Liepājas 389.dzimšanas dienā tiks sumināti ”Gada liepājnieki”,
kuri ar savu darbu un nopelniem pilsētas labā 2013.gadā izpelnījušies
vislielāko pilsētas iedzīvotāju atzinību.

Viens no tiem, ko iedzīvotāji ieteikuši nominācijai ”Gada
liepājnieks”, ir Aizsardzības ministrijas Rekrutēšanas un jaunsardzes centra
jaunsargu instruktors Varis Jansons. Viņš izvirzīts par  rekordlielu dalībnieku piesaisti Lāčplēša
balvas izcīņā 2013.gadā, ceļojošās Lāčplēša balvas popularizēšanu un jauniešu
patriotisko audzināšanu.

Varis māca jauniešiem dzimtenes
mīlestību, patriotismu, izdzīvošanas pamatus, drosmi, savstarpējo uzticēšanās
un sadarbības pamatus, vienā vārdā sakot – visu to, ko parasti skolās
jauniešiem nemāca, bet kas mūsdienu Latvijā ir pats nepieciešamākais un
svarīgākais, lai mūsdienu jaunieši izaugtu par īstiem cilvēkiem, īstiem šīs
zemes patriotiem un galvenais, lai paliktu šeit un neaizbrauktu vieglas peļņas
meklējumos uz ārzemēm, norādījuši vēstuļu autori, kas Vari ieteica ”Gada
liepājnieka” nominācijai.

Varis neslēpj, ka ziņa par to, ka viņš izvirzīts titulam
”Gada liepājnieks” bijis liels pārsteigums. ”Uzzinājis sāku domāt, kurš labā
nozīmē bijis ”vainīgais”. Līdz izrādījās, ka manas kandidatūras izvirzītājs
bijis ne viens vien,” viņš smaida.

Un atzīst, ka viņa kandidatūras izvirzīšana viņam ir
nopietns pagodinājums: ”Tas, ka tiek novērtēts paveiktais, vienmēr ir
patīkami.”

Pie jauniešu patriotiskās audzināšanas Varis savulaik
nonācis nejauši: ”Pirmsākumi meklējami 2000.gadā, kad es Zemessardzē kļuvu par
Studentu rotas bataljona komandiera vietnieku, sāku strādāt ar jauniešiem.
Darbs bija intensīvs un dinamisks, nemitīgi biju kustībā. Un tas arī ir tas,
kas man visvairāk iepatikās – nav jāsēž uz vietas, pie datora, jāraksta papīri.
Manos pienākumos ietilpst reāla darbība, un tas man ļoti patīk.”

Kad, sākoties ekonomiskajai krīzei valstī, Studentu
bataljonu reorganizēja, Varis saņēma piedāvājumu kļūt par jaunsargu instruktoru:
”Darba specifika ir tā pati, tikai apmācāmie mazliet jaunāki. Un tā tas
turpinās joprojām.”

Jautāts, vai viņš jūtas savā īstajā vietā, Varis ir atklāts:
”Jā! Esmu viens no tiem laimīgajiem, kuri uz darbu iet ar prieku. Man darbs ir
kā hobijs, uz to man nav jāiet negribot, kā pie zobārsta. Daru to, kas man
patīk, turklāt redzu paveiktajam rezultātu.”

Nav noslēpums, ka liela daļa Vara audzēkņu, pabeiguši
Jaunsardzes kursu, turpina dienestu ne tikai Zemessardzē, bet arī armijā. Viņš
par to tikai priecājas: ”Tas ir loģiskais turpinājums. Ir prieks, ka jaunietis
sapratis, ko īsti viņš vēlas.”

Viņš neslēpj, ka ir salīdzinoši stingrs instruktors:
”Patiesais vērtējums jau gan būtu jājautā audzēkņiem. Jaunsargu instruktori ir
dažādi, taču tie, kuri, tāpat kā es, nākuši no Bruņotajiem spēkiem un
profesionālā dienesta, prasa disciplīnu. Tādēļ domāju, ka esmu gana stingrs,
taču ar mēru. Ir jāizvērtē auditorija. Viena grupiņa ir piektklasnieki, otra –
vidusskolnieki. Ir jāspēj pielāgoties.”

Jaunsargu instruktors tāpat neslēpj, ka atzinība noteikti
būs stimuls viņa turpmākajam darbam: ”Visu mūžu esmu lepojies ar to, ka esmu
liepājnieks. Un ja man tiek piešķirta šāda atzinība, tas, protams, motivē darīt
darbu vēl labāk.”