Stāsts no cikla “Liepājas kronētie viesi”

Liepāja savas pastāvēšanas laikā uzņēmusi vairākas karaliskas personas, bet šis stāsts no cikla “Liepājas kronētie viesi” ir par Zviedrijas karaļa Kārļa XII laiku Liepājā un tās apkārtnē un Marijas Auroras grāfienes fon Kēnigsmarkas sarežģīto braucienu uz Liepāju, lai tiktos ar karali.

Liepājnieku atpirkšanās no sakšiem

Milzīgais ugunsgrēks 1698.gadā, kad nodega puse pilsētas, Liepājā bija Ziemeļu kara (1700–1721) priekšvēstnesis. Notikumi Zviedrijas un Krievijas karā par izeju pie Baltijas jūras vistiešākā veidā skāra Liepāju un atnesa tai daudz posta.

Gatavojoties karam ar Zviedriju, Pēteris I 1699.gadā noslēdza savienību ar Dāniju un Saksijas kūrfirstu (viņš arī Polijas karalis) Augustu II, sauktu par Stipro. 1700.gadā Dānijas karaļa Kristiāna V karaspēks iebruka Zviedrijas sabiedrotā Holšteinas hercoga īpašumos, bet Augusts II ar sakšu karaspēku devās uz Rīgu. Sakšiem zviedru Rīgu ieņemt neizdevās un viņi izvietojās pa visu Kurzemi.

1700.gada 30.martā Liepājā ieradās pulkveža Sakena pulks ar štābu. Pilsētai bija jānomaksā sakšiem 11 tūkstošu guldeņu liela kontribūcija. Sakena vietniekam Štohentīnam kā kukuli samaksāja 150 dālderu un ūkšu vīna 120 florīnu vērtībā, lai pilsētā izvietotu ne vairāk par 20 kareivjiem. Un tā jau 30.marta vakarā sakši no Liepājas pārcēlās uz Grobiņu, un viņu vizīte Liepājai izmaksāja 11 tūkstošus 800 guldeņu, neskaitot to, ka pēc sakšu aiziešanas uz Rīgu vairākas reizes vajadzēja norīkot 100 zirgu ar pajūgiem, lai izvestu artilēriju un munīciju no Mēmeles uz Durbi un Aizputi, kas arī Liepājas namniekiem izmaksāja krietnu summu.

Pa to laiku zviedru divdesmit gadu vecais ķēniņš Kārlis XII, demonstrējot izcila karavadoņa talantu, izlēmību un straujumu, izcēlās krastā Dānijā, 1700.gada 18.augustā viņš sakāva dāņu armiju, Trāvendālē noslēdza mieru un pēc tam novembrī iznīcināja 30 tūkstošu vīru lielo krievu armiju, kas bija aplenkusi Narvu. Ticis galā ar diviem ienaidniekiem, Kārlis XII devās vajāt trešo ienaidnieku – sakšu ķēniņu Augustu II. Sakšu un krievu apvienotie spēki cieta sakāvi Spilvē pie Rīgas 1701.gada 19.jūlijā.

Zviedru pulki no Palangas līdz Vārvei

Jūlijā Liepājas reidā parādījās trīs zviedru līnijkuģi, kurus komandēja kapteiņi Liders, Štenns un Taube. Viņi piedāvāja Liepājai padoties un dot ķīlniekus. Pilsēta domāja pretoties, bet, kad zviedri piedraudēja atklāt uguni, pilsēta izsniedza rakstisku saistību “neko neuzsākt pret Viņa Augstības karaspēku”.

1701.gada augustā Kārlis XII ar savu armiju devās uz Kurzemi, un jau 2.septembrī zviedri iegāja Grobiņā, kur kādu laiku uzturējās, veicot arī nelielu izbraukumu uz Liepāju. Vēsturiskā tradīcija liecina, ka Kārlis XII esot uzturējies tirgotāja Johima Šrēdera 1699.gadā uzceltajā namā Kungu ielā 28, tātad blakus ēkai, kur četrus gadus agrāk uzturējās viņa pretinieks Pēteris I.

Kārlis XII savu karaspēku izvietoja ziemas mītnēs Liepājas apkārtnē. Pats karalis un viņa štābs izvietojās Virgā, Tadaiķos, Izriedē, Vārtājā, Sustā un Kreicburgā. Artilērija dislocējās Durbē, sapieru daļas – Vārvē, kara komisariāts – Kapsēdē, leibdragūnu pulks – Nīcā, bet gvardes kavalērija – Bārtā. Karaļa gvarde apmetās Gaviezē, somu kavalērija – Ūsaiķos, Uplandes pulks – Lieldrogā, ostgoti – Jaunaucē un Vecaucē, Dālenes pulks – Vecpilī un Dupļos, vermlandieši – Tāšos, vestgotieši – Rolavā, Netkenes pulks – Iļģos, Nīlandes pulks – Vērgalē. Pulkvežleitnants Augusts Meijerfelds ar kādu vienību tika nosūtīts uz paša Polijas karaļa galda muižām piederīgo Palangu. Skaitliski gan Kārļa XII karaspēks bija visai neliels – tikai kādi 12 tūkstoši vīru.

Kārļa slepenie izbraucieni

Pats Kārlis XII mitinājās Virgā teltī, kuru no vējiem sargāja apkārt saspraustu zaru sienas. Kad kļuva sevišķi auksti, gaisu teltī sildīja ar nokaitētām lielgabalu lodēm. Viņš tā rīkojās, gan lai norūdītos, gan lai rādītu paraugu saviem karavīriem, kā jāpārvar karagājiena grūtības.

Karalis reti uzturējās uz vietas, bieži apmeklēja sava karaspēka daļas un nereti ar nelielu pavadoņu grupu diezgan avantūristiskā veidā poļu karaspēka komandiera Oginska degungalā iejāja Lietuvas pierobežas rajonos. Tā viņš, dažu virsnieku un augstmaņu pavadīts, aizjāja uz Palangu un no turienes kopā ar Meijerfeldu – uz Kretingu, kur iegriezās klosterī. Mūki, protams, nezināja, kas par viesiem pie viņiem ieradušies, bet pieklājīgi piedāvājās svešos pacienāt ar vīnu. Tā klostera apriors ar Kārli XII saskandināja glāzes uz zviedru ķēniņa veselību. Pēc tam Kārlis XII sēdās atkal zirgā un nepazīts aizjāja atpakaļ uz Palangu un no turienes uz Virgu.

Liepājas izdevīgo ģeogrāfisko stāvokli zviedri vērtēja ļoti augstu. Par to liecina pilsētas raksturojums jau 1704.gadā izdotajā Kārļa XII dzīves aprakstā, kurā teikts: “Liepāja jeb Liba atrodas smilšainā vietā. Tajā ir viena baznīca, maz mūra ēku, lielākā daļa māju ir no koka, bet būvētas ļoti ērtas. Vienā pusē atrodas trīs jūdzes garš ezers. Otrā – kanāls, kas ietek jūrā un kalpo par ostu. Trešā – atklāta jūra ar ļoti labu reidu, kuram ir tā priekšrocība, ka rudenī aizsalst dažus mēnešus vēlāk un pavasarī atbrīvojas agrāk nekā citas ostas, kas rada lielas priekšrocības ne tikai tirdzniecībai, bet arī korespondencei no dažādām Zviedrijas provincēm. Tāpēc Viņa Zviedrijas karaliskā augstība deva Liepājai priekšroku, salīdzinot ar Ventspili, kurai arī ir līdzīga osta un reids. Un tāpēc, ka šī Liepāja ir tuvāk Žemaitijas robežai un ļoti izdevīgi izvietojusies starp daudziem ūdeņiem, [karalis] lika to nocietināt. Tā tur ģenerālmajors un gubernators Stjuarts uzcēla citadeli ar 5 bastioniem, kur vēl līdz šai dienai turpinās celtniecības darbi. Un tā aizsargā ne tikai pilsētu, bet arī ostu un reidu.

Miera laikā tirdzniecība ar Jelgavu un Žemaitiju ir ļoti izdevīga, bet tagadējos kara apstākļos nedaudz pieklususi. Ārējā tirdzniecība tomēr vēl risinās labi…”

Šajā izdevumā publicēta arī gravīra ar Liepājas panorāmu no jūras puses – tajā priekšplānā detalizēti atainota zviedru celtā skansts un kanāls ar nelielu dienvidu molu.

Liepājas nocietinājumu būvniecība

Ģenerālmajors Stjuarts, kas Liepājā ieradās ar 1100 vīriem, jau 1701.gadā uzsāka nocietinājumu būvniecību. No Zviedrijas pienāca vesela kuģa krava ar lāpstām. Bet, tā kā darba apjoms bija liels, viņam palīgā 3.novembrī vēl ieradās pulkveža Šķites komandētais pulks no Zviedrijas. 17.novembrī Liepājā ieradās ģenerālmajora Aleksandra Štromberga šoniešu kavalērijas pulks, bet viņiem neizdevās sekmīgi izcelties krastā. Kad šonieši sāka izsēšanos, uznāca spēcīga vētra, kas sešus kuģus izsvieda sēklī, un lielākā daļa zirgu aizgāja bojā, kaut arī cilvēki izglābās.

Par nocietinājumu celtniecību ir saglabājies zviedru inženiera Berga 1702.gada ziņojums ar nocietinājumu plānu. No tā redzams, ka skansts aizņem teritoriju nedaudz uz dienvidiem no ostas pretī Vecajiem kapiem un sniedzas līdz vecajam dīķim 185 zviedru asu garumā (400 m). Skansts, ieskaitot bastionus, bija 130 asu plata. Ja izvietotu skansti uz tagadējā pilsētas plāna, tad tā aizņemtu teritoriju starp Celtnieku ielu, Kūrmājas prospektu un Graudu ielu. Kanāla pusē bastionu stūri bija savienoti ar palisādēm līdz kanālam. Lai aizturētu smiltis, paralēli kanālam starp palisādēm bija sadzīts mietu žogs. No rietumu un dienvidaustrumu vaļņiem bija jānovāc sapūstās smiltis. No dienvidrietumu vaļņa bija jānovāc smiltis un zeme. No dienvidu bastiona līdz dīķim tika uzbūvēta palisāde ar barjeru. Lai pasargātu skansti no smiltīm, ap to tika izbūvēts ravelīns, kas gāja starp skansti un dīķi un turpinājās līdz pat ezeram. Skansts centrā bija uzcelta mūra pulvera noliktava ar koka pārsedzi un apbērta ar zemi.

Tika atjaunota arī Pērkones jeb vecā skansts, ko zviedri uzcēla jau 1659.gadā. Tur gan no iekšas, gan no ārpuses novāca sadzītās smiltis, izbūvēja palisādi no Pērkones upes līdz jūrai.

Pētera Gruba lieta

1699.gadā Liepājas tirgotājs Pēteris Grubs bija Rēvelē (tagadējā Tallina) iepircis un iekrāvis kuģī 60 lastu rudzu. Kārlis XII bija aizliedzis no zviedriem pakļautajām teritorijām labību izvest. Tāpēc Grubam bija dots rīkojums minēto kravu vest uz Stokholmu, taču Grubs nepaklausīja un rudzus aizveda uz Lībeku. Kad zviedri ienāca Liepājā, Liepājas komandantam ģenerālmajoram Kārlim Magnusam Stjuartam tika dots rīkojums apķīlāt Gruba preces. Viņa spīķeris tika aizzīmogots un uzdots Liepājas tirgotājiem Heinriham Hevelim, Valentīnam Hofam, Heiso Reimeram un Kasparam Šteketam mantas inventarizēt un novērtēt pēc pastāvošajām cenām. Protokolēja pilsētas sekretārs Georgijs Prušickis. Inventarizācija sākās 1701.gada 17.oktobrī un turpinājās vairākas dienas. Preces tika novērtētas par kopējo summu 3230 dālderi un 13 ar pusi graša.

Taču Grubs bija komisionārs, kuram realizācijā bija daudzu tirgotāju preces, viņa darījumos bija kompanjoni un viņam bija daudz kredītsaistību. Gruba spīķeru apķīlāšana sagrāva visu Gruba darījumu sistēmu. Lietā izvērtās plaša sarakste starp Grubu, cietušajiem, ģenerāli Stjuartu un pašu karali. Šī korespondence dokumentē Kārļa XII uzturēšanās vietas.

Kārlis XII rakstīja Stjuartam no Grobiņas 1701.gada 23.septembrī, vairākas vēstules no Virgas pienāca vēl līdz pat 1702.gada 2.janvārim. Tad 1702.gada 12.martā Bilevicā, Lietuvā, Kārlis XII parakstījis rezolūciju uz Gruba lūgumraksta, un, visbeidzot, 1704.gadā viņš Ermlandes Heilsbergā izsniedzis Grubam rakstu uzrādīšanai Lībekas rātei, kurā teikts, ka viņš, nevar aizliegt Lībekā dzīvojošajiem interesentiem, īpaši Fīlipam Buhauam, tiesas ceļā piedzīt no Gruba zaudējumus, tomēr aicina būt pretimnākošiem un noteikt taisnīgus parādu piedziņas termiņus.

Visā šajā korespondencē karaliski pašrocīgs ir tikai paraksts Carolus, bet tā neizkoptība un drebelīgais neveiklums liecina, ka majestātes roka daudzkārt labāk ir ievingrināta zobena, nekā zoss spalvas cilāšanā.

Slepenās miera sarunas

Tikmēr 1701.gadā Liepājā ieradās vairāku valstu sūtņi. Pirmais pie Kārļa XII ar dažādiem priekšlikumiem par miera atjaunošanu jau oktobrī ieradās Holandes sūtnis Johans fon Kranenbergs. Drīz pēc viņa ieradās Francijas sūtnis marķīzs Bonass, kuru, tāpat kā Kranenbergu, nosūtīja uz Stokholmu.

1702.gada janvārī Liepājā ieradās Marija Aurora grāfiene fon Kēnigsmarka. Viņa, 1662.gada 8.maijā dzimusī zviedru ģenerāļa meita, kopā ar māti uzturējās dažādu Eiropas monarhu galmos, bet pēc mātes nāves dzīvoja Hamburgā pie savas vecākās māsas, grāfa Lēvenhaupta sievas. 1694.gadā viņa ieradās Drēzdenē, lai no Saksijas kūrfirsta, Polijas karaļa Augusta II iegūtu kādas ziņas par savu pazudušo brāli, kas bija piedalījies Augusta II karagājienā pret turkiem. Augustam II šī sieviete iepatikās, un 1696.gada 28.janvārī nāca pasaulē viņu ārlaulības dēls, pazīstamais franču maršals un viens no Kurzemes hercogistes troņa pretendentiem Saksijas grāfs Morics.

Nākamā turku karagājiena laikā Augusts II Vīnē satuvinājās ar citu sievieti, bet Aurorai tika Kvedlinburgas klostera abates gods. Viņa gan vairāk uzturējās Berlīnes, Drēzdenes un Hamburgas augstākajā sabiedrībā.

1701.gada beigās, kad zviedri jau bija sakāvuši ne tikai krievus pie Narvas, bet arī sakšus pie Rīgas, Augusts II vēlējās noslēgt separātu mieru ar Kārli XII. Sarunām bija jānotiek slepeni, tā, lai par tām neuzzinātu ne Polijas seims, ne Krievijas cars. Šim nolūkam Augusts II izvēlējās grāfieni Kēnigsmarku. Viņa pati gatavojās braukt pie Kārļa XII, jo kara dēļ vairs nesaņēma ienākumus no saviem Zviedrijas īpašumiem. Bez tam ieganstam braucienam pie Zviedrijas karaļa kalpoja viņas lūgums karalim apžēlot māsas vīru grāfu Lēvenhauptu, kurš pēc kara sākuma nebija atgriezies Zviedrijā, bet palicis Saksijā Augusta II dienestā un tāpēc bija izsludināts par valsts nodevēju. Pirms doties pie Kārļa XII, viņa ieradās pēc atļaujas pie Augusta II. Tas viņai iedeva rekomendācijas vēstuli, kas bija adresēta Zviedrijas kancleram grāfam Piperam, bet tajā bija ielikta vēstule Kārlim XII, kurā Augusts II piedāvāja mieru uz jebkuriem noteikumiem. Par to grāfienei nekas nebija zināms.

Kārļa XII sveiciens grāfienei

Sīkāka informācija par grāfienes Kēnigsmarkas braucienu uz Liepāju atrodama publicētajās grāfa Lēvenhaupta vēstulēs no Varšavas Marijas Auroras māsai Amālijai Vilhelmīnei Drēzdenē. 1701.gada 25.decembrī Lēvenhaupts rakstīja sievai: “…Es nezinu, vai grāfiene Tev ir rakstījusi, ka viņa aiz draudzības pret mums un arī savās lietās grib doties braucienā pie zviedru ķēniņa. Man vēl nav zināms, vai mūsējais [karalis] ir ar mieru, bet, ja viņš dod savu piekrišanu, tad es saistu lielas cerības ar viņas misiju… Taču tagad par to nevajag nevienam teikt, un, kad viņa no šejienes aizbrauks, viņa grib, lai saka, ka viņa atgriezusies savā muižā Silēzijā ar nolūku kādu laiku pavadīt tur…”

1701.gada 28.decembra vēstulē teikts: “…Rīt grāfiene grib aizbraukt…”, un tiešām, 1701.gada 29.decembrī grāfiene izbrauca no Varšavas. Bet 1702.gada 2.februārī grāfs Lēvenhaupts raksta: “Grāfiene ir laimīgi nonākusi Liepājā, kur viņa ir ieguvusi draugus, kas domā par mūsu labumu. Tur ir Stjuarts, kas vēl nav atveseļojies no ievainojuma, ko ieguva pie Kopenhāgenas. Par labvēli ir kļuvis kambarkungs Dībens un arī ar grāfu Piperu viņai nevarētu būt grūtības.”

Marija Aurora fon Kēnigsmarka lūgusi Piperu izkārtot viņai slepenu audienci pie Kārļa XII, kur viņa varētu izteikt miera piedāvājumus. Taču Kārlis XII, neuzskatīdams par iespējamu vienoties ar Augustu II, no tikšanās ar grāfieni izvairījās. Gan zviedru vēsturnieki, gan Voltērs Kārļa XII dzīves aprakstā atkārto nostāstu par to, ka grāfiene, lai satiktu karali, braukusi uz viņa mītni Virgā. Uz šaura ceļa viņa satikusi karali ar pavadoņiem jājam pretī, izkāpusi no karietes sveicināt, bet Kārlis XII tikai pacēlis cepuri un neapstādamies aizjājis garām.

Kad Kārlis XII pārcēla savu mītni uz Lietuvu, grāfiene no Liepājas atgriezās Prūsijā, kur uzturējās ar cerību, ka varēs tomēr doties uz Raseiņiem, lai tiktos ar Kārli XII.

Arnolds Bērzs,
vēsturnieks

Kārļa XII roka daudzkārt labāk bija ievingrināta zobena, nekā zoss spalvas cilāšanā. (J. Fon Šleija gravīra.)

Ja zviedru būvēto skansti izvietotu uz tagadējā pilsētas plāna, tā aizņemtu teritoriju starp Celtnieku ielu, Kūrmājas prospektu un Graudu ielu.