Bažīgus gan dara jautājums, vai nelaimīgs putns spēj izdēt uzturvielām bagātu un gardu olu. Zinātāji skaidro atšķirības un to, kam būtu jāpievērš uzmanība.

Ar plikiem graudiem nepietiek

Medzes pagasta lauku sētā “Ziemeļi” ir 80 vistu saime, brūnas Dominant krustojuma. Laimīgās, kā tagad saka par tām, kuras tur brīvi.

Šobrīd vistas vēl kūtī, bet, kad iestāsies siltāks laiks, kašņāsies un knābās ap māju, ēdīs zāli un visu pārējo, kas trāpīsies ceļā.

Saimniekiem Jānim un Ingai Vītoliem ir padsmit gadu pieredze vistkopībā, tā ka zina – jo labāki dzīves apstākļi mājputniem, jo tie ražīgāki.

Tāpēc vistām klāj salmus, lai būtu sauss, ieslēdz elektrisko apgaismojumu, lai būtu gaišs, aukstā laikā nes siltu ūdeni, gādā labu barību.

No plikiem graudiem vien olas nebūs tik kvalitatīvas, arī tik daudz nedēs.

“Pērkam mikroelementus, placinām zirņus, pupas, ko liekam klāt graudiem, un placinām arī graudus, lai tie ātrāk pārstrādājas. Dodam dārzeņus – ķirbjus, kabačus, kartupeļus,” Inga uzskata, ka barība nosaka olu kvalitāti.

“Lielajās fermās vistām nepieciešamo dod kombinētās barības veidā, tāpēc, man liekas, veikalu olas atšķiras no mājās dētām.”

Saimes lielums ir mainīgs. Vecās vistas, kam jau ap 18 mēnešiem, pārdod, jo vairs nedēj kā agrāk, un vietā nāk cālīši. Tos perina mājas inkubatorā no pašu olām.

Savā ziņā – laimes spēle, jo izšķiļas daudz gailēnu; ko ar tiem lai iesāk? Tie tikai ēd, kaujas un dzied, neļaujot ciemiņiem izgulēties.

“Gribētos jau, lai visas vistas dēj katru dienu, bet tā nesanāk, ir ap 50 olām. Tās galvenokārt nopērk vietējie cilvēki, kolēģi, ir arī dotas “Martas kioskam” Grobiņā un restorānam “Spīķeris” Liepājā. Aprīlī tas sāks jauno sezonu, droši vien ņems atkal,” Inga zina, ka “Ziemeļu” olas izmanto galvenokārt saldēdienu pagatavošanā.

Bezē sanākot īpaši labs. Restorānā teikts, ka veikala olas nevarot tā uzputot. Laimīgo vistu olas slavējot arī Jāņa māsa, kas ir kūku cepēja.

Jānis iesaka cilvēkiem droši turēt vistas, jo olu noiets garantēts, tās ēdīs vienmēr. Vītoli pat nespēj pieprasījumu apmierināt.

Taču jārēķinās, ka, sākot no cāļu izšķilšanās, tie aug sešus mēnešus, kuros saimnieki neiegūst neko.

“Mums ir arī bijis, ka salmonelozes dēļ nācās nokaut visas vistas, toreiz bija kādas 200,”

saimnieks atklāj.

Kūts dezinficēšana bija liels darbs, ar ķimikālijām mazgāja divas reizes. Ēka ir no sendvičpaneļiem ar metāla sienām, tāpēc varēja to darīt. Būtu no koka, tad jānodedzina tāpat kā dētuves un laktas.

Pagāja divi trīs mēneši, kūtī drīkstēja laist vistas, tad iegādājās cāļus un sāka visu no jauna.

Uz jautājumu, vai grūtās situācijās rokas nenolaižas, Inga atsmej, ka ik pa laikam griboties vistkopību beigt.

“Ziemeļos” audzē arī gaļas liellopus, paliktu pie tiem. “Bet atnāk pavasaris, dubļi apžūst, izlaižam vistas laukā, un viss atkal liekas labi,” Inga atzīst, ka būtu žēl arī visu saimi pārdot. 

Vītolu ģimenes ēdienkarte bez olām nav iedomājama. Ēd tās dažādos veidos un daudz. “Salātos olu ir vairāk nekā visa pārējā,” saimniece joko, ka varot taču atļauties.

Arī plāno pankūku mīklā – trīsreiz vairāk olu nekā parasti. To gatavo nevis ar pienu, bet ūdeni, un pankūkas sanākot gumijainas, visiem tādas garšojot.

Lieldienām olas krāsos, bet vienkārši – sīpolu mizās. Un dārzā paslēps neilgi pirms meklēšanas, tāpēc ka augstāk noliktas aiznes žagatas, bet no zemes savāc pašu suņi. Tāpat vārnas uzreiz ir klāt, kad redz, ka kaut ko noliek. 

Moku skaitlis – trīs

Ne visus putnus sagaida tāda dzīve kā minētajā saimniecībā. Tie, kas nonāk sprostos, drīzāk dēvējami par dējējobjektiem, no putna tur palicis gaužām maz.

“Sprostos turētās vistas atgādina spokus. Novājinātas un bālas – viņas ir tikai attāli līdzīgas veselīgām vistām,”

teikts atbrivo.lv vietnē, kurā cilvēki uzrunāti ar mērķi pārtraukt dzīvnieku turēšanu sprostos.

Pievienotie foto, kuros redzami arī putnu līķi un izmisuma pilni video, vienaldzīgu atstāj vien reto.

Biedrības “Dzīvnieku brīvība” vadītāja Katrīna Krīgere laikrakstam stāsta, ka situācija šobrīd mainās uz labo pusi, bet lēnām.

“Latvijā likumīgs aizliegums dējējvistu sprostiem vēl netiek apsvērts. Citviet pasaulē aizliegumi vistu turēšanai sprostos ir jau pieņemti – Austrijā, Vācijā, Luksemburgā, Šveicē, Čehijā, Dānijā, 11 ASV štatos, šobrīd arī Igaunijā par to notiek politiskas diskusijas.

Pirms dažiem gadiem Eiropas pilsoņu iniciatīva par aizliegumu lauksaimniecības dzīvnieku turēšanai sprostos veiksmīgi savāca 1,4 miljonus pilsoņu parakstu un pirmajā izskatīšanā Eiropas Parlaments to pārliecinoši atbalstīja.

Tālāk Eiropas Komisijai līdz 2023. gada beigām bija jāizstrādā detalizēti likumprojektu priekšlikumi, tomēr tā solīto nepaveica. Pavisam atcelts gan nekas netika, tomēr termiņi kavējas un par tālāko virzību ir bažas.

Sākotnēji izvirzītais mērķis par sprostu aizliegumu līdz 2027. gadam izskatās gana ambiciozs,”

stāsta K. Krīgere.

Lai nu kā, Eiropā jūtama pārtikas tirdzniecības un ražošanas uzņēmumu pretimnākšana, tie vairs neiepērk sprostos dētas olas.

Viens no piemēriem Latvijā ir akciju sabiedrība “Balticovo”, kura izlēma beigt sprostos dētu olu ražošanu.

Visdrīzāk šo procesu mudina lielveikalu paustā nostāja, sākot no 2025. gada atteikties no šādu produktu tirdzniecības.

“Ja 2018. gadā no sprostiem Latvijā nāca vidēji 95% olu, tad šobrīd tie ir aptuveni 76%. Protams, ražošanas reforma prasa laiku un līdzekļus.

Pagaidām vēl Latvijā un citur Baltijā lielākā daļa olu nāk no sprostiem,

taču pārmaiņas strauji uzņem gaitu, jo interese atteikties no sprostu olām pārtikas sektorā ir ļoti pārliecinoša. Piemēram, Dānijā vai Zviedrijā tikpat kā vairs neražo trešā numura olas, jo viņi šo procesu aizsāka vairākus gadus pirms mums,” skaidro biedrības vadītāja.

K. Krīgere atgādina, ka arī patērētājs no malas var ietekmēt situāciju: “Vispirms jau pašiem nepirkt sprostos dētas olas, kas apzīmētas ar numuru 3. Otrkārt, pieprasīt atbildīgu rīcību no pārtikas uzņēmumiem. Latvijā vairums lielo pārtikas uzņēmumu jau atsakās no sprostos dētajām olām, taču daži vēl vilcinās.

Cilvēkiem rūp dzīvnieki, un viņi negrib, lai dzīvnieki ciestu. Atliek to īstenot dzīvē! Ikviens no mums var parūpēties, lai vistām nebūtu visu mūžu smagi jācieš, stāvot saspiestībā uz metāla režģiem šauros sprostos, kuros tās nevar pat normāli pastaigāt vai izplest spārnus. Galu galā mūsu attieksme pret dzīvniekiem apliecina mūsu pašu cilvēcību.”

Patērētājam daļa atbildības

Tas, vai mērķi izdosies īstenot līdz 2027. gadam, atkarīgs no ražotājiem, pārliecināta ir Latvijas Apvienotās putnkopības nozares asociācijas (LAPNA) vadītāja Anna Ērliha.

“Mēs kā asociācija liekam uzsvaru uz to – ja saviem ražotājiem aizliedzam Latvijā un Eiropā turēt putnus sprostos (neskatoties uz to, ka iepriekšējā kārtība viņiem krietni atviegloja ražošanas iespējas un samazināja izmaksas),

būtu nepareizi pieļaut, ka Latvijas tirgū ieplūst trešo pasaules valstu olas, kuru ražošanu mēs nekādā veidā nevaram ne regulēt, ne uzraudzīt.

Tas šķiet būtiskākais jautājums tajā visā,” izceļ A. Ērliha.

Tajā pašā laikā gan neskaidrs ir fakts par vismazākajiem olu ražotājiem un pārdevējiem – kurš kontrolē to, cik drošs ir viņu piedāvātais produkts, šajā gadījumā ola.

LAPNA skaidro, ja olu ražotājs – zemnieku saimniecība vai maza ģimenes saimniecība – ir reģistrējies Pārtikas veterinārajā dienestā (PVD) un viņiem piešķirta olu pārdošanas atļauja nelielos apjomos, patērētājs var būt pavisam drošs par to, ka viņu produkcija ir pārbaudīta un nekaitīga lietošanai uzturā.

Reģistrējot saimniecību, PVD ražotājam piešķir arī olu pārdošanas atļaujas numuru, ko patērētājs brīvi var lūgt uzrādīt, iegādājoties oliņas.

“Likumdošana pieprasa realizācijas atļauju, jo tas garantē, ka tiek veiktas noteiktās analīzes, pats galvenais – vistas tiek pārbaudītas uz salmonellu. Ja atļaujas nav un tā netiek pieprasīta, risku uzņemas pats pircējs,” skaidro A. Ērliha.

Būtībā visu šo sistēmu un atļauju esamību kontrolē PVD, lai gan ne vienmēr un viss tiek pamanīts.

Iepriekš sabiedrībā runāja par to, ka vistas baro ar antibiotikām. LAPNA stāsta, ka Eiropas Savienībā ne putnus, ne citus produktīvos dzīvniekus ar antibiotikām tāpat vien nebaro un neārstē, piemēram, lai veicinātu augšanu.

“Sabiedrībā ir daudz ar to saistītu mītu, kas vēsturiski iesakņojušies.

ASV, Ukrainā, Krievijā tā var būt, tomēr ES ļoti stingri kontrolē to, kā uztur dzīvniekus. Vistas ārstēt ar antibiotikām būtu pavisam neizdevīgi, tas būtu pārāk dārgi, turklāt pa to laiku produkcija būtu jāizņem no aprites.

Tāpēc uzņēmēji rūpējas par labturību, atbilstošu barību putniem, jo šie divi izslēdz vai samazina putnu slimošanu,” zina teikt LAPNA vadītāja.

Būtiskas atšķirības nav

Galvenais, ko uzsver asociācija, – ēst vietējos labumus: kā olas, tā mājputnu gaļu.

“Vienalga, kādā sistēmā šīs olas būtu dētas vai putnu gaļa ražota, ēdam vietējo, jo tādā veidā mēs atbalstām paši sevi. Šobrīd kopā ar Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomi veicam kampaņu, kurā aicinām pirkt vietējo.

Jā, cilvēki mēdz teikt – kāda jēga, ja izejviela ir no Uzbekistānas vai uzņēmums pieder lietuviešiem.

Jēga ir tajā, ka uzņēmums fiziski atrodas uz Latvijas zemes, algo cilvēkus Latvijas teritorijā un nodokļus maksā Latvijas valsts budžetā. Tas ir svarīgi,” izskaidro A. Ērliha.

Skaidrs ir viens: ja tirgū būs tikai brīvībā vai kūtī dētas olas, tad šis produkts būs krietni dārgāks.

“Atšķirība meklējama vienkāršos aprēķinos: uz 1 kvadrātmetru vairākas vistas sprostos var izdēt, piemēram, 10 olas. Kvadrātmetrs rūpnīcas zemes maksā tik, cik maksā.

Brīvos apstākļos turētas vistiņas šajā platībā var dot vienu olu – starpība ir liela.

Tāpat jāņem vērā arī tas, ka putns, brīvi pārvietojoties (kas ir pilnīgi normāli), tērē enerģiju, tātad vairāk arī apēd, lai gan tas pat nebūtu būtiskākais. Ražotāji gan nekādu paniku neceļ, ja patērētājs tā vēlas – viņi ir gatavi ražot,” stāsta vadītāja.

Viņa gan mudina domāt ne tikai par dzīvnieku organizāciju vēlmēm uzlabot labturību, bet arī par to, ka ir konkrēta sabiedrības daļa, kura nevar atļauties nopirkt brīvos apstākļos turētu vistu olas.

“Šī sabiedrības daļa ir pakļauta riskam, jo ola ir lētākais dzīvnieku izcelsmes proteīns, kurš bagāts uzturvielām, minerālvielām un visu nepieciešamo cilvēku veselībai. Mājputnu gaļa ir otrs labākais proteīns.

Par to, ka brīvē un nebrīvē dēto olu sastāvs diez ko neatšķiras, plaši runā pētniece Asnate Ķirse-Ozoliņa. Viņa olu sastāvam pievērsusies mikroelementu līmenī.”

Pētniece analizējusi trīs kategoriju: brīvībā, kūtī un sprostā izdēto, olu sastāvu un secinājusi, ka būtiskas atšķirības tiešām nav, visas olas satur līdzvērtīgu nepieciešamo uzturvielu daudzumu.

“Brīvi turētu vistu olās ir par 10% mazāk tauku, taču gan brīvās turēšanas apstākļos, gan kūtī turētu vistu olās ir vairāk holesterīna nekā sprostos dētās olās, attiecīgi par 32% un 64% vairāk. Sprostā turēto vistu olās ir 220 miligrami holesterīna, bet brīvi turēto vistu olās – 290 miligrami.

Turēšanas apstākļiem ir minimāla ietekme uz vistu olu uzturvērtību, ar nosacījumu, ka pārējie apstākļi ir nemainīgi, kā, piemēram, vistu šķirne un galvenokārt barība,” norādījusi pētniece.

Ķermeni būvē olbaltumvielas

Justīne Rudzīte, ģimenes ārste, dietoloģe un fitnesa trenere

Olu vērtība ir daudz apspriesta. Lai arī “karstais kartupelis” ir holesterīns, olas ir augstvērtīgs olbaltumu avots, turklāt bioloģiski aktīvs.

Tiem, kuri patērē olbaltumvielu pulverus, varu teikt, ka bioefektivitāte no olām jebkurā gadījumā būtu labāka.

Vai tās spētu izkonkurēt zivis un gaļu? Domājams, jā, lai gan gaļa un zivis ir dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas, kas organismā labāk uzsūcas un pilnvērtīgāk tiek izmantotas gan muskuļu masas, gan visa ķermeņa veidošanā.

Olbaltumvielas ir būvmateriāls, no kura ķermenis un tā iekšējie orgāni sastāv.

Tas labāk nokļūst tur, kur tam jābūt, ja salīdzinām ar augu valsts olbaltumiem vai pulveriem.

Mēs visi zinām, cik koši dzeltena izskatās kārtīga lauku ola, bet vai tā krāsas dēļ ir labāka par veikalā pirktu olu, neesmu pārliecināta, iespējams, ir veikti kādi pētījumi.

Pieļauju, ka uzturvērtība varētu būt vienāda neatkarīgi no krāsas un tā, kur vista dzīvojusi.

No cilvēciskā aspekta ir grūti redzēt tos skatus, kas paveras uz būros audzētām vistām. Jāatzīstas, pati no domām par to, kā dzīvnieki tiek audzēti, cenšos norobežoties.

Jāsaprot arī tas, ka finansiālu apsvērumu dēļ ne visi un ne vienmēr var atļauties izvēlēties ekoloģiski audzētu pārtiku vai dzīvnieku produktus, lai gan ar prātu apzināmies, ka tā būtu labākā un pareizākā izvēle.

Visas rekomendācijas par uztura ražošanu tiek pieņemtas, rūpējoties par vidi. Lauksaimniecība un dzīvnieku uzturēšana, bez šaubām, vidi piesārņo.

Rekomendācijas par dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielām norāda, ka gaļu nepieciešams patērēt četras reizes nedēļā, lai organisms būtu nodrošināts ar nepieciešamo. Domāju, ka viens no iemesliem šādiem ieteikumiem ir tas, ka gaļas iegūšanai jānogalina dzīvnieks.

Tajā pašā laikā atklāts, ka pārmērīga sarkanās gaļas ēšana veicina resnās zarnas vēzi.

Runājot par olām – ja vistas tiktu audzētas normālos apstākļos, domāju, tas tik ļoti nesatrauktu.

Jebkurā gadījumā pēdējā laikā veģetārs uzturs tiek vairāk atbalstīts. Sevi par veģetārieti gan nesaucu, tomēr minētos ieteikumus ņemu vērā.

Lielākais bieds, kas saistīts ar olu lietošanu uzturā, ir holesterīns. Jā, tas tur ir, tomēr jāsaprot, ka tā ietekme nav tik slikta tieši no olām.

Agrāk rekomendēja ēst līdz 4 olām nedēļā, ieskaitot tās olas, kuras iemaisītas kēksos, pankūkās un tā tālāk. Šobrīd šī rekomendācija ir jau līdz 10 olām nedēļā.

Mana nostāja ir tā, ka olas ir jāēd dažādos veidos, tās ir veselīgas. Jāsaprot, ka, cepot olas, tās uzsūc daudz eļļas. Vienā olā ir 6 grami olbaltumvielu, katrā ēdienreizē cilvēkam būtu vidēji jāuzņem 20 grami.

Ja tomēr holesterīns satrauc, to var pārbaudīt asins analīzēs, kur nosakām labā un sliktā holesterīna līmeni. Tad arī radīsies izpratne, vai olas lietojam par daudz vai ne.

Es domāju tā: Cik olu apēdat nedēļā?

Antons Jurkus – pensionārs:

– Dažas, nevaru pateikt, cik konkrēti. Katru dienu noteikti nē. Man nav problēmu ar ēdienu – varu ēst visu pēc kārtas. Arī sausu maizi. Lieldienās, protams, olas būs, bet vairāk par divām nevaru notiesāt. Meita nopērk un izvāra.

Samanta Goldberga – studē un strādā:

– Sešas. Katru dienu tās neēdu. Visbiežāk gatavoju vienkārši – uzcepu uz pannas. Retāk uztaisu olu kulteni. Veselībai labi, ka olās ir olbaltumvielas, nav slikto tauku. Kad vēl dzīvoju pie mammas, vārījām olas, svinējām Lieldienas. Kopš studēju, tā vairs nesanāk, bet kā nu Lieldienās bez olām!

Džaba Abciauri – strādā:

– Vismaz desmit. Strādāju smagu fizisku darbu, un tāpēc vajag spēku un kārtīgu pārtiku. Pa divām cieti vārītām olām apēdu otrajās brokastīs kopā ar kādu sarkano zivi un sviestmaizi. Esmu pareizticīgais, tāpēc mūsu Lieldienas būs citā datumā, ne šosvētdien.

Marina Baškatova – nestrādā:

– Man ir divi bērni, un nedēļā pa visiem kopā varam apēst pat divdesmit olu. Gatavošana vienkārša – vāru vai cepu. Sātīgi sanāk, kad uz pannas uzliek sagrieztu desu un apcep, tad virsū olas. Arī apcep. Vēl lepnāk, ja uzliek un izkausē sieru. Ēdot vēl klāt majonēzi. Ļoti garšīgi ar maizi.

Tamāra Barkanova – liepājniece:

– Kādas sešas… Bet es tās necepu, nevāru, omleti netaisu. Lai gan – retu reizi apēdam pa kādai mīksti vārītai. Olas vienmēr lieku klāt, kad gatavoju mīklu, piemēram, pīrādziņiem. Tos cepu ar kāpostiem, āboliem. Ģimenei ļoti garšo. Olas ir brīnišķīgs produkts, kas vienmēr ir mājās. Tās noder dažādu ēdienu gatavošanai.

13Skatīt galeriju