Bosnijas serbu spēki 1995. gada jūlijā pie Srebrenicas pilsētas nogalināja vairāk nekā 8000 Bosnijas musulmaņu vīriešu. Starptautiskās tiesas šo slaktiņu atzinušas par genocīdu.

Vairāk nekā 30 000 musulmaņu sieviešu, bērnu un sirmgalvju tajā pašā laikā tika padzīti no savām mājvietām un piespiesti atstāt Srebrenicu.

Pirms Krievijas atkārtotā iebrukuma Ukrainā slaktiņš Srebrenicā tika uzskatīts par plašākajām zvērībām Eiropā kopš Otrā pasaules kara.

Saskaņā ar Deitonas miera līgumu, kas 1995. gadā izbeidza asiņaino pilsoņkaru, Bosnija un Hercegovina (BiH) ir sadalīta divās autonomās sastāvdaļās – Serbu Republikā un Musulmaņu-Horvātu Federācijā (FBiH).

Katrai no valsts autonomajām sastāvdaļām ir sava valdība un policijas spēki, bet Sarajevā izvietotās federālās institūcijas, kas tās saista, ir ļoti vājas. Un prokrieviskais Bosnijas serbu līderis Milorads Dodiks vēlas panākt vēl lielāku autonomiju.

Saskaņā ar Vācijas un Ruandas sagatavoto ANO rezolūcijas projektu no nākamā gada, kad apritēs 30 gadi kopš Srebrenicas slaktiņa, 11. jūlijs kļūs par “Starptautisko Srebrenicas genocīda piemiņas dienu”.

Dodiks, kurš vairākkārt ir noliedzis, ka Srebrenicas slaktiņš bija genocīds, nosauca šo rezolūcijas projektu par nepieņemamu. Viņš intervijā radio RTRS sacīja, ka viņam žēl visi upuri, bet “tie ir meli, ka septiņās dienās tika nogalināti 8000 cilvēku”. “Viņi vēlas uzlikt vēsturisko atbildību serbiem,” viņš piebilda.

“Tie, kas īstenoja genocīdu pret mūsu tautu un citām Eiropā, vēlas mums uzlīmēt etiķeti, kas pienākas viņiem,” platformā “X” publiskotā video apgalvoja Dodiks.

2007. gadā Dodiks sacīja, ka viņš “ļoti labi zina”, ka slaktiņš bija genocīds, bet desmit gadus vēlāk apgalvoja, ka Srebrenicā nekāda genocīda nebija.