Ilze Ozoliņa
"Kurzemes Vārds"
Atbildi uz šo jautājumu pagājušonedēļ, Pasaules bēgļu dienas priekšvakarā, meklēja biedrības “Patvērums – Droša māja” rīkotajā diskusijā, kas notika folkloras centra “Namīns” pagalmā.
Negrib sēdēt uz kakla
Kijivietis Aleksandrs ar sievu un diviem bērniem Liepājā ieradās pavisam nesen – 2. jūnijā. Kijivā bijis savs bizness, un pamest Ukrainas galvaspilsētu viņa ģimene nav vēlējusies. Taču pēc pēdējo mēnešu masīviem Krievijas raķešu uzbrukumiem tomēr izlēmuši doties uz Latviju.
Liepājā Aleksandrs pavadījis bērnību, šeit apbedīta viņa mamma, kura bija latviete, un vecmamma. Mācījies Liepājas 2. vidusskolā (tagadējā Liedaga vidusskolā), bet pēc Rīgas Politehniskā institūta absolvēšanas pārcēlies uz dzīvi Ukrainā. Viņa māsa palika Latvijā.
“Kad pie mums Ukrainā sākās karš, man no Liepājas piezvanīja bijusī klasesbiedrene – krieviete.
Viņa man teica: kaut tu un visi tavi bērni nosprāgtu, jo jūsu, hoholu, dēļ mums liek mācīties latviešu valodu un kārtot eksāmenu!”
Ar šādu pieredzi Aleksandrs dalās biedrības “Patvērums – Droša māja” rīkotajā diskusijā.
Vīrietis, turpinot savu stāstu, pauž neizpratni: viņš, mācoties skolā, latviešu valodu apguvis, bet kā tas nākas, ka minētā klasesbiedrene, kura latviešu valodu arī mācījās jau no 2. klases, to nav iemācījusies joprojām?
“Šeit sabiedrība ir sadalījusies – vieni ir par [karu Ukrainā], otri pret. Latvieši mūs visus atbalsta,” viņš saka.
Aleksandra pausto papildina kāda cita sieviete no Ukrainas, kura klāsta, ka liepājnieki bēgļus uzņēmuši ļoti labi, par ko viņa ir pateicīga. Taču kā darvas piliens mucā esot izteikumi, ko šeit dažkārt nākas dzirdēt, proti, “jūsu dēļ pasliktinājies mūsu dzīves līmenis”.
“Mēs latviešiem negribam sēdēt uz kakla, tāpēc cenšamies meklēt veidu, kā pašiem sevi nodrošināt,”
viņa saka, norādot, ka Liepājā viņa dzīvo jau no pagājušā gada aprīļa un uzreiz pēc ierašanās šeit sākusi meklēt darbu.
Viņai ir inženiera konstruktora izglītība, Ukrainā strādājusi labā amatā. Liepājā latviešu valodas nezināšanas dēļ savā profesijā darbu atrast nav varējusi. “Sāku mācīties latviešu valodu un uzsāku darba gaitas viesnīcā, jo ģimene bija jānodrošina,” pastāsta sieviete.
Šī problēma gan nav tikai Latvijā – Eiropas Savienībā daudzi cilvēki no Ukrainas strādā darbos, kas neatbilst viņu kvalifikācijai, jo bieži vien viņiem traucē valodas barjera vai arī viņu kvalifikācija netiek atzīta, ziņo Eiropas Komisija. Tās ziņojumā secināts, ka sevišķi tas attiecas uz sievietēm.
Gan dodas prom, gan brauc šurp
No pagājušā gada februāra, kad Liepājā ieradās pirmie Ukrainas civiliedzīvotāji, līdz šā gada 18. jūnijam vienotajā UCASNIR sistēmā kopā mūsu pilsētā reģistrēts 1561 Ukrainas civiliedzīvotājs (salīdzinājumam – pirms gada 19. jūnijā reģistrēti 1094 Ukrainas bēgļi).
“Jāvērš uzmanība uz to, ka šie dati atspoguļo cilvēku skaitu, kas veikuši reģistrācijas faktu, ierodoties Liepājā, tomēr tas nenozīmē, ka šeit joprojām uzturas tieši šāds skaits ukraiņu. Ņemot vērā, ka viņiem nav stingra pienākuma paziņot par savu došanos prom no pilsētas vai valsts, tad precīzu datu pašvaldībai nav. Taču tas, ko novērojam, ir, ka
līdz ar siltā laika iestāšanos paaugstinās bēgļu kustība – cilvēki dodas atpakaļ uz Ukrainu, lai tur paliktu vai arī savā dzimtenē un citviet Eiropā apciemotu ģimenes locekļus.
Tāpat nedaudz palielinās arī no jauna reģistrēto ukraiņu skaits Liepājā – šobrīd vidēji nedēļā tie ir 4–6 Ukrainas civiliedzīvotāji. Informācija par došanos prom saņemta par nedaudz vairāk nekā 300 personām,” skaidro Liepājas domes pārstāve, koordinatore Ukrainas civiliedzīvotāju jautājumos Agija Meniķe.
Primāro atbalstu – izmitināšanu – atbilstoši ”Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumam” šobrīd Liepājā saņem 84 cilvēki, kas izmitināti ukraiņu mītnes vietā Siļķu ielā 7 un pašvaldības dzīvokļos.
Vēl 115 personas dzīvo 67 mājsaimniecībās liepājnieku nodrošinātajos mājokļos, mājsaimniecības īpašniekam saņemot valsts noteikto kompensāciju.
Liepājas vispārizglītojošajās skolās šobrīd reģistrēti 79 Ukrainas bērni, bet vēl 19 apmeklē pirmsskolas izglītības iestādes.
Pedagoģi Gitu Smiļģi-Danci, kura Liepājas Raiņa 6. vidusskolā bēgļiem no Ukrainas māca latviešu valodu, pārsteigusi kāda ukraiņu rakstura iezīme.
“Kad 6. skolā ieradās pirmie audzēkņi no Ukrainas, es jau biju izdomājusi sarakstu ar vietām, kuras apmeklēsim. Uzreiz viņiem sacīju: par visu maksāju es!
Kad vēlējos audzēkņus uzaicināt uz kafejnīcu, viņi teica: nē, nē, mēs nevaram, mums tam nav naudas,”
diskusijā pauž pedagoģe.
Pat tad, kad skolotāja uzstājusi, ka kafejnīcu izmaksās, ukraiņi pieklājīgi atteikušies. “Lepni?” jautā diskusijas vadītājs, žurnālists Ansis Bogustovs.
G. Smiļģe-Dance piekrītoši pamāj.
Darba devēji lolojuši lielākas cerības
“Mums Liepājā vēl ir iespējas uzņemt bēgļus,” diskusijā pauž A. Meniķe, apliecinot, ka šie cilvēki sniedz pienesumu valsts ekonomikai. “Arī liepājnieki dodas mācīties un strādāt ārpus valsts, līdz ar to šeit atbrīvojas darba vietas,” viņa saka.
Liepājā šobrīd sasniegts vēsturiski zemākais bezdarba līmenis. Latvijā bezdarbnieku statusu sāka iegūt 1992. gada 31. janvārī.
Līdz šim viszemākais bezdarba līmenis mūspusē bija 2007. gada decembrī, kad Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) Liepājas filiālē Liepājā bija reģistrēti 1884, bet toreizējā Liepājas rajonā (tagadējā Dienvidkurzemes novadā) – 1100 bezdarbnieki jeb pilsētā un rajonā kopā 2984 bez darba esošie.
Šogad līdz 20. jūnijam
NVA Liepājas filiālē reģistrēti 1663 bezdarbnieki Liepājā un 794 novadā – kopā 2457.
Pavisam pagājušās nedēļas pirmajā pusē NVA mājaslapā bija reģistrētas 535 brīvās darbavietas, informē NVA Liepājas filiāles vadītāja Dace Baumane.
Kopš pagājušā gada marta līdz šī gada 20. jūnijam NVA Liepājas filiālē klātienē un telefoniski konsultēti aptuveni 750 Ukrainas iedzīvotāji – gan par darba atrašanas, gan vienreizējā pabalsta saņemšanas iespējām, uzsākot darba attiecības vai pašnodarbinātību.
Konsultēti arī par bezdarbnieka statusa piešķiršanas nosacījumiem, kā arī par valsts valodas apguvi un karjeras konsultācijām.
Vienreizējo pabalstu sakarā ar darba attiecību nodibināšanu saņēmuši 488 Ukrainas iedzīvotāji. Liepājā ukraiņi nodarbināti dažādās jomās, lielākoties viesnīcās, sabiedriskajā ēdināšanā, ražošanā. Tāpat vairāki bēgļi šeit strādā par ārstiem, medmāsām.
Pašnodarbinātie piedāvā masāžas, manikīra vai friziera pakalpojumus.
D. Baumane norāda, ka sākumā darba devēju cerības uz ukraiņu ienākšanu darba tirgū bijušas lielākas. Taču liela daļa ukraiņu, meklējot darbu, norādījuši, ka, iespējams, drīz braukšot mājās, un tas darba devējus darījis piesardzīgus, īpaši uzņēmumos, kur vispirms jāiegulda laiks un resursi apmācībā.
Lai godprātīgs priekšnieks
Viesnīca “Hotel Amrita” bēgļus ir gan izmitinājusi, gan arī devusi viņiem darbu. Tās vadītāja Daiga Jansone diskusijā saka:
“Pagājušovasar bija pirmais gads, kad mums nebija problēmas ar darbiniekiem, jo ieradās ļoti daudz bēgļu, kas šeit meklēja darbu.
Šobrīd bezdarba līmenis Liepājā ir ļoti zems, un, manuprāt, tiem ukraiņiem, īpaši vīriešiem, kuri vēlas šeit strādāt, atrast darbu nav sarežģīti. Galvenais, lai darba devēji būtu godprātīgi.”
Viņa min piemēru par kādu jaunu sievieti – augsti kvalificētu šuvēju, kurai šeit piedāvā strādāt par minimālo algu. “Tā tas nedrīkst būt,” teica D. Jansone.
Tāpat viņa norāda, ka ir svarīgi sekot līdzi tam, lai darba devējs pareizi aprēķina neapliekamo minimumu. Likums paredz Ukrainas civiliedzīvotāju nerezidentu ienākumiem Latvijā piemērot ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamo minimumu 250 eiro mēnesī un atvieglojumu par apgādībā esošu nepilngadīgu bērnu, kas uzturas Latvijā, 250 eiro mēnesī.
Atvieglojumu par apgādībā esošu nepilngadīgu bērnu piemēro vienam no nepilngadīgā bērna vecākiem vai ārkārtas aizbildnim.
“Nedomāju, ka tas ir apzināti, taču daudzi darba devēji nezina, kā pareizi jāpiemēro neapliekamais minimums,” klāsta viesnīcas vadītāja.
To, ka vīriešiem nav grūti Liepājā atrast darbu, apliecina kāda cita gados jauna ukraiņa stāsts. Viņš ir inženieris celtnieks un darbu mūsu pilsētā, kādā būvkompānijā, atradis vēl pirms ierašanās Liepājā. “Jau otrajā dienā parakstīju līgumu,” viņš stāsta.
Viņa ģimene, iespējams, šeit ir uz ilgāku palikšanu. “Mēs esam no Zaporižjes.
Mums tur visur saliktas mīnas, pat uz ceļiem. Domāju, ka vēl desmit gadus pēc kara beigām nevarēšu bērnu palaist uz ielas,”
stāsta vīrietis.
Vai ukraiņu iedzīvotāji, kas mūsu valstī raduši patvērumu, mēdz sūdzēties par darba devējiem Valsts darba inspekcijā (VDI)? Uz laikraksta jautājumu inspekcija atbild: VDI, saņemot iesniegumu, neidentificē iesniedzēju pēc viņu nacionalitātes vai pilsonības. Turklāt, ja iesniegums iesniegts anonīmi, par iesniedzēju netiek iegūta papildu informācija.
“Ja jums rodas problēmas saistībā ar normatīvajiem aktiem Latvijā vai darba devējiem, nekautrējieties un zvaniet mums,” diskusijā ukraiņus mudina biedrības “Patvērums – Droša māja” pārstāvis Alvis Šķenders, norādot, ka biedrība piedāvā bezmaksas konsultācijas par dažādiem jautājumiem.
Par darba apstākļiem “Namīna” pagalmā sanākušie ukraiņi gan nesūdzas, vien lūdz liepājniekus palīdzēt viņiem iekļauties sabiedrībā, neraugoties uz to, ka vairums ar nepacietību gaida brīdi, kad atgriezīsies savā dzimtenē.
Viņi pauž optimismu par savas valsts nākotni pēc kara. “Un mēs gribam, lai arī jums viss būtu labi, lai arī šī valsts plauktu un attīstītos vēl ātrāk, kā arī jaudīgāk. Eh, kā mēs dzīvojām līdzi jūsu hokeja komandai. Mēs ļoti par tās panākumiem priecājāmies!” smaidot saka viena no kara bēglēm.
Savukārt Aleksejs viņas teikto papildina, noskandinot agrāk populāro teicienu: “Dzeriet alu “Aldaris” – būsiet kā Balderis!”
Gandrīz procents no strādājošo kopskaita
Pēteris Strautiņš, “Luminor Bank” ekonomists
Ukraiņu ierašanās Latvijā noteikti palīdzējusi risināt Latvijas darba tirgus problēmas. Jau pirms kara bija vērojama Ukrainas iedzīvotāju došanās strādāt pie mums. Zinu par vairākiem uzņēmumiem, kuros strādāja metālapstrādes un mašīnbūves darbinieki no šīs valsts.
Kara sākumā daļa no viņiem devās prom, lai aizstāvētu savu zemi, bet citi – daudz lielāks skaits – šeit ieradās. Pieredze liecina, ka viņi ir nodarbināti pakalpojumu nozarēs – lielveikalos un sabiedriskajā ēdināšanā.
Pandēmijas laikā aizņemto darbavietu skaits bija samazinājies, kopš pērnā gada vidus tas atkal pieaug. Daļēji par to var pateikties ierobežojumu atcelšanai, bet
bēgļu pieplūdums ir palīdzējis aizpildīt vakances.
VID dati vēsta, ka februārī Latvijā strādāja 7738 ukraiņi, kas ir gandrīz procents no Latvijā strādājošo kopskaita, kas ir ap 900 tūkstošiem. Tas ir neliels pieaugums salīdzinājumā ar oktobri (7069).
2021. gadā bija piešķirtas 5920 darba atļaujas Ukrainas iedzīvotājiem, tas, protams, nenozīmē, ka viņi visi strādāja.
Fakti
> Ukrainas iedzīvotājiem Latvijā kopumā izsniegtas vairāk nekā 48 300 ilgtermiņa vīzu un termiņuzturēšanās atļauju.
> Personas kods piešķirts 48 114 Ukrainas iedzīvotājiem.
> Kopš kara sākuma līdz 2023. gada 12. jūnijam Latviju kopumā pametuši 23 690 Ukrainas iedzīvotāji.
Avots: aģentūra LETA
Uzziņai
Nodarbinot Ukrainas civiliedzīvotājus, darba devējiem jāņem vērā:
> Darba attiecību uzsākšanai Latvijā ir nepieciešama ilgtermiņa vīza ar tiesībām uz nodarbinātību. Lai nodrošinātu tiesības nekavējoties uzsākt darbu, noteikts, ka Ukrainas iedzīvotājiem, kuriem Ukrainā izsniegts ceļošanas dokuments, ir tiesības uzsākt darba tiesiskās attiecības arī bez ilgtermiņa vīzas ar tiesībām uz nodarbinātību saņemšanas, taču ne ilgāk kā 30 dienas.
Šādā gadījumā Ukrainas iedzīvotājam, kurš sācis strādāt, ir pienākums ne vēlāk kā 10 dienu laikā iesniegt pieteikumu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē vīzas ar tiesībām uz nodarbinātību saņemšanai.
> Ukrainas civiliedzīvotājus var nodarbināt bez valsts valodas zināšanām, ja tas netraucē darba pienākumu pildīšanu.
> Nav attiecināma normatīvo aktu par ārzemnieku nodarbināšanu prasība vakanci reģistrēt NVA un nodrošināt darba samaksu, kas nav mazāka par vidējo bruto darba samaksu Latvijā iepriekšējā gadā.
> ”Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likums” nosaka atsevišķus nosacījumus, kas ir attiecināmi uz Ukrainas civiliedzīvotāju nodarbinātību izglītības sistēmā un tiesībām nodarboties ar ārstniecību.
Avots: NVA
Es domāju tā: Vai esat komunicējis ar bēgļiem no Ukrainas?
Ināra Rozenbaha – mūzikas skolotāja:
– Bērnudārzā, kurā strādāju, vienā grupā ir meitenīte no Ukrainas. Atbrauca kopā ar mammu un vecmāmiņu. Izskatās, ka viņa ir iejutusies. Nāk dziedāt pie manis ansamblī un cenšas. Prot atbildēt latviešu valodā. Latviski jau daudz ko saprot, ar izrunu grūtāk.
Vita Strīķe – vecākā referente:
– Pērnvasar satiku divus ukraiņus – sievu un vīru, kas strādāja viesu namā Latgalē. Strādāja ļoti čakli un darīja visus darbus. Prombraucot pirmo reizi zem spilvena viņiem atstāju mazu pateicību – no visas sirds par cītīgo darbu. Viņi bija ar lielu darba tikumu, sirsnību, sākuši mācīties latviski.
Gunārs Ansiņš – domes priekšsēdētājs:
– Ir nācies un diezgan bieži. Pēdējā reize bija tad, kad runāju ar ukraiņu zobārstēm, kas strādā zobārstniecības poliklīnikā. Viņām bija aktualizējies jautājums par latviešu valodas apguvi augstākajā līmenī, jo būs vajadzīga attiecīga apliecība. Dakteres stāstīja, ka darba dienas tik garas, ka nepietiek laika, pietrūkst spēka, lai latviešu valodu vēl apgūtu augstākajā līmenī.
Sanita Matēviča – cīravniece:
– Dzīvoju laukos un bēgļus neesmu satikusi, nekāda komunikācija nav sanākusi. Cik zinu, vairāki ukraiņi tagad dzīvo un strādā Kazdangā.
Toms Tiļļa – treneris:
– Neesmu nevienu saticis, komunicējis. Tā speciāli viņiem uzmanību nepievēršu. Droši vien daudzi cenšas nerunāt krieviski. Neviens no draugiem, paziņām arī neko nav stāstījis. Protams, zinu, ka ukraiņi šeit ir!