Linda Kilevica
"Kurzemes Vārds"
Tā bija viena no atziņām, kas izskanēja Liepājas Restaurācijas centra pirmās starptautiskās vasaras rezidences programmas noslēgumā rīkotajā publiskajā diskusijā “Vēsturiskais mantojums šodienas kontekstā”.
Mērķis ir saprast, ko mēs varam darīt labāk, pauž centra dibinātājs Ivars Pilips.
Diskusijā piedalījās Ingus Krūmiņš – restorāna un kultūršķūņa “Pērles” īpašnieks, kurš atjaunojis 20. gadsimta 20. gadu jaunsaimnieku viensētu, Laura Kozlovska – arhitekte, kura izstrādā būvprojektus Liepājas vēsturiskajiem namiem un pati dzīvo šādā mājā Bāriņu ielā, un Normunds Žieds – arhitektūras projektu vadītājs un arhitektūras biroja “AR-KEN4” dibinātājs, iesaistījās arī būvpētnieks Juris Zviedrāns.
I. Pilips: Varbūt ne vienmēr ir korekti salīdzināt ar Kuldīgu, tomēr arī Liepājā varam paturēt prātā, cik tālu Kuldīga ir tikusi, vecpilsētu iekļaujot UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
Liepājas pašvaldība īsteno kultūras mantojuma atjaunošanas programmu. 2022. gadā atbalstu saņēma 9 projekti, kopējais finansējums – pāri 100 tūkstošiem. 2023. gadā līdzīgs finansējums, bet jau 12 projekti. Savukārt šogad finansējums piešķirts 24 projektiem.
Apjoms nemainās, jo visu laiku nāk no viena avota.
Tā ir foršā lieta, ko ēku īpašnieki var izmantot gan dokumentācijas sakārtošanai, gan būvprojektu izstrādei un būvniecībai. Vai tas ir pietiekoši, ko mēs iegūstam, un kā vēl varētu uzlabot finansējuma izlietošanu?
L. Kozlovska: Atbalsta summa kopš 2013. gada nav mainījusies, bet cenas būvniecībā ir mainījušās vismaz divas trīs reizes.
Ja kopējais finansējums fasāžu restaurācijai ir 20 tūkstoši, no tā PVN ir 21 procents un vēl ir citi nodokļi. Algām nodokļi pēc manas pieredzes ir 45 procenti.
Var parēķināt, cik tad paliek tā lietderīgā summa fasāžu restaurācijai.
N. Žieds: Ir apsveicami, ka pašvaldība piešķir līdzfinansējumu, bet noteikti ir vajadzīgs izvērtēt sadalījumu procentos, cik daudz paliek lietderīgais un cik liels tiek uzlikts slogs, lai finansējumu saņemtu.
Ir gadījumi, kad līdzfinansējumu saņemt sanāk neizdevīgāk nekā darīt paša spēkiem. Daļa to izvērtē un atsakās.
Ar vienu roku aicina saņemt finansējumu, bet jāiesniedz entie dokumenti un atskaites.
Ilgtermiņā pašvaldībai vajadzētu izskatīt tendences, stratēģijas plānu, lai saprastu, cik lielu finansējumu piešķirt un kādu atskaites mehānismu izveidot.
Arī pašreizējā projektā saskaramies ar grūtībām – sarežģīti pateikt, ko drīkst un ko nedrīkst, kāda ir vērtēšanas skala – ko atbalstīt un ko neatbalstīt.
Katrs gadījums ir uztaisīts pārāk unikāls, lai gan restaurēšanā ir skaidri zināms, ko ir nepieciešams darīt.
I. Pilips: Ingu, tavs īpašums neatrodas Liepājā. Tu jau ieskicēji savu metodi – meklēt alternatīvas, samazināt izmaksas. Kāds būtu tavs ieteikums liepājniekiem, kuri pārvalda īpašumus vēsturiskajā centrā?
I. Krūmiņš: Ja tu proti un vari darīt pats, tas vienmēr būs ekonomiski izdevīgāk. Protams, ja tam ir laiks un process sagādā prieku, bet tam ir vajadzīgas arī zināšanas.
Restaurācijā pati galvenā lieta ir pacietība.
Ja strādājam ar lineļļas krāsām, tad nokrāsotos logus vismaz 24 stundas, ideāli pat 48, aiztikt nevarēs. Jādomā, kur tos uzglabāt, kāds tur ir gaisa mitrums, lai krāsa žūtu.
Esi dabūjis finansējumu, nopircis krāsu, nokrāsojis un tad saki meistaram – tu tagad nāc pēc trīs dienām? Ja esi darījis pats, tā šādā situācijā ir labāk.
L. Kozlovska: Tas ir ļoti skaisti, ko Ingus saka, bet jūs esat Liepājā absolūti unikāls ar to, ko esat izdarījis. Es iedomājos klientus, pasūtītājus, kas ir finansējuma apguvēji, – puse noteikti nav tie cilvēki, kas paši ķitēs logus.
Otrs faktors, kas ierobežo pieteikšanos finansējumam, ir ēkās esošie plastmasas logi. Ne tik daudz izdevīguma vai neizdevīguma dēļ, bet tie ir noteikumi, kas jau izstrādāti.
I. Pilips: Jā, iespējams, vajadzētu veikt kādas korekcijas. Ja ēkai ir plastmasas logi, tā nevar pretendēt uz finansējumu, bet man liekas – ja ēkai ir saglabājamas durvis, bet ir laika gaitā nomainīti logi, varbūt durvīm finansējumu būtu vērts piešķirt.
L. Kozlovska: Tā arī ir, un tā dara. Līdzfinansējumu piešķir arī atsevišķām detaļām.
I. Pilips: Esmu dzirdējis dažādu pieredzi.
I. Krūmiņš: Manuprāt, Liepājā ir problēmas ar restauratoriem, kas spēj pareizi restaurēt. Tāpēc Restaurācijas centra jēga ir veikt izglītojošo funkciju. Būvnieki var sūtīt šurp darbiniekus apmācīt.
I. Pilips: Un Restaurācijas centra uzdevums ir strādāt ar tiem, kuri netiek pie šī finansējuma, jo atrodas ārpus vēsturiskā centra zonas. Daudzas lietas var izdarīt paši, tikai jābūt zināšanām un pacietībai.
Laura un Normund, vai jums ir ieteikumi, ko darīt, lai objekta nodošana ekspluatācijā būtu raita, mierīga un patīkama?
N. Žieds: Lai notiktu raiti, būtiski ir izveidot plānu. Ivars ir lielisks piemērs, detalizētiem soļiem izdomājis, kā viņš ies uz priekšu.
Taču lielākā daļa klientu atnāk bez īsta plāna, tikai ar ideju, ka rīt jau grib dzīvot un parīt kaut ko atjaunot.
Tad kaut ko sabūvē uz savu galvu un domā, ka varēs sakārtot dokumentus.
Liela daļa nonāk pie tā, ka kaut kas ir jāpārbūvē, vajadzīgi saskaņojumi, kaimiņu piekrišanas. Ko darīt – vairāk par to stāstīt sabiedrībai. Būtu labi, ja pašvaldība vairāk izglītotu par to, kas ir vajadzīgs.
Sabiedrība par dokumentiem ir švaki izglītota, un tā nav cilvēku vaina, jo tiek pieņemts, ka visiem vajag zināt visu. Ja cilvēkam laikus visu izskaidro, viņš pieļauj mazāk kļūdu.
L. Kozlovska: Manā praksē ir citādi. Ja es jau pirmajā dienā sākšu klientam stāstīt par nodošanu ekspluatācijā, viņi neko no tā neatcerēsies.
Man vairāk ir vēsturiskās ēkas un, ja būvnieks ir sertificēts un ar pieredzi, tad problēmu nav. Arī būvuzraugs zina, kādi dokumenti ir jāiesniedz.
Aizķeršanās ir gadījumos, kad cilvēki grib darīt paši. Tad būtu jāvienojas ar kādu, kas paseko līdzi un palīdz sagādāt dokumentus.
N. Žieds: Jebkura māja ir unikāla, ar savu vēsturi, bet likumā ir ierakstīts, ka visiem vajadzīgi vienādi dokumenti un visi strādā pēc viena šablona. Vajadzīga korekcija likuma būtībā, ko uz katru vajadzētu vai nevajadzētu attiecināt.
Mēs izvēlējāmies palīdzēt Ivaram, viņš strādās pie šīs metodikas, kas varbūt ar laiku Liepājai, varbūt arī kādai citai pilsētai ļaus parādīt atšķirības starp to, cik kam kādus dokumentus vajag pieprasīt.
I. Pilips: Kurš un kurā brīdī pieņem lēmumu, kā mājai ar savu unikālo stāstu būtu jāizskatās nākotnē?
L. Kozlovska: Ir normatīvi, kurus izmanto būvprojektā, ir pilsētas apbūves noteikumi, ir normatīvi vēsturiskā mantojuma saglabāšanai. Tur var izlasīt principus, pēc kā vadīties.
I. Pilips: Lielākā problēma sākas tad, kad ir subjektīvie viedokļi. Vienam liekas, ka būs skaisti, bet citam – kas tā par lietu?
J. Zviedrāns: Eksistē zinātniskās restaurācijas jēdziens. Tas ir principu kopums, kas pieņemts pasaulē. To izmanto, lai pateiktu, kas katram objektam ir konkrēti piemērots un kas nav.
Pie mums ir cilvēki, kuri protezē logus un durvis, taisās kļūt par restauratoriem, bet Būvniecības koledžā restauratorus sagatavo četrus gadus un māca teoriju.
Zinātniskais princips būtu jāzina katram arhitektam, kas projektē šīs ēkas. Tur nav subjektīvu viedokļu, jo restaurācijā neeksistē vārdi “patīk” un “nepatīk”.
Ja esi profesionālis, jāpamato viss, ko tu dari.
Institūta vairs nav, speciālistus nesagatavo, un projektēšana mums ir palikusi amatniecības līmenī. Liela daļa arhitektu ir nekompetenti šajā jomā un nevar pamatot savas izvēles.
Vidi sabojā ne uzreiz, bet pa drusciņai.
N. Žieds: Laiks liek mainīties un pielāgoties. Arī izstrādāt vadlīnijas, kā viss iet kopā ar mūsdienām, ko tagad dara Ivars. Mēģināt cīnīties ar vējdzirnavām ir absurds.
J. Zviedrāns: Taču ir kvalitātes kritēriji, kādā pilsētvidē mēs gribam dzīvot. Tos mēģina noteikt pašvaldības un valsts.
Plastikāta logs nav slikts logs, bet tas var atrasties nepiemērotā vietā. Visi vecie logi nav obligāti jāsaglabā, var izgatavot jaunu koka logu. Bet tas, ko ieliekam vietā, nedrīkst būt sliktāks par to, ko zaudējam.
Māju nerestaurē uz noteiktu laika periodu, tā ir novecojusi pieeja.
Māja vienmēr būs šodienas māja.
Bet zinātniskā pieeja ir piemērota visur – tiek saglabāts pēdējais veidols, kāds ēkai ir bijis, kad tā tika izmantota.
I. Pilips: Diskusija tomēr ir par mugurkaulu, par to, kurā brīdī pasūtītājs, arhitekts, būvvalde saprot, kurā virzienā pilsētu ved, kas ir tas, ko vēlamies pierādīt, un uz kuru periodu atgriežamies, jo ne jau pēdējais vienmēr labākais.
L. Kozlovska: Ne atgriezties, vajag iet uz priekšu! Par tiem plastmasas logiem – skaidrs, ka tirgus noteikumi ietekmē arhitektūru un būvniecību.
Katrs indivīds var pieņemt sev kvalitātes standartu. Restaurācijai parasti pievēršas cilvēki, kuriem šis standarts jau ir, citādi viņi to nedarītu. Ja cilvēkam ir iekšējā gaume, viņam uz likumu nav jāskatās.
N. Žieds: Lūk, iemesls, kāpēc mēs nepiedalāmies gada balvās, jo tās saņem “Lidl” un “Maxima”. Tad man gribas runāt par gaumi, jo tas ir nožēlojami.
Nav vajadzīgi vairāk likumi, bet gan izkopt to, ko minēja Juris, – standartus, pēc kā vadās. Varbūt vecie standarti vairs nav izmantojami, jo nav vairs tādu materiālu.
Labais piemērs iedvesmo
Ilze Bernāte, kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore
Kultūras pieminekļu līdzfinansējuma konkursa atbalsta summas ir pamatotas Liepājas pašvaldības saistošajos noteikumos, un tie nav mainījušies.
Līdzfinansējuma piešķiršanas komisijā esam diskutējuši par šo jautājumu, bet finansējuma apjoms ir atkarīgs no pašvaldības budžeta iespējām.
Tomēr, salīdzinot ar citām pilsētām, Liepājas pašvaldības atbalsts ir viens no lielākajiem.
Vērtējot konkursa pieteikumus, redzam, ka daļa pieteicēju piedalās atkārtoti, šiem cilvēkiem ir pieredze, un nevarētu teikt, ka ir nekvalitatīvi sagatavoti pieteikumi vai nepareizi un noraidāmi.
Ir dažādas kļūdas vai nepilnības, bet noteikumos ir paredzēts, ka tās atļauts labot.
Ja ir runa par publisko naudu, tad noteikumiem ir jābūt skaidriem, visiem vienādi piemērotiem. Jāievēro ne tikai kultūras pieminekļa saglabāšanas normas, bet arī tās, kas attiecas uz īpašuma tiesībām.
Visgrūtāk ir tajos objektos, kas ir kopīpašums un kur dzīvokļu īpašniekiem ir jāvienojas par konkrētiem darbiem. Šeit cilvēki saskaras ar grūtībām, kad ir jāvienojas ar pretēji domājošu kaimiņu.
Ja ilgstoši nevar uzsākt un neveic darbus, mēs laužam līgumu. Tādi gadījumi nav bieži. Var cilvēkus saprast, jo ir jānodrošina sava finansiālā daļa.
Prasības speciālistiem, kas veic darbus, atšķiras, – ir jābūt restauratoram vai ar atbilstošu pieredzi. Par to laikus jāsāk domāt, jo bieži cilvēki kādas lietas iedomā darīt pēdējā brīdī.
Meistarus, kuri strādā objektos, cilvēki novērtē atzinīgi, un viņiem arī ir atbilstošs darba apjoms. Visās nozarēs uz labākajiem speciālistiem ir jāgaida ilgāk.
Šogad pieteikušies jauni ēku īpašnieki – gan uz arhitektoniski māksliniecisko izpēti, kuru uzsāks ēkām Zivju ielā 2, kuras pazīstam kā tornīšus, gan uz ārdurvju restaurāciju, kas atbalstīta Baznīcas ielā 18, Zivju ielā 10/12, restaurēs vecās tipogrāfijas vārtus A. Pumpura ielā.
Tas liecina, ka programmai kapacitāte ir, jo piesakās jaunas ēkas – acīmredzot redz labo piemēru, kas ir iedvesmojošs.
Programmu cenšamies īstenot profesionālā vidē atzītām restaurācijas prasībām.
Skatāmies, lai sākumpunktu izstrādātu profesionāļi, jo arhitektoniski mākslinieciskā izpēte ir ļoti atbildīga, pēc tās notiks viss tālākais process. Te pietrūkst speciālistu un ir jāgaida rindā.
Tad no ēkas īpašnieka atkarīgs, vai viņš procesu virza tālāk vai arī rodas kāds vieglāks ceļš, ko gribētu iet.
Jumtu un fasāžu restaurācija gan notiek ar būvprojekta izstrādi, un būvvaldes un Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes kompetencē ir projektu izvērtējums.
Ir ļoti labi piemēri, kas izskanējuši tālāk par Liepāju un tikuši novērtēti, piemēram, vēsturiskās noliktavas atjaunošana Zivju ielā 2a, ļoti priecē saglabātie logi Miķeļa Golta namiņā, kurš arī šogad saņēma atbalstu.
Uzziņai
Ar pašvaldības līdzfinansējumu veiktās nesenās restaurācijas
- Ēkas fasāde Bāriņu ielā 26;
- jumts Peldu ielā 36;
- jumts un ēkas konstrukcijas Zivju ielā 2;
- ārdurvis Palmu ielā 7;
- dzīvokļu ārdurvis Palmu ielā 6;
- septiņi logi F. Brīvzemnieka ielā 26.
Kultūras pieminekļu līdzfinansējuma konkurss
| 2022 | 2023 | 2024 | |
| Iesniegtie pieteikumi | 20 | 13 | 24 |
| Līdzfinansētie projekti | 9 | 12 | 24 |
| Atbalsts dokumentu izstrādei | 1 | 4 | 10 |
| Atbalsts būvdetaļu izgatavošanai/restaurācijai | 4 | 4 | 11 |
| Atbalsts restaurācijas būvdarbiem | 4 | 7 | 7 |
Es domāju tā: Vai Liepājā pietiekami rūpējas par veciem namiem?
Marina Beločicka – strādā:
– Man šķiet, ka par 80 procentiem rūpējas, bet tas tikai mans pieņēmums. Pilsētas nomalēs situācija varētu būt sliktāka, jo centru jau parasti cenšas sakopt. Braucot pa Liepājas ielām, redzu daudz vecu, skaistu māju, kas būtu pelnījušas daudz labāku vizuālo izskatu. Savā ceļā graustus neredzu.
Helvija – tūriste:
– Liepājā neesmu redzējusi īpaši daudz vecu, vēsturisku ēku. Cik gadiem jābūt, lai ēku uzskatītu par vēsturisku? Apskatot pilsētu, protams, ir nami, kas izskatās slikti. Daudziem palīdzētu, ja vismaz nokrāsotu to fasādes. Tas jau atkarīgs no mājas saimnieka, ko viņš dara vai nedara. Jautājums: kāpēc neko nedara?
Anita – liepājniece:
– Grūti atbildams jautājums. Kāds rūpējas, cits ne. Piemēram, Krūmu ielā stāv pamesta bijušās 11. skolas ēka. Gabalu tālāk – bijusī internātskola. Tepat Graudu ielā nu jau gadiem ilgi noputējušiem logiem un neapdzīvota stāv bijušās ēdnīcas “Kosmoss” nams. Tādu celtņu diezgan daudz, un tās ir labi pamanāmas.
Adele Timma – vecvecmāmiņa:
– Nē, noteikti – nē! Pilsētā, arī centrā, ir diezgan daudz skaistu, vecu, pamestu un nekoptu namu. Piemēram, Uliha, Dīķa ielā. Bija kaut kāds projekts, piedāvājums, lai māju saimnieki ņem tikai pusi no aizdevuma un remontē senās ēkas, bet intereses nebija. Jo remonti ļoti dārgi. Cilvēki tādus aizdevumus nevar atļauties, lai sakārtotu vecu māju.
Alla Koluškina – uzņēmēja:
– Kā nu kurš saimnieks. Situācija pilsētā raiba… Tiem, kam nav naudas, tie vienkārši nespēj neko darīt veco māju labā. Kam ir nauda, tie kaut ko dara, mēģina. Ja vecā mājā vairāki dzīvokļu īpašnieki un viņiem naudas remontam nav, tad nav. Ir tādi, kas nopērk vecu ēku un tad kaut kā cenšas to savest kārtībā. Visam vajag lielu naudu.