liepajniekiem.lv
Abu komandu trenerus atpūtas nometnē aizstāja bērnu mammas, jo vīriešiem izbraukt no Ukrainas nav ļauts.
Treniņus nepārtrauc trauksme
Černihivā jaunajiem futbolistiem apstākļi pašlaik ir ļoti smagi, jo daudzi sporta objekti ir sagrauti, iznīcināts arī sporta skolas “Desna” futbola laukums, portālam pastāstīja “Desnas” vārtsarga Maksima mamma Olena Bibika.
“Izlīdzamies, kā varam, bērni trenējas uz maziem laukumiem un skolās. Un tad mums piedāvāja atbraukt pie jums uz Latviju, uz Liepāju, gan trenēties, gan atpūsties pie jūras.
Liepājā mums atvēlēja futbola laukumus, tā ka zēni varēja kvalitatīvi trenēties,”
viņa pastāstīja.
Černihivai nepārtraukti draud uzlidojumi, skan trauksmes signāli, gaisotne saspīlēta, tāpēc bērni šeit atpūtās arī psiholoģiski.
Treniņnometni noslēdza draudzības spēles starp ukraiņu komandām un Liepājas Futbola skolas audzēkņiem.
“Guvām daudz labu emociju, visi ir ļoti apmierināti, jo vairāk tāpēc, ka mūsu bērni uzvarēja. Lieta tāda, ka mums Ukrainā ir cita attieksme pret sportu – vairāk profesionāla.
Taču Eiropā, kā ievērojām, sportošana bērniem ir hobijs, viņi ar to nodarbojas sava prieka pēc,”
pauda Olena.
Viņa arī pastāstīja, ka bērni, kuri nopietni trenējas, futbolu grib spēlēt profesionāli, varbūt tāpēc viņiem ir spēcīgāka motivācija uzvarēt.
Šobrīd, kara laikā, vīrieši nedrīkst izbraukt no valsts, tāpēc treneri netika zēniem līdzi. Ar futbolistiem Liepājā bija viņu mammas.
Pirms kara puikas braukuši un gājuši uz treniņiem vieni, bet tagad ielās ir bīstami, tāpēc mammas viņus pavada un ir iesaistītas treniņu procesā.
Šī pieredze Liepājā noderēja – viņas varēja abām komandām vadīt treniņus.
“No rītiem dažas stundu trenējāmies, tad gājām uz jūru. Teikšu atklāti, jūsu klimats mums ir nepierasts, šeit nepārtraukti ir vējš. Arī tā sakrita, ka bija iestājies vēsāks laiks, taču neraugoties uz to, mēs gandrīz katru dienu peldējāmies,” Olena atklāja, kā aizritējušas dienas.
Daži zēni, kaislīgākie makšķernieki, brīvo laiku pavadījuši pie ezera. Zivis esot ķērušās.
Ukraiņi spēlēja arī peintbolu. Šeit viņiem tas paticis labāk nekā Ukrainā. Vēl visi bijuši ekskursijā uz Rīgu.
Liepājā mazliet aizmirstas karš
“Jūsu pilsētā bērniem ir lieliskas iespējas nodarboties ar daudziem sporta veidiem. Mūsu bērni arī daudz sporto, bet apstākļi ir daudz sliktāki, turklāt kara laikā tie vēl pasliktinājušies,” pauda ukrainiete.
Viņa sacīja, ka Černihivā, kas ir lielāka par Liepāju, nav tik daudz dažādu sporta kompleksu.
Viņai patīk Liepājas parki, bet bijusi izbrīnīta, ka ielās maz cilvēku. Ukrainā ļaužu esot vairāk, neraugoties uz to, ka kopš kara sākuma daudzi aizbraukuši.
“Mēs katru dienu dzīvojam kā pēdējo.
Esmu ievērojusi, ka mūsu cilvēki vairs nesmaida. Visi koncentrējušies, saspringti, tāpēc ka dzīvojam bīstamos apstākļos.
Mūsu pilsēta tika bombardēta, situācija bija ļoti sarežģīta, bērni divus mēnešus bija spiesti uzturēties māju pagrabos. Tāpēc katra izbraukšana no Ukrainas dod iespēju kādu laiku pavadīt mierīgi.”
Futbols šiem puišiem ir gan aizraušanās, gan vienlaikus glābiņš, jo spēlēs viņi iedegas, aizmirst par karu. Olenai gan tādu dienu neesot.
“Par to aizmirst nav iespējams, karš mums maksā ļoti dārgi. Katra ģimene piedzīvojusi zaudējumu – bojā gājis vīrs vai dēls, vai radinieks.”
Ukrainā skolēniem mācības ir saraustītas. Kad sāk skanēt trauksmes signāls, no klasēm visi dodas uz pagrabiem. Kad trauksmi atceļ, stundas turpinās.
Tas pats treniņos – kad izziņo trauksmi, tos aptur, dodas uz patvertni, pēc tam atgriežas.
Tāda ir bērnu ikdiena, tāpēc Olena ļoti novērtē Liepājas treniņnometni un saka paldies visiem, kuri iesaistījās tās organizēšanā.
“Daudz palīdzēja Ukrainas vēstniecība, tā bērniem sagādāja arī dāvanas, par ko viņi ir priecīgi, jo vēl taču mazi,” ukrainietes balsī ieskanējās neslēpts mīļums.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
