liepajniekiem.lv
Uzaudzināja ar auzu putrām
Qalderon jeb vienkārši Kalderons ir sirmis, kas pieder Solvitai Gertsonei. Patlaban zirgu trenē un konkūra sacensībās startē viņas meita Maija, kuru mamma smejot nosauc par viesstrādnieci, jo Maija bijusi basketboliste, spēlējusi arī ASV.
Pēc atgriešanās Latvijā traumas vairs neļāva spēlēt groza bumbu, un nu viņa ir atkal zirga mugurā.
“Kopš dzimšanas,” Maija nosauc laiku, kas pavadīts kopā ar zirgiem. “Basketbols īsti neļāva nodarboties ar jāšanu, jo tas ir ekstrēmais sporta veids.
Ir jau otrais gads, kā varu neuztraukties, ko treneris teiks, ja pateikšu, ka nokritu no zirga un nevaru spēlēt basketbolu.
Protams, jācenšas nenokrist,” uzsver Maija.
Šajā sporta veidā viņu saista azarts. “Kopš nevaru spēlēt basketbolu, man pietrūkst sacensību. Tā ir arī mīlestība pret dzīvniekiem. Ja mammai nebūtu zirgi, es droši vien nebūtu tik traka, lai pirktu savu zirgu un jātu,” pauž sportiste.
Kalderons ir dzimis “Jura staļļos”. “Viņa māte bija diezgan dulla ķēve, un man iestāstīja, ka vajag kumeliņu un tad viņa paliks mierīga, bet kumeliņu bija domāts pārdot,” pastāsta S. Gertsone.
Ķēves lecināšanai meklējusi maza auguma ērzeli, lai izaugušam zirgam varētu uzkāpt mugurā, jo Traķēnes šķirnes mamma jau bija liela.
Tēvs bija mazs, kompakts zviedru siltasiņu ērzelis, bet Kalderons izauga skaustā 180 centimetrus, kas ir ļoti liels zirga augums.
“Mamma mierīga nepalika, bet darīja zināmu, ka viņai to kumeliņu nevajag.
Kalderons tika izaudzināts ar auzu pārslu putrām. Kā tu tādu pārdosi kādam! Tagad jau ir labi – mēs esam divas un katrai ir zirgs,” saka Solvita.
Dokumentos zirgs nepieder ne tēva, ne mātes tautībai, skaitās latvietis, jo tam nav ārzemju sertifikācijas, lai atzītu šķirni.
Maija saka, ka Kalderons pēc dabas esot ļoti lādzīgs. “Bet ar savu neparedzamo raksturiņu, kas izpaužas tajos brīžos, kad vismazāk vajag,” piebilst Solvita.
“Pa dzīvi iet ļoti jautrs, barā viņš ir savs čoms, ieknaksta vienam, otram, prot uztaisīt kašķi un tad paiet maliņā.
Zirgs ir draudzīgs, tomēr pašapziņa ir pāri visam – es esmu liels, skaists, balts.
Ja mēs neesam atbraukušas kādu dienu, tad jau ir uzmetis lūpu.”
Kalderonam tagad ir 16 gadu. Pērn sāka piedalīties sacensībās, un tik vecam zirgam pēkšņi iziet laukumā ir ļoti liels stress. Taču viņš saņemas, savu vērtību zina un prot sevi parādīt.
Sākumā zirgs Maiju neesot respektējis. Sūtījusi mammai WhatsApp video, kā Kalderons neļauj iemauktus uzlikt. Tagad ir Maiju pieņēmis, bet ceļš nebija viegls.
Vai mērķis būs par 80 cm augstāki šķēršļi? “Tad jau redzēs. Ja Kalderons gribēs,” saka Maija.
Laukumā ir sacensību gars
Ancei Mizēnai Don Deen ir pirmais personīgais zirgs. Latvijas šķirnes zirgs ar ceturtdaļu angļu tīrasiņu gēniem iegādāts pagājušajā gadā no Burtnieku zirgaudzētavas, tas bija jau iejāts.
“Jura staļļu kauss” bija šogad jau trešās sacensības. Divas notika Lietuvā, un svešās vietās Don Deen ļoti labi uzvedies.
“Zirgs ir ļoti drošs savam vecumam, tam ir tikai pieci gadi. Ikdienā ir ļoti mierīgs, bet mačos var just, ka viņā ir sacensību gars, adrenalīns, un tad ir pilnīgi citādāk nekā ikdienā.
Laukumā zirgs zina, ka tas nav parastais treniņš, iekšā ir dzirkstelīte,”
pastāsta saimniece.
Ance sāka jāt “Priedulājos”, jo to darīja klasesbiedrene. Domājusi, ka pāris reizes aizbrauks viņai līdzi, bet pāris reizes pārvērtušās aptuveni 30 gados.
Iepriekš “Jura staļļos” viņa jājusi ar Jāņa Kalitas zirgu. “No vienas puses, it kā labi, jo nav jāuztraucas ne par nagiem, ne par vetārstu. Domāju, ka man vīrs nekad neatļaus savu zirgu. Viņam ir savs hobijs – motocikli.
Joka pēc pateicu, ka, re, šim zirgam man sanāk nauda. Viņš atbildēja – pērc! Tā sākām meklēt īsto zirgu,”
viņa atklāj.
Jāšanas sports ir pilnīgi kaut kas cits nekā ikdiena. “Nevar sēdēt zirgā un domāt par darbu vai par mājām. Tas ir laiks sev, tā ir laba fiziskā aktivitāte, diezgan sanāk izsportoties,” aizraušanos raksturo Ance.
Pie Don Deen katru dienu braukusi, kad zirgam bija trauma, taču parasti trenējas trīs līdz četras dienas nedēļā.
“Ir labi, ka zirgi šeit iet laukā, vasarā pavada ārā visu diennakti un uztur sportisko formu. Don Deen nestāv un negarlaikojas, bet ir kopā ar draugiem,” viņa atzīmē.
Māksliniece ar raksturu
Annas Konrādes Alpačinai ir deviņi gadi. Latvijas šķirnes ķēve dzimusi “Jura staļļos”. Anna kādreiz jāja ar Alpačinas mammu, kas ļoti patika.
“Meitai ir tāds pats raksturs un gaita. Kad izlēmu, ka man vajag savu zirgu, nospriedu, ka šis būs vislabākais variants.
Ķēvei ir mākslinieces raksturs, turklāt izteikti sievišķīgs. Ir labākas un sliktākas dienas, bet esmu nonākusi pie secinājuma, ka ar viņu strīdēties nav nepieciešams. Vienīgais, ko varu izdarīt, ir būt vienu soli priekšā zirgam, zinot, kā viņa varētu rīkoties.
Tas, ka es savu zirgu pazīstu, man ir liels bonuss,”
stāsta īpašniece.
Alpačina Annai pieder trīs gadus. Sākumā bijis grūti sastrādāties, bet tagad nevarot iedomāties sevi ar citu zirgu.
“Domāju, ka bez pieredzes ir neiespējami tikt ar viņu galā, jo ķēve ir raksturā strauja, taču arī ārkārtīgi drosmīga un tad, kad dara, dara no sirds. Tas ir galvenais komandas darbā, ka zini – otrs tevi paglābs, ja kaut ko izdarīsi nepareizi.
Alpačinai ir laba un gaiša galva, kas nav raksturīgi visiem zirgiem,
ārkārtīgi inteliģenta, seko līdzi notikumu gaitai. Ir bijis tā, ka ejam maršrutu ar ļoti asu, neērtu līkumu un otrajā reizē es apmulstu, jo šķēršļi ir augstāki, bet zirgs jau zina, ka šai vietā būs jāgriežas, jo to atceras.
Alpačina ir ārkārtīgi sirsnīga, tas izlīdzsvaro reizēm piemītošo stūrgalvību un spītību. Vēlos būt laba jātniece savam zirgam, jo tad, kad redzu, ka Alpačinai viss ir ērti, viņa to novērtē,” stāsta Anna.
Viņa atzīst, ka par savu būšanu kopā ar zirgiem esot parādā visai Kalitu ģimenei, kas uzņēmusi tā, ka vienmēr te jutusies kā mājās.
“Viņi man vienmēr devuši iespēju, tāpēc arī šodien esmu te un man sanāk. Lai sacensībās ietu viegli, treniņos ir jābūt grūti, tas princips strādā.
Zirgus mīlu no bērnības, taču tas ir dārgs sporta veids un bez vīra atbalsta es to nevarētu darīt. Jāšanas sports paņem ne tikai naudu, bet arī laiku. Bet par sajūtu, kāda ir pie zirgiem, es laikam atdotu visu naudu, kas man ir,” atzīst Anna.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
