liepajniekiem.lv
Tradicionālais sarkanais
Kultūršķūnis vēl nebija pilnībā pabeigts, kad dizainers Ingus un ārste Eva jau rīkoja draugu ballītes ar dziedāšanu līdz rītam.
Pirmā oficiālā un publiskā norise, ar ko kultūršķūni atklāja, ir viņu meitas Patrīcijas Krūmiņas personālizstāde “Ķēms”, ko var aplūkot līdz 11. jūnijam.
Plānota teātra izrāde – 8. jūnijā viesosies Ģirts Krūmiņš ar monoizrādi “Vientuļās planētas sala”.
“Tālāk skatīsimies. Man jau zvanīja un piedāvāja rīkot kinovakarus. Iespējas ir daudz, laiks rādīs, kurš virziens būs. Taču ir doma rīkot izstādes un mazus koncertiņus.
Protams, šī ir arī vieta pasākumiem, ja cilvēki vēlas nosvinēt dzimšanas dienas, kāzas, bēres,”
stāsta Ingus, bet Eva piebilst: “Es gribētu ar draugiem svinēt dzīvi reizi mēnesī.”
Ideju kultūršķūņa nosaukumam I. Krūmiņš aizguvis, klausoties interviju ar arhitekti Zaigu Gaili, kura atjaunojusi Rūmenes muižu Kandavas novadā. Muižai bija liela kūts, kas pārveidota par mākslas telpu un vietu pasākumiem.
“Viņa bija izdomājusi, ka to varētu saukt par kultūrkūti, bet viņas meita Agnese Irbe bija teikusi – nu, nē, mammu, kūts cilvēkiem īsti labi neasociēsies.
Es to klausījos un nodomāju, ka šo varu saukt par kultūršķūni, jo šķūnis jau nav nekas traks,”
viņš atklāj.
Sarkanās ēkas skaisti izceļas un uzreiz pamanāmas no šosejas.
I. Krūmiņš pauž, ka ar zviedru sarkano Latvijā tradicionāli krāsoja ēkas: “Apritē bija krāsas, kuras iegūstamas no dabīgiem materiāliem. Melnā no pelniem, zviedru sarkanais no rūdas un okers no māliem.
Sarkanā nāca no Zviedrijas, jo Latvijā rūdas nav. Esmu dzirdējis daudz komentāru, ka šis esot skandināviskais stils. Nu, nē! Ja mēs pabraukājam tepat pa Nīcas pagastu, ir vēl mājas, kas saglabājušas sarkano krāsojumu.
Protams, pie mums viss lielā mērā ir ienācis no vāciešiem, zviedriem, vēl pa vidu arī krievi un poļi, mūsu kultūra veidojusies četru kultūru krustojumā, un mēs esam pielikuši savus akcentus.”
Šķūnim uzlikts dabīgais šindeļu jumts, kas šajā pusē un vispār Latvijā nebija populārs nabadzības dēļ. Visi lika lubiņu jumtu, jo tas bija vienkāršāks, apses mežā bija, un katrs varēja uzplēst apsi un uzsist.
Tomēr bija saimnieki, kas varēja atļauties šindeļu jumtu, kas ir dārgāks, bet tam ilgāks mūžs.
Mājai varēja saglabāt un restaurēt pirmo stāvu. Tajā neviens nebija dzīvojis vismaz 25 gadus, bija nopuvušas sijas un spāres.
Ingus saglabāja un restaurēja ārdurvis un visas iekšdurvis. Vēsturiskos logus diemžēl nevarēja saglābt, Kuldīgā izgatavoja to kopijas.
Toties no šķūņa nekas īsti nebija palicis, tas turējās uz gribasspēka, viņš stāsta.
Pamatu tam nebija, jo šķūņus būvēja vienkārši – stūros akmeņi un pāri salika baļķus. Vienīgā vieta ar pamatiem bija kūts daļa.
Šķūnis būvēts no jauna, tam ielikti logi, jo mainījusies ēkas funkcija un tie vajadzīgi.
“Piegājiens ir pasaulē pieņemtais – ja taisi kaut ko no jauna un liec elementus, kas tur nav bijuši, tad nemēģini kopēt tā laika stilu. Šķūnim ir pakešu durvis un logi. Nemēģināju atdarināt logu rūtojumu, kāds ir mājā, jo šķūnim nekad logi ar stikliem nebija.
Lai cilvēki saprot, ka viss ir jauns,” uzsver saimnieks.
Ēkas augstums un telpu dalījums gan palicis agrākais. Viena siena ir no vecajiem Karostas ķieģeļiem, kuri bija sievastēvam, “Sīpolu” saimniekam Visvaldim Vecvagaram.
“Valda priekšstats, ka agrākajos laikos meistari bija labāki, ar citādu attieksmi pret darbu. Es varu pateikt, ka šo māju bija iesākuši normāli meistari un turpinājuši tādi, ka nevar saprast, no kuras vietas viņiem rokas aug,” smejas saimnieks.
“Ne viņiem bijis leņķis, ne līmeņrādis, viss uztaisīts šķībi greizi. Otrais stāvs bija pabriesmīgs. Tāpat pagrabam nav neviena taisna stūra.”
Atslēga – nemāku zīmēt
Patrīcijai bijis patīkami un satraucoši atklāt ar savu izstādi jaunu kultūrvietu. “Esmu ļoti slikta zīmētāja,” viņa atzīstas.
Liepājas Mākslas vidusskolā bija jāapgūst akadēmiskā zīmēšana, ar ko gājis ļoti slikti, mocījusies ar ģipša galvām un figūrām.
“Mēģināju uzzīmēt cilvēku, bet viņš sanāca ķēmīgs. Sapratu, ka tas ir kaut kas interesants, un turpināju zīmēt.
Tās ir gan ikdienišķas lietas no dzīves, gan es ļoti daudz klausos dažādu mūziku. Puse no darbiem ir iedvesmota, klausoties kaut ko. Ir arī ikdienišķākas lietas, kā galvassāpes un zobu sāpes.
Viens no mīļākajiem komponistiem ir Haralds Sīmanis, tāpēc ir viņam veltīts darbs, tāpat Jurim Kulakovam. Pārlasot savas dienasgrāmatas, atrodas citāti, kurus var ilustrēt,” viņa izstāsta.
Tā kā mamma ir ārste, arī no viņas darba meita iedvesmojusies un vairāki zīmējumi saistīti ar medicīnu. Sadarbībā ar foršu latviešu grupu “DJ Krankenwagen” tapis mūzikas video.
“Tas, lai es nepārdzīvoju, ka viņa nav mediķe,” saka Eva.
“Ļoti gribēju, lai meita ir ārste, nevis māksliniece.”
“Šis ir tuvākais, cik līdz ārstiem esmu nonākusi,” atzīst Patrīcija. Evai un kolēģiem video ļoti paticis, jo tas esot tieši par viņu darba dzīvi.
“Tieši tas, ka es nemāku zīmēt, ir atslēga, kāpēc darbi ir tik jautri sanākuši,” domā jaunā māksliniece, kura studē 2. kursā Latvijas Mākslas akadēmijā.
“Zīmēšana man ir ļoti minimāli, studēju vizuālo komunikāciju – mediji, video, animācija, grafika, dizains un laikmetīgā māksla. Zīmēšana ir tikai pamatam, lai iemācītos perspektīvu un saprastu formas,” stāsta Patrīcija.
Daži pasniedzēji ieradās uz izstādes atklāšanu, arī pats profesors Ojārs Pētersons, kurš vada katedru “Kustība. Attēls. Skaņa”.
Par turpmākajām izstādēm vienošoties visa ģimene, taču Patrīcija gribētu, lai šeit uzstājas alternatīvās mūzikas grupas, jo šādu koncertu pietrūkstot. Vienīgi jāatrod klausītājs.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
