liepajniekiem.lv
Tiek organizētas donoru dienas, mobilais mamogrāfs Grobiņā, kā arī Ziemassvētku pasākumi. Nodaļā pēc palīdzības ierodas cilvēki no dažādām Dienvidkurzemes vietām un Liepājas.
– Kā atzīmēsiet 15. jubileju?
– Tai gatavoties sāku jau pagājušā gada novembrī – meklēju grupas, māksliniekus, kas varētu uzstāties ar labdarības koncertu, un beigās nonācām pie “Klaidoņa”.
Tā nu ikviens aicināts uz svētku koncertu 24. augustā Grobiņas pilsdrupās!
Desmit gadu jubilejā mums arī bija koncerts, tad uzstājās māsas Legzdiņas un Sandris Dubovs. Mēs gribam cilvēkus iepriecināt, jo ne visi var atļauties apmeklēt koncertus.
– Kā jums klājās, meklējot māksliniekus jubilejas koncertam, par kuru viņiem nemaksās?
– Daži, kurus uzrunāju, bija tajā datumā aizņemti, bet “Klaidonis” varēja atbraukt. Ir jau tā, ka
jāmāk ar cilvēkiem runāt. Nevar piezvanīt un teikt: mums vajag! Tad nekas nebūs.
Tāpat arī sponsori, ko meklējam pārsvarā Ziemassvētkiem, lai varētu apsveikt cilvēkus, jāuzrunā laipni. Jāpaskaidro, kāpēc pie viņiem vēršamies, un tad jau arī atsaucas.
Būt labsirdīgiem cilvēkiem nav grūti.
– Droši vien jūsu nodaļai ir arī ilggadēji draugi.
– Ir firma, kas ar mūsu nodaļu kopā jau no pašiem pirmsākumiem, “Eugesta un Partneri” katru gadu Ziemassvētkos ziedo saimniecības preces.
Šogad arī vēl smaržīgās svecītes, tas mums bija pārsteigums.
– Ko darāt šajās dienās?
– Mums ir jauns pievedums, ko saņēmām no labdarības biedrības “Tavi draugi”, ar ko nesen sadraudzējāmies. Tas jāizkārto.
Mēs savukārt viņiem iedevām elastīgās saites, kuru mums bija daudz. Lai sūta uz Ukrainu.
– Cik cilvēku te esat?
– Bijām 12, tagad esam palikuši 9, jo citi aizgājuši. Konkrētu pienākumu nevienam nav, visi darām visu, esam vienkārši brīvprātīgie.
Būdama vadītāja, es kārtoju bezpeļņas organizācijas dokumentāciju, un man ir zinošs vietnieks, kas daudz palīdz. Taču mums nav ne transporta, ne šofera.
Agrāk strādājām tikai darbdienās, bet nu arī sestdienās, jo tāda bija grobiņnieku vēlēšanās.
Paši te esam citreiz četri, citreiz divi – kā vajag. Un ir jau arī strādājošie, kas var atnākt tikai sestdienās.
– Vai kādiem cilvēkiem palīdzat mērķtiecīgi un gādājat konkrētas lietas?
– Uz pagastiem daudz braukt nevaram, jo mums nav mašīnas. Kad vajag kādam kaut ko aizvest, tad transportu iedod pašvaldība.
Reizēm cilvēks piezvana, ka nevar atnākt, bet kaut ko viņam vajag, tad arī cenšamies aizgādāt.
Sadarbojamies ar Dienvidkurzemes Sociālo dienestu, sociālie darbinieki informē par cilvēkiem, kuriem jāpalīdz; viņi savu pagastu pārzina. Kur tad mēs uzzināsim, tas jau nav iespējams, tagad novads tik liels.
Palīdzība aizceļo pa visu Dienvidkurzemi, un cilvēki arī brauc pie mums no pagastiem, no Liepājas.
Reizēm zvana un jautā, vai ir, piemēram, gultasveļa vai džemperis. Kā es varu zināt, kādu džemperi viņam vajag, bet izrunājamies, noskaidroju, un tad es prasīto atlieku malā. Vēlāk vai nu cilvēks pats atbrauc pakaļ, vai kāds no radiniekiem, ja viņš nevar. Visādi notiek.
– Kādas lietas vajadzīgas visvairāk?
– Trūkst drēbju, sevišķi bērniem, jo viņi aug, pēc laika vajag atkal. Vispār jau visu ko vajag un nevar teikt, ka kaut kā beidzot pietiek.
Vajag arī mēbeles, bet lielas neņemam, jo mums nav, kur nolikt, telpa maza. Tad ir tā – kāds piezvana un saka: “Man ir dīvāns, varbūt zināt, kam to vajag?”
Esmu uztaisījusi sarakstiņu, ko cilvēki prasījuši, tad zvanu tam, kuram vajadzīgs dīvāns, un jautāju, vai to jau dabūjis vai vēl vajag. Vajadzības gadījumā es lūdzu transportu un nokārtoju, ka viņam mēbeli aizved.
– Kam lūdzat?
– “Grobiņas HES”. Viņiem ir, ar ko vest, un vīri izpalīdzīgi. Bet bieži jau mums nevajag.
– Kuriem cilvēkiem šobrīd klājas visgrūtāk un kāpēc?
– Viņi jau ir dažādi. Ir tādi, kuri varētu nopelnīt dienišķo iztiku, bet vienkārši negrib.
Dažs atnāk uz šejieni, pārģērbj drēbes un iet tālāk, viņam nepatīk strādāt, un ir labi tāpat.
Kādam vairāk garšo alkohols. Tas viņam pirmajā vietā, kad dabū bērnu naudu vai kādu pabalstu. Bet pēc tam nāk te, jo vajag to vai to. Nav vairs naudas, par ko nopirkt. Cits ienāk vienkārši aprunāties.
– Vai humānā un sociālā palīdzība daļu cilvēku nav izlaidusi?
– Tā gandrīz var teikt. Bet lai viņi nāk, mēs cilvēkus nevērtējam un nešķirojam, mums visi vienādi. Ja ir, ko dot, tad dodam.
– Vai jūtat šajā darbā gandarījumu?
– Jā, kad palīdzu otram. Cilvēks aiziet no mums laimīgs, priecīgs, viņam kļuva labāk, un man arī labi.
Bet ir jau tāda lieta, ka visiem labs nebūsi nekad, lai kā censtos un ko darītu. Neko sevišķu jau nepārmet, bet, kas neko nedara, tas arī nesaprot to, kas dara.
– Kā jūs pati nonācāt labdarībā?
– Bija tā. Es strādāju Liepājas slimnīcas Ķirurģijas nodaļā par māsiņu, bet dzīvoju Grobiņā. Tanī laikā šeit nebija nevienas labdarības biedrības, lai gan Latvijā tādu daudz. Un tad es izdomāju, ka mums arī vajag.
Piezvanīju uz Rīgu Latvijas Humānās palīdzības centram, biju par viņiem lasījusi un sapratu, ka tā ir organizācija, kas no sirds strādā cilvēku labā.
Valdes priekšsēdētājs Rihards Krieviņš izvaicāja mani, kas un kā, ko gribu. Parunājām, izstāstīju, bet viņš uzreiz neteica – jā, dariet, palīdzēsim. Esot jāpadomā.
Pagāja kādas divas nedēļas, un es jau vairs negaidīju, ka kaut kas būs. Bet viņš piezvanīja, esot ievācis par mani informāciju, un, jā, lai nu būtu organizācijai nodaļa Grobiņā.
Tikai man pašai jākārto un jādara, vārdu sakot, viss uz maniem pleciem.
Tad sāku domāt par telpām, kur varētu kaut ko iekārtot. Pirmās dabūjām privātīpašumā.
– Jums uzreiz jau bija domubiedri, kas palīdzēja?
– Tad jau arī es sāku meklēt, un viņi nāca. Uzrunāju pazīstamos, par kuriem zināju, ka viņi varēs darboties. Pa druskai vien, un salasījāmies daudz – 17 brīvprātīgie.
Uzreiz arī bija jāmeklē lietas, ko dot cilvēkiem, jo ne jau nu mēs, tur aizgājuši, sēdēsim. Domāju, kur ko varēs dabūt.
Aizbraucu uz Sarkanā Krusta Liepājas nodaļu Ūliha ielā, parunājos, kā man darīt, un iesākām sadarboties; viņi mums palīdzēja.
Liepājā ir arī mūsu organizācijas nodaļa, kurā tanī laikā darbojās Ainars, braucām pie viņa. Ļāva mums izmeklēt drēbes un vest uz Grobiņu.
Tā iesākām un ar laiku jau iestrādājāmies, bet sākums bija ļoti grūts. Nevarēju saprast, no kura gala ko darīt.
Kad atvērām nodaļu, tad arī novada infolapā izziņojām, ka pie mums var nākt pēc drēbēm, un pamazām arvien vairāk cilvēku uzzināja par mums.
– Kaut aptuveni zināt, cik daudziem esat līdzējuši?
– Es nezinu, kur tu saskaitīsi! Ir dienas, kad atnāk trīs četri cilvēki, ir tādas, kad vairāk un kopā ar bērniem. Sestdienās brauc no visurienes.
Kad tuvojas skolas laiks, tad nāk un meklē drēbes bērniem. Ir cilvēki, kas nevar nopirkt veikalā, krekliņš vien jau cik maksā…
Mēs drēbes skolēniem gatavojam iepriekš un, tuvojoties septembrim, noliekam atsevišķi.
– Organizācijas vadība jums palīdz darbā?
– Ja man vajag padomu vai ir kādas problēmas, ko pati nevaru atrisināt, tad zvanu Rihardam Krieviņam. Parunājamies, kā būtu pareizāk darīt. Viņš ir stingrs, bet sirsnīgs.
Biedrībai nu jau ir 30 gadu, un valdes priekšsēdētājs tai nodevies pilnībā. Viņš atbrauks pie mums jubilejā.
– Vai darbs medicīnā ir vairojis līdzjūtību un vēlmi palīdzēt?
– Man vienmēr visu žēl, es esmu ar mīkstu sirdi, kā saka, un pārdzīvoju, kad kas notiek citiem cilvēkiem. Taču izjūtas paturu sevī, ārēji tās redzēt nevar.
Kad strādāju slimnīcā, redzēju, kā citiem sāp, un jutu līdzi, bet izrādīt nedrīkstēja.
Bijis žēl tā, ka gribējās raudāt līdzi, bet jāsmaida.
Un ir arī situācijas, kad vairāk vajag darīt nekā žēlot, citreiz tas arī cilvēkam nekādu labumu nedod, jo vajadzīgs stingrs plecs. To var iemācīties tikai ar gadiem.
– Ilgi esot labdarībā, kādas izmaiņas novērojat cilvēku attiecībās?
– Cilvēki šajā laikā ir ļoti nervozi, daudzi ir ar kaut ko neapmierināti, jūtas aizvainoti. Spriežot pēc tiem, kuri nāk pie mums, ir vairāk nomākto nekā agrāk, sabozušies un nīgri. Protams, ir arī smaidīgi cilvēki.
Šodien tā ir, ka katram savs krekls tuvāks, vairāk domā par sevi nekā par otru. Arvien svarīgāku lomu spēlē manta; mūsdienās arī daudz kas pieejams, cilvēki pie tā pierod.
– Pastāstiet par saviem mīļajiem!
– Man ir dēls un meita, mazmeita un divi mazmazdēliņi. Dēls strādā firmā, meita – zobārstniecībā, bet mazmeita – ātrajā palīdzībā. Abas aizgāja pa manu līniju.
Medicīna viņas vienmēr interesējusi, un pašas izlēma, ka grib šajā jomā strādāt, nekā neietekmēju.
Es pati vispār gribēju mācīties par acu dakteri, bet nesanāca – apprecējos, un viss aizgāja citādāk. Mans vīrs bija no Liepājas.
– Kur jūs var sastapt brīvajā laikā, varbūt mazdārziņā?
– Kur nu! Es dzīvoju mājā pie “Jūrpils”, un man nav nekādu dobju.
Lielāko daļu laika pavadu nodaļā, bet sestdienās, svētdienās labprāt pastaigājos pa Grobiņu, īpaši patīk iet pa taku gar Ālandes upi.
Grobiņa jau vispār ir skaista pilsēta – klusa, mīlīga, maza.
– Ko jums vēl patīk darīt?
– Atklāti sakot, tagad, šajā vecumā, vairs tik daudz negribas darboties, bet agrāk biju ļoti aktīva.
Spēja vadīt cilvēkus man saglabājusies no jaunības, kad patika visu ko organizēt. Rīkoju pasākumus, eksursijas, tad jau arī bija otrā pusīte, ar ko kopā iet un darīt.
Ekskursijas organizēju saviem kolēģiem, mēs braucām daudz un bijām visur Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, bet tālāk gan ne.
Man vienmēr bijis ļoti svarīgi labi saprasties ar darbabiedriem, jo kopā taču pavadām daudz laika. Tāpat arī tagad, strādājot organizācijā.
Un tikpat svarīgi, lai būtu labas attiecības ar cilvēkiem, kuri nāk pēc palīdzības.
– Ko jūs sev novēlat?
– Pacietību, pacietību, tā šajā darbā vajadzīga. Cilvēki ir tik dažādi, bet visi jāpieņem, kādi ir. Strādājam līdz pulksten vieniem, bet, ja atnāk vēlāk – neraidīsi taču prom (smaida).
Un vēl novēlu – lai arī turpmāk mums izdodas!
Vizītkarte
Valentīna Veita
- Dzimusi, uzaugusi un skolā gājusi Gaviezē.
- Strādājusi par māsiņu septiskajā ķirurģijā.
- Dzimtā aizsākusi mediķu dinastiju.
- Pensionāre.
- Ir dēls, meita, mazmeita un divi mazmazbērni.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
