Viss turas uz pamata

Visā Kurzemē kokles spēli var apgūt tikai Kolkā, kur darbojas vienīgais koklētāju ansamblis.

Ansambļa vadītāja Dzintra Tauniņa atklāj, ka par atskaites punktu uzskata 1993. gadu, kad Kolkā tika atvērta mūzikas skola.

“Pirmajā pusgadā ar divām audzēknēm spēlējām kaut ko pavisam vienkāršu. Tad pievienojās pa kādai koklētājai no citas klases, un pēc desmit gadiem,

2003. gadā, ar ievērojamiem panākumiem startējām dziesmu svētku skatē. Jaunākajā grupā ieguvām 1. vietu Latvijā.

Ja runājam par rezultātiem, tas ir mūsu augstākais sasniegums. Kādreiz bija “Kokļu dienas Jūrmalā”, ar lielākiem starplaikiem ziemā notiek festivāls “Gaismas ceļā”, uz kuru sabrauc lielākā daļa Latvijas koklētāju ansambļu.

Esam Rietumlatvijas reģiona ansamblis, bet mūsu pusē atšķirībā no Rīgas un Vidzemes ir ļoti maz koklētāju ansambļu,” atzīst Dz. Tauniņa.

Šobrīd ansamblis darbojas astoņu dalībnieču sastāvā. Viena koklētāja dzīvo un strādā Rīgā, cita Jelgavā, bet attālums neattur no kopīgas muzicēšanas.

“Kādreiz  koklētāju ansamblis bija mūzikas skolā, bet šobrīd tajā vairs nav kokles klases.

Kolkā nav mūzikas skolas profesionālās ievirzes, ir tikai divi interešu izglītības vokālie ansambļi. Visas dalībnieces, izņemot vienu dāmu, kura kovida laikā izteica vēlmi mācīties kokles spēli, ir manas absolventes.

Pandēmijas laikā gatavojāmies arī mums neierastajiem skolēnu dziesmu svētkiem. Latvijas Televīzijā rādīja mūsu ansambļa solo numuru – tā bija nebijusi iespēja.

Dalībniece, kura izteica vēlmi apgūt kokles spēli, sāka ar mazo koncertkokli, un šobrīd ansamblī spēlē basa kokli. Viņai ir muzikālā izglītība, tāpēc process bija vieglāks.

Basam ansamblī ir ļoti liela nozīme – tas ir pamats, uz kā viss turas.

Ja basu spēlē nedrošs un ritmu nepārvaldošs cilvēks, visa māja šķobās. Viņa ansamblī iekļāvusies veiksmīgi un ir pozitīvas gaisotnes uzturētāja,” atklāj Dz. Tauniņa.

Gādājot par lībisko mantojumu

Uzstājoties dalībnieces tērpjas lībiešu tautas tērpos un izpilda arī lībiešu dziesmas. Lai gan šobrīd repertuārā vairāk skaņdarbu no dziesmu svētkiem, netiek aizmirsts par lībisko mantojumu.

“Cenšamies kaut ko ik pa laikam aktualizēt. 2018. gada svētkos biju viena no kokļu koncerta mākslinieciskajām vadītājām. Tā kā repertuārā tika iekļauta Latgales dziesma, teicu:

repertuārā jābūt arī lībiešu tautasdziesmai. Vai gan var citādi, ja esi savas vietas patriots?

Diemžēl mūsdienās jaunajai paaudzei nav sapratnes, nav sakņu izjūtas, vismaz ne tik lielā mērā kā agrāk. Arī skolā strādājot, redzu, ka tautasdziesmas zūd. Nav vairs tā, kā bija kādreiz, kad braucām autobusā un meitenes dziedāja.

Protams, tas ir atkarīgs arī no kompānijas. Ja meitenei ir dziedoši vecāki, viņa pavelk visus un ir vērtība jebkurā korī vai deju kolektīvā. Jaunā paaudze savā starpā runā angliski, tāpēc

cenšos aktualizēt, ka esam ļoti maza, ekskluzīva tauta, mums ir sava valsts un mums tā ir jāsargā.

Angliski runā liela daļa pasaules, tā nebūs nekas īpašs,” pārdomās dalās ansambļa vadītāja.

Šobrīd koklētājas gatavojas solo koncertam brīvā dabā Kolkā, pamazām kalendārs piepildās arī ar citiem pasākumiem.

Par tradīciju kļuvusi uzstāšanās Kolkā valsts svētkos, aicinājumi izskan no tuvākām un tālākām novada vietām.

“Mēs esam vienīgās, tātad īpašas. Izaicinošākais ir satikties mēģinājumos un līdzsvarot skanējumu. Priecājos par savām absolventēm, kas atrod laiku un piedalās ansamblī, un aicinu tās, kas dzīvo Kolkā, mums piebiedroties!” Dz. Tauniņa uzrunā novadnieces.