liepajniekiem.lv
Pirmā darbaudzināšana
Jānis uzauga trīs bērnu ģimenē. Viņam divas vecākas māsas – Melita, kas mācās par pediatri, un Lelde, kas strādā mežizstrādes – Ostas uzņēmumā.
Visi mācījušies Dunalkas skolā, kur mamma Daiga bija skolotāja. Savu karjeru viņa beidza līdz ar skolas likvidēšanu. Tētis Aigars strādā celtniecībā.
Kas nākamo uzņēmēju ievirzīja tagadējā profesionālajā dzīves ceļā? “Mani jau no bērnības interesēja, kā veikalos pārdod un pērk preces,” viņš sāk stāstīt.
“Puikas gados strādāju zālāju sēklu ražošanas saimniecībā “Krastmaļi”.
Biju nepaklausīgs bosiks, bet tur mani labi izaudzināja un pastāstīja, ka darbs jādara kvalitatīvi.”
Viņam bija sēklu laukos jāizrauj sārņaugi, kas tur neiederas, – kviešos jāmeklē vējauza. Darbs vienmuļš, bet atbildīgs, jo nokultajai ražai jābūt tīrai.
Jānis atceras, ka reiz tālumā lauka stūrī pamanījis augu, kas izskatījās pēc vējauzas. Domājis – bet varbūt kas cits un varbūt kombains tur nemaz neiebrauks… Taču sirdsapziņa nelika mierā, un dienas beigās jaunais strādnieks aizbrauca to stūri apskatīties un vējauzu izrāva.
“Tāda attieksme nāca tikai pēc laika. Sākumā domāju citādāk, ka varbūt var mazliet lēnāk strādāt, ik pa laikam – atpūtiņu,” uzņēmējs atzīstas.
“Beigās gan jau bija kā tagad, kad gribas, lai visi darbi iet raiti un katrs zina, kas viņam jādara. Cilvēkam darbdienā sava alga jānopelna. Ja tas netiek izdarīts, tad vairs nav ekonomiski efektīvi.”
Prasa kvalitāti
Kolektīvs mazs – sezonā līdz desmit cilvēkiem. Ziemā – trīs četri. Pa visiem augstā darba izpildes latiņa jānotur.
“Mēs piedāvājam labiekārtošanas pakalpojumus – veidojam dārzus, kopjam tos, mūsu īpašā nozare ir saistīta tieši ar zālienu ierīkošanu. Gadās, ka klients zvana: viens stūris palicis nenopļauts. Es uzreiz zvanu darbiniekiem un saku:
“Mēs nelabosim rīt vai parīt, bet brauksim izdarīt šodien.”
Un nākamreiz vispirms jāapskatās, vai viss kārtībā, tikai pēc tam jābrauc prom,” Jānis atklāj darba ikdienu.
Būt pašam atbildīgam un prasīt tādu attieksmi no darbiniekiem neesot grūti, jo uzņēmumā izveidojies labs komandas kodols.
Pavasarī, vasarā “Grīnus” piepulcina studentus, palīgus sezonā. Reizēm, kad visi pārspriež darbus, Jānim citi stāsta, ka kaut ko nevar izdarīt, tad es atbildu: “Var gan. Ja ne jūs, tad es,” un izdara. Un netiek prasīts vairāk, kā var izdarīt.
Tik daudz, ka tad reizēm neatliek laika projekta rakstīšanai, piedalīties publiskos iepirkumos, jo pats ir lietvedis, nedaudz kārto grāmatvedības dokumentus, sazinās ar pakalpojuma pircējiem, apbraukā objektus, mēra un pieņem, raksta rēķinus.
“Man gribas arī darīt fizisko darbu, pašam visur būt klāt. Pēdējos gados jau vairāk izdodas darbus deleģēt un virzīt uzņēmumu tālāk uz izaugsmi,” uzņēmējs atklāj, kā mainās pats.
Tic lauku nākotnei
“Kad es iesāku strādāt, man ļoti nepatika brīvdienas, jo likās, ka viss apstājies. Man prasās kustību. Taču tagad esmu priecīgs, ka ir brīvā svētdiena, un to cenšos izbaudīt. Citreiz sanāk strādāt, bet tad man sievai ļoti jāpamato, kāpēc neatpūšos,” Jānis atklāj.
Brīvdienās iet medībās, agrāk daudz sportoja – skrēja. Piedalījies pusmaratonos, Rīgā pieveicis vienu maratonu, 18 gados noskrēja 42 kilometrus.
“Darbdienu beigās esmu kopā ar ģimeni, paspēlējos ar meitu. Man ļoti patīk pavadīt laiku ar Emmu,” tēta sirds atmaigst.
Viņš tic laukiem. Pats dzīvo mājā, ko uzcēla nojaukta grausta vietā, iekopis ap to apkārtni. “Tagad liekas, ka ir pagrimums – slēdz pasta nodaļas, likvidē skolas, maz kas notiek. Taču kaut kas arī mainās – Dunalkas skolas vietā ienāca pansionāts, pagastnamā remontē un kaut kas būs.
Es pagaidām esmu mierā ar sevi un izdarīto, jo strādāts daudz.”
“Grīnus” sāka no nulles, ar 200 eiro, ko iemaksāt par darba automašīnu. Radi, draugi palīdzējuši darbos, bet iespējas iegūt finansējumu meklēja īpašnieks. Par daļēju finansiālu atbalstu paldies “Liepājas rajona partnerībai”.
“Vai Jānis Lagzdiņš jūtas laimīgs? Atbilde seko momentā: “Jā! Manā izpratnē, laime iet kopā ar prieku un mieru. Tā ir tad, kad slikto lietu mazāk nekā labo, tās dod dzīvesprieku. Man šobrīd labā netrūkst. Un blakus ir sieva, atbalstītāja un draugs.”
Nemiers urda kopš bērnības
“Man Jānis saistās ar to, ka bija ģitārists. Kultūras namā dzima vokāli instrumentālais ansamblis, un tajā muzicēja gan Jānis, kas spēlēja soloģitāru, gan viņa tēvs, kas bija bundzinieks,” atceras Dunalkas kultūras darba organizatore Inta Dreimane.
“Kolektīvs darbojās labu laiku, un tad varēja redzēt, ka Jānim patīk viss kaut kas jauns. Bija aktīvs.”
Uzņēmuma “Krastmaļu sēklas” direktors Mārtiņš Flaksis tagad Jāņa sadarbības partneris – pārdod SIA “Grīnus” zāliena sēklas. Taču pazīst novadnieku kopš tā laika, kad viņš vasarās strādāja “Krastmaļos”.
“Man lielākais prieks, ka laukos ir šādi cilvēki kā Jānis, lai kur viņi sniegtu pakalpojumu un kurā nozarē darbotos. Pateicoties viņiem, lauki var izdzīvot,”
uzsver M. Flaksis.
Viņš labpatikā noraugās, ka Jānim izdodas un jaunais uzņēmējs strādā ar mērķi. Kā jau, kad atradis un dara to, kas patīk un interesē.
“Ka viņam būs savs uzņēmums vai kas cits paša vadīts, to jau varēja just sen, tāpēc ka uzņēmīgs un spējīgs organizēt. Tas arī tagad redzams – Jānis pats visu nokārto savam uzņēmumam,” vērtē sēklaudzētājs.
Pakalpojumu sniedzēja balvas ieguvēju pazīst viņa draugs Matīss Grasmanis. “Likumsakarīgi, ka viņam atzinība, tāpēc ka ir cilvēks, kurš strādā kārtīgi,” viņš saka par Jāni.
Abi ir skolasbiedri un auguši viens otram tuvumā. “Kaut Jānis par mani nedaudz jaunāks, es uz viņu skatījos kā uz paraugu.
Ļoti godīgs, vienmēr ņēma pie sirds, ja kas notika, kā nevajadzētu būt,”
atceras Matīss.
Viņam draugs ir stāstījis, ka vienmēr galvā bijušas domas, kā kaut ko darīt, uzsākt, attīstīt. Tāpēc arī kādu laiku ņēmies ar bitēm. “Sabiedrisks, atsaucīgs, ap viņu ir cilvēki. Mēs pēdējo Jaungadu nosvinējām kopā pie viņa mājās.”
Matīsam atmiņā zīmīga frāze, ko Jānis minējis, – viņš vienmēr apzinājies, ka dzīve ir īsa.
Vizītkarte
Jānis Lagzdiņš
- 28 gadus vecs.
- Latvijas Lauksaimniecības universitātē ieguvis lauksaimniecības uzņēmuma vadītāja diplomu, Liepājas Universitātē – maģistra grādu uzņēmējdarbībā.
- Ģimene – sieva Lana, gandrīz divarpus gadus veca meita Emma.
- Augstu vērtē brīvdienas, ko pavada atpūšoties, patīk lasīt grāmatas.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.