liepajniekiem.lv
Bez pusdienām, tualetes
Noraizējusies mamma pastāsta, ka līdz 6. jūnijam viņas meita strādājusi kopā ar visu brigādi, kurā bijuši aptuveni seši līdz astoņi citi jaunieši. Taču nākamajās dienās jauniete uzdevumā sūtīta viena pati.
Mamma ir pārliecināta, ka nepilngadīgai meitenei vienai pašai visu dienu uzturēties Karostas mazāk apdzīvotajās ielās nav droši.
“Piemēram, 10. jūnijā, kad meita strādāja viena pati pretim Garnizona kapiem,
klāt bija piebraukusi automašīna, kas bijusi pilna ar vīriešiem. Viņi no mašīnas sauca meitu pienākt klāt.
Karstā laikā bērnam var palikt arī slikti. Ja neviena nav blakus, kas palīdzētu?” jautā sieviete.
Pēc vairākiem zvaniem aģentūras direktoram Vairim Šalmam, kur viņa lūdza meitu pievienot atpakaļ brigādei, jaunietei tika piemeklēts kompanjons – vēl viens jaunietis.
Darba līgumā ticis minēts, ka skolēniem pienākas arī pusdienu pārtraukums, taču jau pirmajā darba dienā brigadieris, kurš atbildīgs par jauniešiem, paziņojis, ka tā vietā, lai varētu paēst, bērniem ir iespēja vienkārši no darba aiziet ātrāk.
Sieviete saprot, ka jaunieši, visticamāk, tiešām nevēlas ilgāk nīkt darbā, bet neesot dota iespēja izvēlēties. Un, viņasprāt,
strādāt sešarpus stundu bez atpūtas un iespējas uzēst kaut ko nav pieņemami.
Viņa uzsver, ka Darba likuma 145. pants apstiprina, ka pusaudžiem ir tiesības uz pārtraukumu darbā, ja viņu darba laiks ir ilgāks par četrarpus stundām.
Darbs arī nav bijis viegls, tāpēc, viņasprāt, pārtraukumi bija nepieciešami.
“Viņiem bija jātīra autostāvvieta, kur bija simtiem izsmēķu. Nebija lāpstiņas ar slotu, katrs bija jāsalasa ar rokām, visu laiku jāpieliecas,” informē jaunietes māte.
Uz jautājumu, vai vismaz cimdi bija nodrošināti, atbilde ir apstiprinoša.
Citās dienās jauniete visu dienu pavadījusi tupus. “Bija karsta saule, sešarpus stundas pilnīgi bez pārtraukuma un visu laiku tupus. Tualetes arī tur nebija. Pēc visa tā meitai pasliktinājās veselība.
Aizgāja uz slimības lapu, jo viņai sāpēja mugura, nāca ģībonis,”
stāsta sieviete.
Pēc viņas stāstītā, pārējie skolēni vienmēr strādāja grupā un viņu uzdevumi katru dienu tika mainīti – vienu dienu tupus ravēja nezāles, bet otrajā uzkopa pludmali.
Sievieti arī neapmierināja tas, ka atsevišķās darba lokācijās uz vietas neesot bijušas pieejamas arī labierīcības.
Jaunieši bijuši informēti
“Liepājas Nodarbinātības projektu” direktors Vairis Šalms skaidro, ka darba vadītājs jauniešiem uzdevumus iedalījis pēc tās dienas vajadzībām.
“Bija dienas, kad visi kopā staigāja pa jūrmalu, jo tur ir diezgan plaša teritorija – no Ziemeļu mola uz ziemeļu pusi un līdz Karostas tiltam. Un tad bija šie ravēšanas darbi vairākās vietās,” viņš norāda, ka jauniete viena pati strādājusi tikai vienu dienu – pēc mammas iebildumiem viņai piebiedrojies jauneklis.
V. Šalms norāda, ka tik tiešām bijis iemesls, kāpēc jaunietei tikai iedalīti ravēšanas darbi garākos ielu posmos.
“Ar to meiteni bija tā, ka viņa kopā ar visiem strādāja. Bet tad novērojām, ka citi strādāja, bet viņa pusi dienas izmantoja telefonu.
Tāpēc viņu arī nolika uz gabaldarbu, kur bija jāravē, lai redzētu, ko cilvēks pa dienu sadara.”
Savukārt mātes pretenzijas par neesošo pārtraukumu aģentūras pārstāvis neizprot.
Viņš atklāj, ka jauniešiem pienācās pusdienlaiks, kurā viņi varēja doties sev vēlamajā laikā, un tas bija jākoordinē katram pašam.
Skolēniem tika atvēlēta pusstunda, kuras laikā viņi varēja iestiprināties ar līdzi paņemtajām maizītēm vai pat aizskriet līdz kādam tuvumā esošajam veikalam. Viņi par to tikuši informēti, norāda V. Šalms.
Arī labierīcības bija pieejamas visos objektos.
“Ja ravēšana bija pie Garnizona kapiem, tad tualetes bija Lazaretes ielā, kas atrodas 300 vai 350 metru attālumā. Tur vienmēr durvis bija vaļā. Jaunieši par to bija informēti. Bet strādājot, piemēram, parkā, tualetes bija 100 metru attālumā,” uzsver direktors.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
