liepajniekiem.lv
Viņi ir tie, kuri pieradinājuši lielo, balto lāci, kurš ik pa reizei manāms, ballējoties Liepājas ielās.
”Latvijā nekas tāds iepriekš nebija manīts, domājām, kāpēc ne?” atceras Aiga. Izrādījās – bija vērts. Lai arī lācis nav nosvinējis pat gada dzimšanas dienu,
”Animatoru sveiciens Liepājā” iemantojis jau vairāk nekā 16 tūkstošus sekotāju, un viens no viņu radītajiem video skatīts pat miljons reižu.
”Sākumā pasūtījām divus tērpus, pirmā atnāca lelle. Tas vispār bija tāds izaicinājums – visu sapirkt, saplānot, uztaisīt. Nekas tāds iepriekš nebija darīts, arī priekšnesumu idejas īpaši nebija, no kā pasmelties, tad nu sākām domāt,” atminas Gints.
Masku saņēmuši un ķērušies pie pirmā video. ”Ziemas vidū braucām uz mežu, viss sagatavots, lielā skanda nopirkta. Laižam vaļā! Ar otru reizi jau sanāca kaut cik pieņemami nofilmēt, ielikām internetā, un tā arī viss sākās, sākās zvani, parādījās klienti. Tas bija kaut kas jauns, pēc visiem pandēmijas ierobežojumiem cilvēki bija noilgojušies pēc svētkiem, pēc iespējas apsveikt bērnus un savus mīļos,” stāsta Gints.
Otrais tērps bija baltais lācis, tas Latvijā ir īpaši pieprasīts. Šobrīd viņu īpašumā ir 18 tērpi, 13 ir dažādi, pārējie ir rezerves vai dažādu izmēru. Gadījies pasūtīt arī brāķus.
Lai arī savus vārdus idejas autori mums atklāj, tomēr labprātāk gribētu, lai klienti viņus neatpazīst. ”Tā ir neliela intriga, lai gan daudzi mēģinājuši ”atkost, kas lācītim vēderā”.
No vīrieša par zvēru
”Pirmajā pasākumā, kuru vadījām, šķērsām nogāja viss, kas varēja noiet. Ar katru pasākumu palikām gudrāki, pieredze iekrājās,” godīgs ir Gints.
Ne viņam, ne sievai pirms tam pieredzes ar pasākumu vadīšanu un rīkošanu nebija. Aiga pēc profesijas esot friziere un pirms ”Animatoru sveiciena Liepājā” strādājusi par pārdevēju veikalā ”Gemos”, savukārt Gints ir pašnodarbinātais un pamatā strādā metālapstrādē, lai gan pēc profesijas ir policijas kārtībnieks, iepriekš darbojies arī apsardzē.
Tā nu skaidrs viens – lācim ir kā personīgais frizieris, tā miesassargs.
Ģimene netielējas un piekrīt parādīt, kā tas lielais ballētājs izskatās dzīvē. Gints atvelk čemodānu, bet mēs lūkojam, kur tad dzīvnieks?
”Daudzi pasūtītāji, kad ierodamies, prasa, kur lācis. Viņi nenojauš, ka viņš ietilpst koferī,” smaida vīrietis un demonstrē procesu.
Aiga uz grīdas noklāj segu, no čemodāna izveļas milzīga balta lāčāda, Gints uzvelk vesti ar ventilatoriem un aši lien lāčādā. ”Nu jau esam piešāvušies, ka mums tas aizņem vien piecas minūtes un pasākums var iet gaisā,” viņš vēl piebilst, un 2,6 metrus augstais lācis sāk jestri lēkāt, dejot, kustina ļipu. Smaids sejā parādās uzreiz.
Prieks bērniem un sirmgalvjiem
Kad lelles ielās palika arvien pieprasītākas, lāčus sāka aicināt ne vien uz bērnu ballītēm, bet arī uz jubilejām, kāzām un senioru svētkiem. ”Cilvēkiem gados parasti dāvina svečturus, traukus, zeķes. Šis ir kaut kas pavisam cits – sajūtas, emocijas. Viņi uzreiz atplaukst, īpaši tie, kuri uz humoru tendēti.
Pirmais seniors, pie kura braucām ciemos, bija 74 gadus vecs. Emocijas bija tādas, ka raudājām mēs visi.
Tas jau arī ir galvenais, kas stimulē vēlmi darboties tālāk, tad pilnīgi gribas, lai vēl kāds uzaicina, lai būtu tikpat lielas emocijas. Nākamie sirmgalvji jau bija 86 un 94 gadus veci. Aicināja arī uz 101 gada jubileju, bet tas bija Siguldā, un tur būtu pārāk lieli ceļa izdevumi, mēģinām strādāt aptuveni 100 kilometru rādiusā ap Liepāju.
Rīgā arī šāds pakalpojums pieejams, interesanti, ka gan mēs, gan rīdzinieki sākām šo lietu reizē, lai gan savā starpā neesam pazīstami. Vienkārši ideja atnāca vienlaikus.
Mazos bērniņus sveicot, esam prātīgi, jo mazie bieži vien var nobīties, lācis viņiem liekas biedējoši liels, tāpēc mēģinām ieturēt distanci. Lēnām nākam, dejojam, balonus nesam, tā pakāpeniski. Ja mūk aiz mammas, piebremzējam un mēģinām lēnītēm tikt klāt bērniņam.”
Ieķeros abām rokām un turos
Pāris novērojis, ka baltā pūkaiņa klātbūtnē atmaigst pat lielākie skeptiķi, tomēr katra situācija ir atšķirīga. ”Dažreiz atbraucam uz viensētu, un tur klajš lauks, nav, kur noslēpties, saģērbties, tad ejam kaut kur tālāk prom pucēties. Protams, ir reizes, kad lācis dubļos līdz ceļiem, tad vakarā viņu gaida vanna. Pat no ārzemēm ir zvanījuši un prasījuši, kā mēs tīrām, tā arī sakām – liekam vannā un ar vecajām labajām veļas ziepēm mazgājam.
Laikapstākļi mūs nebiedē, ir gadījies, ka lietus līst un vējš masku pluinī, es atplestām rokām turos lācī, lai tas negāžas. Kad kažoks salīst, tas paliek ļoti smags un prasa lielu spēku, lai to noturētu, ventilatori brīžiem netiek galā ar tādu masu,” dalās Gints un stāsta, ka arī telpās ar maskām mēdz iet, tomēr pirms tam ar pasūtītāju visu izrunā un telpas kārtīgi izvērtē.
”Nereti pasūtītājs neaptver gabarītus. Dzīvoklī ar zemajiem griestiem, kur apkārt lustras, sekcijas un vāzes, lelle gluži vienkārši nevar pakustēties.
Viņi gan grib, lai lācis atnāk un vienā istabiņā riktīgi nodod, bet tur tas nav iespējams, tad vienojamies par sveikšanu ārā.
Ja telpu izmērs ļauj, var, protams, arī iekšā ballīti taisīt, bet ārā lācis var būt aktīvāks un brīvāks.”
Lai arī lielizmēra plīša dzīvnieks tā vien šķiet piemērots bērniem, gadās, ka lācis sadusmojas. ”Mazie, kad sapriecājas, mēdz būt arī diezgan dulli, daži sper, lec virsū. Viņi neredz ne tavu dusmīgo seju, neko citu, tikai lielu, mīkstu, pūkainu lāci. Un es, stāvot maskā, nevaru diži ne atkauties, ne aizmukt.
Reiz mūs pat nedaudz ar viltu iemānīja lielas kompānijas pasākumā Beberliņos, sakot, ka jāsveic priekšniece, bet paralēli tam tur notika daudzbērnu ģimeņu pasākums, un lācis dabūja trūkties. Smiltis, čiekuri, koki, bērni rāpās lācim virsū. Stāvēju lācī, un man vienkārši sāpēja sirds. Pēc tam gan mums atvainojās par situāciju.”
Meitenes priecīgas, lācis deg
Viens no satraucošākajiem pasākumiem bijis, kad maska aizdegusies. ”Dejojot un lēkājot vadi iekšpusē kustas diezgan brīvi, un viens no tiem tieši pie ventilatora bija ieplīsis, ko nebijām pamanījuši. Pasākums notiek pie ”Dzintara boulinga”, lācis dejo, visiem jautri. Es sāku just, ka kaut kas nav kārtībā, man sāk silt pie pleca, tur, kur vads, liekas, ka griež kā ar nazi, uzreiz ķēru vadus ar pliku roku un rāvu nost no akumulatora, roku kārtīgi apdedzināju.
Sieva skatās, lācim dūmi kūp. Viesiem liekas – viss forši, mūzika skan, viņi priecīgi dejo, lācis kūp… viss notiek. Sieva pieskrien, attaisa lāci, dūmi izveļas.
Viesi tikai jubilārei nosaka – paskat, tevis dēļ pat lācis aizdegās. Nu, tehnika ir tehnika. Toreiz atvainojāmies, nopirkām puķes un uzdāvinājām atkārtotu bezmaksas ballīti,” atminas Gints.
”Ir bijis arī, kad mūs aicina no ārzemēm cilvēkam, kurš te ir uz vietas, un kādam uzdots sagaidīt mūs, bet tas cilvēks kavē, gaidām kontaktpersonu pie mājas. Te pēkšņi iznāk cilvēks un saka – nu es esmu klāt, jūs varat mani sveikt. Protams – pārsteigums ir izbojāts. Emocijas ir, bet tās ne tuvu nelīdzinās tam, kā varētu būt.
Ir bijis, kad ieslēdzam mūziku un cilvēks salecas, nobaidās pirmajā brīdī, jo negaida. Citi atkal izdzird mūziku un jau ir priecīgi, lelli nemaz neredz, dejo, priecājas un tad tik pamana, ka tālumā lācis nāk. Protams, tas dod emocijas arī mums, bet daudz arī prasa. Saviem bērniem vairs neatliek tik daudz laika. Un kad tad visi svin svētkus? Brīvdienās. Tad arī lācim ir darba laiks. Ir bijis, kad divos naktī zvana un saka:
”Vajag lācīti!” Pirmajā miegainajā brīdī liekas – tu pulkstenī esi paskatījies? Piezvani no rīta un sarunāsim. Atbilde ir – man vajag tagad!
Lai arī kāds tas darbiņš būtu, ir interesanti. Mājās sevi ne reizi vien esmu pieķēris, ka sēžu, skatos video un vienkārši smaidu. Sieva vakar meklēja vienu video, un es dzirdēju to skaņu, uzreiz saku viņai – o, tā bija tā ballīte, izlaidums, meitene sarkanā kleitā. Viņa saka – tiešām! Kaut kā spilgti šie pasākumi noturas atmiņā,” saka Gints.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
