no priekšmeta tās tiek utilizētas vai nodotas labdarības organizācijām, kā Sarkanais Krusts.

“Bieži vien arī tramvaja darbinieki paši proaktīvi meklē īpašniekus lietām, piemēram, uzmeklējot cilvēkus sociālajos tīklos, ja ir iespējams identificēt.

Nereti gadās, ka atrastās mēnešbiļetes vai skolēna apliecības, pēc kurām redzams, ka skolēns mācās, piemēram, Liepājas Draudzīgā aicinājuma vidusskolā (bijusī DALP 5. vidusskola), paši uzņēmuma darbinieki nogādā skolā un tad skola jau uzmeklē aizmāršīgo audzēkni.”

Savukārt, ja tiek atrasts personu apliecinošs dokuments, kā pase vai identitātes karte, par to “Liepājas tramvajs” ziņo policijai, un dokuments tiek nodots kārtības sargiem.

AS “Liepājas autobusu parks” (LAP) pirms dažiem gadiem feisbukā izveidojis lapu “Atrasts, pazaudēts”, kurā regulāri gan uzņēmums, gan arī iedzīvotāji ziņo par mantām un dokumentiem, kas aizmirsti, nozaudēti vai atrasti LAP autobusos ne tikai Liepājā un Dienvidkurzemes novadā, bet arī citviet Latvijā.

Spriežot pēc ierakstiem, visbiežāk autobusos pazaudē skolēnu apliecības, bankas kartes un citus dokumentus, tāpat atstātas somas, sporta maisiņi.

Internets – vieta, kur “rakt”

Aizvien biežāk par kādas mantas pazušanu vai atrašanu iedzīvotāji ziņo feisbukā.

Pirms astoņiem gadiem tur izveidota publiska grupa “Pazaudēts – atrasts Liepājā”, kur gandrīz katru dienu publicēts kāds paziņojums par mūsu pilsētā nozaudētām vai atrastām lietām, visbiežāk telefoniem, automašīnu vai mājokļu atslēgām, naudas makiem, rotaslietām, bezvadu austiņām.

Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas Biznesa attīstības un mārketinga daļas vadītāja vietnieks Guntis Beļskis spriež, ka šī grupa darbojas ļoti efektīvi.

Decembrī viņš tur publicējis ziņojumu, ka Lielajā ielā atrasta automašīnas atslēga, un to īpašnieks jau drīz vien atsaucies.

“Atslēgas uz tramvaja sliedēm gan neatradu es, bet mans čoms. Es tikai feisbukā ievietoju informāciju. Taču reiz man pašam gadījās nozaudēt mājokļa un automašīnas atslēgas – biju piebraucis pie mājas un, metot atkritumus miskastē, nepamanīju, ka tās izkrita. Ar feisbuka palīdzību atslēgas ātri atguvu.

Atradējs neprasīja atlīdzību, taču, protams, es viņam pateicību – naudiņu – iedevu,”

pastāsta SEZ pārstāvis.

Liepājnieks Normunds pirms mēneša nozaudēto mobilo telefonu “Samsung” diemžēl nav atguvis joprojām, lai gan atradējam piesolīta atlīdzība.

“Nezinu – vai nu neviens to nav atradis, vai arī negrib atdot. Grūti pateikt,” spriež vīrietis. Telefons bijis vien aptuveni mēnesi vecs, turklāt tas piederot uzņēmumam, kurā vīrietis strādā.

“Nebiju kabatai aizvilcis rāvējslēdzēju, un tas izkrita. Kur? To grūti pateikt. Pusotras stundas laikā biju kādās trijās vietās pilsētā.”

Telefona atrašanās vietu noteikt nevarot, jo, iespējams, šī funkcija nav bijusi aktivizēta. Pēc tālruņa nozaudēšanas Normunds bloķējis telefona IMEI kodu, kas nozīmē, ka šo saziņas ierīci neviens cits nevar lietot.

Vairāk nekā mēnesi pēc pazušanas maku nav izdevies atgūt arī kādam Liepājas jaunietim.

Viņa mamma Inga pastāsta, ka dēls maku ar nelielu naudas summu un bankas norēķinu karti pazaudējis ceļā uz veikalu O. Kalpaka ielas apkārtnē – tas izkritis, kad jaunietis no kabatas ņēmis ārā telefonu.

Lai gan tobrīd aiz viņa gājuši vēl vairāki cilvēki, kas izkritušo maku varējuši pamanīt, uz feisbukā publicēto aicinājumu atsaukties atradējs nav pieteicies.

Inga pauž, ka pirms dažiem gadiem pati pazaudējusi maku un par to paziņojusi vietnes draugiem.lv grupā “Tirgus placis”.

Toreiz gan godprātīgs atradējs ar viņu sazinājies un maku atdevis ar visu tā saturu, arī naudu.

Dokumentus policija neglabā

Valsts policijas (VP) Dienvidkurzemes iecirknī Liepājā savu saimnieku gaida Siļķu, Rīgas, Kuldīgas ielā un citviet atrasti velosipēdi, Grīzupes ielā netālu no degvielas uzpildes stacijas “Virši” atstāti bērnu ratiņi ar bērnu drēbītēm un mantām, mobilie telefoni, naudas maki u.c.

VP pārstāve Madara Šeršņova stāsta, ka atrastās mantas policijā visbiežāk nogādā vai informāciju par tām nodod iedzīvotāji.

Pēc publiskiem pasākumiem, piemēram, “Summer Sound”, tās lietas, kuras neviens apmeklētājs nav meklējis, policijai atdod festivāla rīkotāji.

Tāpat atsevišķas lietas pamana un nogādā iecirknī VP amatpersonas vai Pašvaldības policijas darbinieki.

“Ikdienā galvenokārt policijā tiek nogādāti pamesti velosipēdi, arī maki, bērnu ratiņi un mobilie telefoni. Jāpiebilst,

ja starp atrastajām mantām ir banku kartes, pases vai jebkādi citi personu apliecinoši dokumenti, Valsts policija tos glabāt nedrīkst,

tos saskaņā ar noteikumiem nodod izdevējiestādei, savukārt naudu, juvelierizstrādājumus, dārgakmeņus un citus vērtīgus priekšmetus nodod Valsts policijas Finanšu pārvaldei,” skaidro M. Šeršņova. 

Saskaņā ar Civillikumu, ja sešu mēnešu laikā no policijas sludinājuma dienas īpašnieks neierodas pēc mantas, tad tā pāriet atradēja īpašumā.

Šādos gadījumos tiek gatavota vēstule atradējam, kurš, pēc likuma, mēneša laikā var pieteikties.

Atsevišķos gadījumos atradēji šādi ir rīkojušies – kāds ticis pie velosipēda, cits – pie mobilā telefona. Savukārt citiem atradējiem atrastās mantas nav bijušas vajadzīgas.

Gadījumos, ja mēneša laikā atradējs mantai nepiesakās, tiek lemts par tās nodošanu Valsts ieņēmumu dienestam.

Atradumos nekā slikta nav

Voldis Prancāns, sertificēts dziednieks-ekstrasenss

– Vai no zemes pacelta monētiņa var nest neveiksmi?

– Nevar gan. Protams, ekstrasenss, paņemot priekšmetu, var pieslēgties tā iepriekšējam saimniekam un nolasīt informāciju, bet tas nenozīmē, ka tas ietekmē cilvēkus.

Atslēga ir tajā, ka cilvēks sadomājas kaut ko sliktu un pats sevi programmē uz to, iestāsta sev, ka var atgadīties kas slikts.

Pats dzīves laikā esmu daudz kapeiciņu atradis, pacēlis un iztērējis – nekas slikts ar mani nav noticis.

Studiju laikā Sarkano strēlnieku laukumā skatos – mētājas kapeiciņas. Es, nabadziņš caurām zolēm, sapriecājos, gāju lasīt. Tālāk arī papīra nauda bija pabirusi, droši vien kāds reibumā trāpīja garām kabatai un izbira.

Nu kas man to tā varēja slikts notikt?

– Ja kaut kas pazūd, varbūt tā ir zīme, ka mums to nemaz nevajag?

– Tā visaptveroši skatoties, jāteic – lietas, kas mums ir svarīgas, mēs ļoti uzmanām, tādēļ arī zaudējam retāk. Ja priekšmets nav tik būtisks, izturamies nevērīgāk.

Ezoterika māca – ja tevi apzaga, nevajag pārdzīvot, tātad kādam tā manta bija vairāk vajadzīga nekā tev.

– Vai lietas uzglabā informāciju par savu īpašnieku?

– Caur priekšmetu mēs varam nolasīt informāciju, tomēr nav jāuztraucas, ka pats priekšmets varētu nest kādu enerģētisku lādiņu, kas varētu mums kaitēt vai tieši otrādi – ļoti palīdzēt.

Ja pētu cilvēku pēc fotogrāfijas, tā kalpo kā adrese man, lai es nonāktu līdz cilvēka dvēselei,

tieši tāpat ar priekšmetiem – tā ir adrese tam cilvēkam, kurš to turējis rokās.

– Paturēt atrasto vai atdot?

– Atkarībā no iespējām. Ja ir zināms, kas to pazaudējis, ir jāatdod, citādi tam visam nāk klāt zagšanas elements. Likumdošanā jau arī tas noteikts.

Cik man zināms, ārzemēs pat var pretendēt uz atlīdzību, kas ir daļa no atrastās lietas vērtības.

Ja runājam par iekšējām izjūtām – atdodot īpašniekam atrasto mantu, cilvēks saņem gandarījumu. Mēs visi esam visuma sastāvdaļa, un tur ir savi likumi.

Nekur nav pazudis teiciens, ka labi darbi vienmēr atmaksājas. Savā ziņā varētu teikt, ka būt labam ir savtīgi.

– Vai bieži pie jums vēršas liepājnieki ar lūgumu atrast pazudušo?

– Šad tad tas notiek, jā, lai gan tā nav mana specialitāte, mantas man īpaši neinteresē, vairāk koncentrējos uz cilvēka dvēseli un tās pieredzi šajā dzīvē.

Visbiežāk ļaudis meklē mašīnas vai dzīvokļa atslēgas, ja ir apzagti, vaicā paskatīties, kur nauda palikusi. Intereses vadīts, mēdzu paskatīties pazudušos cilvēkus.

Ne reizi vien izrādījies, ka viņi negrib būt atrasti, jo ir nevis pazuduši, bet apzināti aizgājuši no ikdienas, no līdzcilvēkiem.

Ar pazaudētām lietām gan ir grūtāk, tās nav dzīvas. Vienīgais, kā uz tām var paskatīties, ir caur to cilvēku, kas lietu zaudējis, tādējādi uzzinot apstākļus, kādos viņš mantu pazaudējis. Tur sekmes ir mazākas.

Savukārt ar dzīvniekiem ir vieglāk, tiem ir dvēsele, un ar viņiem var sasaistīties.

– Vai pats esat pazaudējis ko vērtīgu?

– Pirms daudziem gadiem no sievas radiem biju aizņēmies naudu, lai nopirktu pirmo automašīnu. Biju solījis ik mēnesi maksāt vienu summu, līdz visu atdotu.

Pienāk pēdējais mēnesis, esmu saņēmis algu no visām trim darbavietām, maks biezs, bet kabata, kurā tas stāvēja, nebija droša. Steidzoties uz mašīnu, tas pa ceļam bija izkritis.

Lielākais zaudējums bija neērtā sajūta un lauztais solījums, bija vien jāiet radiem teikt – šomēnes samaksāt nevarēšu. Man šķiet, ka viņi nemaz nenoticēja, ka maks pazudis.

– Kā ar atradumiem? Ir veicies?

– Pulksteņi parasti mani uzmeklē. Divpadsmit gadu vecumā mamma, kā pārliecināta katoliete, mudināja mani doties uz iesvētībām. Pa ceļam atradu rokaspulksteni un pie sevis nodomāju – tas man par to, ka paklausīju mammai un gāju uz iesvēti, lai gan pavisam neizpratu reliģiju.

Beigās izrādījās, ka tas bija sieviešu pulkstenis, atdevu to mammai, un viņa to līdz mūža galam nēsāja.

Tolaik ražoja kvalitatīvus pulksteņus.

– Kā rīkoties, ja pazaudēju ko svarīgu?

– Katrs cilvēks ir ar ekstrasensorām spējām, vajag tikai ieklausīties sevī un trenēties, lai tās varētu pielietot savā un citu cilvēku labā.

Arī meklējot lietas – jānomierinās un domās jāpieslēdzas zudušajai mantai. Nevajag griezt māju kājām gaisā un trakot.

Reiz, mežā strādājot, pazaudēju bezvadu austiņu, bija žēl, tādēļ pieslēdzos austiņai domās un gāju meklēt. Atradu pie krūmiem garā zālē. To var visi. Pats galvenais – jāmeklē, sekojot intuīcijai.

Uzziņai

Lietu atrašana

>  Lieta uzskatāma par nozaudētu, kad tās nozaudētājs nezina, kur to meklēt vai no kā pieprasīt, vai kādā kārtā dabūt atpakaļ savās rokās.

> Nozaudētas lietas atradējam, ja viņam nozaudētājs zināms, jāatdod tā viņam, saņemot no viņa pienākošos atradēja algu.

>  Ja lietas atradējs nezina, kas to nozaudējis, tad viņam jāpaziņo par savu atradumu vietējai policijai nedēļas laikā no atrašanas dienas.

>  Ja atrastā lieta ir tāda, kas, ilgāk glabājot, var maitāties vai kļūt nevērtīgāka, tad policijai tā nekavējoties jāpārdod izsolē un ieņemtā nauda jāuzglabā, lai to izdotu nozaudētājam.

> Ja pēc policijas sludinājuma ierodas atrastās lietas īpašnieks vai tās nozaudētājs un pierāda savas tiesības uz to, tad pati lieta vai par to ieņemtā nauda izdodama viņam, iepriekš saņemot no viņa vai atvelkot viņam izdevumus par lietas uzturēšanu un sludināšanu, kā arī atradējam pienākošos atradēja algu.

> Ja atradējs, nododot lietu vai paziņojot par atradumu policijai, prasījis atradēja algu, tad tā noteicama pēc tiesas ieskata, bet ne augstāka par trešo daļu no atrastās lietas vērtības pēc izdevumu atvilkšanas, ja vien nozaudētājs nav atklāti izsolījis augstāku summu vai nav ar atradēju labprātīgi vienojies.

> Ja sešu mēnešu laikā no policijas sludinājuma dienas īpašnieks neierodas, tad atrastā lieta vai, to pārdodot, ieņemtā nauda pāriet atradēja īpašumā, uzliekot viņam tomēr lietas uzglabāšanas un citus izdevumus.

Avots: Civillikums

Es domāju tā: Vai esat pazaudējis vai atradis kaut ko vērtīgu?

Edgars Girgensons – pensionārs:

– Dzīvokļa atslēgas. Esmu aizmirsis arī maku, un tas pazuda. Man diezgan bieži sanāk atrast citu cilvēku mantas, piemēram, uz soliņa pie Gulbju dīķa atradu smuku, lielu mobilo tālruni. Paņēmu to un gaidīju, kad zvanīs saimnieks. Atbrauca sieviete ar lepnu automašīnu un kā atlīdzību man iedeva 100 eiro. Reiz atradu citu telefonu, kas piederēja skolniecei. Par to man atlīdzināja ar šokolādi. 

Gaida – pensionāre:

– Atceros tikai vienu reizi, kad pazaudēju mājas atslēgas pirms daudziem gadiem. Kaut kā pati droši vien nejauši izvilku no kabatas, un tās nokrita. Tāds zaudējums ļoti nepatīkams, un kopš tās reizes ļoti uzmanos. Nav gadījies, ka es būtu atradusi kaut ko vērtīgu, ko cits pazaudējis.  

Kristīna Šķerbiņina – piecu bērnu mamma:

– Es laikam neko neesmu pazaudējusi, bet bērni gan bieži to dara. Viens no vērtīgākajiem bija meitas pazaudētais telefons. To atpakaļ nedabūjām. Zvanījām uz numuru, atradējs neatsaucās. Reiz es atradu mobilo telefonu, kas bija atstāts lielveikala plauktā. Cilvēks to saņēma atpakaļ un bija tik priecīgs, ka iedeva man piecus eiro. 

Baiba Cīrule – uzņēmēja:

– Pati neko neesmu zaudējusi, tikai reiz dzīvokli apzaga. Tomēr kļūdos. Reiz Cēsīs uz soliņa atstāju maku ar diezgan lielu naudas summu. Kad attapos, gāju atpakaļ un maku turpat atradu neskartu. Ļoti paveicās! Pati pirms daudziem gadiem atradu svešu fotoaparātu. Atstāju to Pedvāles administrācijā.

Gunta Skudra – pārdevēja:

– Pazaudēju telefonu. Nejauši atstāju parkā uz soliņa. Ar riteni aizbraucu, telefons palika. To atguvu, jo vīrs piezvanīja uz manu numuru. Atradējs bija godīgs, kas, manuprāt, retums. Atdeva telefonu un pretim saņēma 50 eiro. Es pati neesmu neko atradusi. Ja atrastu, tad droši vien nofotografētu un ieliktu feisbukā.