Gunta dzimusi un augusi Kuldīgā. Tur beigusi vidusskolu, bērnībā dejojusi bērnu deju kolektīvā “Stariņš”, vēlāk Tautas deju ansamblī “Venta”, no mazotnes iesaistījusies Kuldīgas jauniešu teātrī “Focus”.

Studējot Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas horeogrāfijas nodaļā, ar dejotāju Ievu Kemleri veidojusi kabarē uzvedumus Jūrmalā un piedalījusies dažādos mūziklos.

Akadēmijas gados dejojusi modernā baleta kompānijā “Indras Reinholdes kamerbalets”, piedalījusies televīzijas projektos “Izklausies redzēts” un “X-faktors”.

“Latvija man tolaik likās nedaudz par mazu, tāpēc mēģināju atrast sevi tālākās zemēs.

Intereses pēc aizsūtīju dokumentus uz skolām Amerikā un vēlāk ieguvu maģistra grādu dejā Kalifornijas Universitātē Irvinā,” atklāj dejotāja.

Profesijas izvēlē un pašas izaugsmē būtiska bijusi pieredze amatieru kolektīvos.

Viņa stāsta: “Pieņemot lēmumus, ir nozīme tam, ko esi darījis iepriekš, – kur darbojies, kā laiku pavadījis, kādus cilvēkus saticis. Laiks Kuldīgā ir palicis atmiņā. Jau amatieru kolektīvos guvu priekšstatu, ka tam, ko darīšu turpmāk, jābūt radošam, interesantam, novatoriskam.

Vēl viena vērtība no tā laika ir apziņa, ka katra individualitāte ir svarīga.”

Amatiermākslas kolektīvos pavadītais laiks bijis viens no labākajiem Guntas dzīvē.

“Man bija desmit gadu, kad mani un tagadējo aktieri un režisoru Jurģi Spulenieku uzņēma mākslas un teātra pulciņā Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolā. Tur pirmo reizi saskāros ar horeogrāfiju.

Reiz piedāvāja novadīt skolas koncertu. Tas bija liels gods, speciāli gāju pie friziera, mamma uzšuva kleitu, uzlika mākslīgās lapsādas apkakli. Pēc pasākuma visi gājām svinīgās vakariņās.

Tolaik mācījos pie trīs ļoti talantīgām pasniedzējām. Pie Daigas Pirtnieces (Kuldīgas amatierteātra agrākā vadītāja) un Zitas Serdantes (BDK “Stariņš” un TDA “Venta” vadītāja) apguvu deju tehniku un disciplīnu. Trešā pasniedzēja Inita Saleniece-Purmale, manas mammas māsa un baletmeistare, mācīja baleta klasiku un moderno deju.

Uzskatu, ka tolaik man bija inovatīvas pasniedzējas.

Tagad bērniem un jauniešiem ir ļoti daudz iespēju. Losandželosā katru dienu var apmeklēt kādu meistarklasi pie pasaulē labākajiem pasniedzējiem vai gūt priekšstatu, skatoties deju šovus televīzijā, internetā.”

Pirmo lomu Kuldīgas amatierteātrī Gunta nospēlēja uzvedumā “Pasaka šai reizei” pēc Imanta Ziedoņa “Krāsaino pasaku” motīviem.

Viņa atceras: “Tas bija teatrāls, krāšņs uzvedums, kurā spēlēju mentīti (saldējuma kociņu). Tā tiku pie savas jaunības dienu iesaukas (smejas).

Atceros, ka spēlēju kādu meiteni Viktoriju, kas bija ieradusies viesnīcā. Tajā uzvedumā man bija iespēja spēlēt kopā ar gados vecākiem aktieriem, un teātris tolaik bija pasaule, kurā gribējās palikt. Paralēli trenējos arī teātra improvizācijā un vēlāk to pielietoju arī profesionālajā darbībā.”

Horeogrāfe Latvijā atgriežas katru gadu: “Mana sirds ir eiropeiska. Ļoti patīk Latvijas daba un cilvēki, arī šogad būšu, bet uz brīdi. Vairākus gadus kopā ar vīru Stefanu, kurš ir muzikālā teātra speciālists, Kuldīgā veidojām mākslinieciskās rezidences.”

Viedokļi

Kas jūs motivētu dzimtajā pusē strādāt amatiermākslā?

Anastasija Gailīte studē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pūtēju orķestra diriģēšanu.

“Esmu domājusi par atgriešanos Kuldīgā, bet pašlaik vēlos palikt Rīgā. Degsmi strādāt dzimtajā pusē veicinātu iespēja dzīvot Kuldīgā.

Protams, jābūt entuziasmam ne tikai pašai, bet arī kolektīvam, kuru vadītu, un apkārtējo ieinteresētībai un atbalstam.”

Raima Anna Strazdiņa studē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā kordiriģēšanu.

“Vēlmi atgriezties Kuldīgā noteikti veicinātu pienācīgs atalgojums, arī cilvēku ieinteresētība. Diriģentam vajadzīgi cilvēki ar atdevi, enerģiju un degsmi. Ja šo komponentu nav, tad arī diriģents īsti nav vajadzīgs.

Man patiktu atgriezties, bet nezinu, vai mājās būs nepieciešama vēl viena diriģente. Mazās pilsētās vietu ir tik, cik ir.”

Kate Māliņa šogad pabeidza Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuāli plastiskās mākslas nodaļu.

“Katram sava izvēle. Citiem vieglāk strādāt kolektīvos un grupās, man tomēr vienatnē.

Uzskatu, ka Kuldīgā pietiek iespēju radoši izpausties un izveidot savu vietiņu, bet pašlaik esmu Rīgā un ieinteresēta turpināt mācības. Grūti uzskicēt plānus par atgriešanos Kuldīgā, bet tas nav izslēgts.”

Krišs Treikals ir pabeidzis Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermeistarības skolu.

“Domāju, ka vēlmi darboties mazās pilsētās un pagastos veicina nepieciešamība izrauties no rutīnas.

Darbā ar amatiermākslas kolektīviem acīm jāmirdz no prieka, pārējie faktori ir mazsvarīgi.

Jau piecus gadus darbojos amatierteātrī – man patīk!”

Aptaujāja Monta Bērziņa, ”Kurzemnieks”